Es sēžu tur vidū. Šī bija vienīgā labā bilde, kur esam redzami uz ūdens. Čalis ar airi gaisā ir Mikausis

Šķiet, ka Lieldienu brīvdienās aktīvākos Latvijas iedzīvotājus varēja satikt nevis ripinot olas vai šūpojoties, bet gan braucot pa vietējām upēm.

Arī man bija iespēja piepildīt vienu no mazajiem sapņiem un 2009. gada 10. aprīlī nobraukt pa Amatu. Bija silta un saulaina diena. Spriežot pēc ievērojamā laivu un plostu skaita, kas rosījās pa krācēm, uz upēm bija sabraukusi gandrīz visa vissaticīgākā latvju tautas daļa – laivotāji. Laivotāji ir tādi cilvēki, kas viens otru uzmundrina un pie katras izdevības apjautājas, vai nav nepieciešama kāda palīdzība.

Mūsu izvēlētais laivošanas posms bija visnotaļ klasisks. Sākām no Melturu tilta un finišs tika nosprausts pie Līgatnes tilta.

Godīgi sakot, tas ko redzējām ierodoties pie Melturu tilta mazliet izsita no līdzsvara. Līdz šim biju vairāk vai mazāk airējies tikai pa mierīgiem ūdeņiem. Troksnis, kas nāca no upes, nemaz neliecināja par mierīgumu. Ūdens līmenis bija vairāk nekā pietiekams un mans vienīgais ūdens aizsargs bija neoprēna zābaki, kas iegāšanās gadījumā ir diezgan minimāls mierinājums.

Komandas spēks

Kopumā mums gāja ļoti labi. Bijām sadalījuši savus pienākumus, un kad tikām tālāk par pirmajiem līkumiem, vēl mazliet noprecizējām darbības, kādas būs jāveic ejot nākamajos/straujākajos līkumos. Visā tālākajā ceļā neradās nekādas domstarpības, un visās straujajās vietās spējām saglabāt pareizu laivas stāvokli pret straumi. Kā izrādās skatoties youtube.com saliktos video citiem šādas vienkāršas lietas izpildīt nemaz nenācās tik viegli.

Protams, visjautrākais posms sākās pie Zvārtes ieža. Pirmkārt, tur varējām izbaudīt kārtīgu rodeo sajūtu pa upes veidotajiem viļņiem, kas vienā brīdi šķita vismaz metru augsti. Otrkārt, tur notiekošās sacensības un knipsējošie/filmējošie skatītāji gar upes malu deva iespēju iztēloties, ka arī mūsu dzeltenajam pūslim ir nozīmīgi braukt cauri uz upes izliktajiem vārtiem. Joka pēc sanāca izbraukt cauri 5 vārtiem, lai gan dažiem arī pieskārāmies (par to ņem nost punktus?).

Vilšanās par Lustūzi

Pēc Zvārtes ieža meklējām vietu, kur piebraukt malā, lai apkopotu domas pirms izslavētā Lustūža. Pēc īsas pauzes devāmies tālāk ar sajūtu, ka nu tik būs. Tālāk sekoja vairāki līkumi, līdz nonācām pie iežiem, kas pēc skata atgādināja Youtube.com redzētos “briesmu kadrus” ar apgāztām laivām, pazaudētiem airiem utt.

Bet izbraucām cauri bez nekādiem starpgadījumiem. Protams, vilnīši jauki, riktīgs rodeo un airējoties patīkams satraukums, taču nekā pārdabiski sarežģīta un bīstama neredzējām. Iespējams tas saistīts ar ūdens līmeni?

Pēc laiciņa tikām līdz Līgatnes tiltam. Kā jau iepriekš bijām vienojušies, informējām busiņa šoferi, ka mums par maz upes prieku un ka pabrauksim tālāk līdz Gaujai un tad pa straumi līdz Līgatnes pārceltuvei.

Nez no kurienes uzradās cits mūsu kompānijas biedrs, kurš paziņoja, ka nezinot, kur ir viņa airis, ka laiva aizgājusi pa straumi un šis palicis viens pats. Varat jau saprast kādā kondīcijā čalis bija. Nācās ņemt viņu līdzi. Šajā brīdī arī sākās ziepe, kuras dēļ mūsu laivas iemītnieki nopeldējās Amatā.

Apgāziens

Braucām līdz pamanījām pazudušo airi un mēģinājām noparkoties krastā, staume bija pietiekami liela un pateicoties nestabilajam biedram un iespējams arī tam, ka kāds no mums ieķērās zaros, laiva bija riņķī apmēram 0,5 sekunžu laikā.

Notikušo atceros kā kadrus, no filmas. Tādus palēninātus un nereālus. Patiešām asas izjūtas, turklāt tajā brīdī vēl nebija pārliecības par pārējo džeku peldētspējām. Kad izniru no ūdens redzēju, ka pārējos nekur nemana. Paskatījos zem laivas, tur bija atrodami pārējie biedri, kas vēl pēc mirkļa jau kūņojās saviem spēkiem uz krastu. Vienā rokā turot airi un ar otru roku iekrampējies laivas bortā, peldēju kā salmiņš pa straumi. Kaut kādā brīdī ar kājām spēros pret zemi, bet tas bija bezcerīgi — upes spēks nesalīdzināmi lielāks. Pēc kādiem 50 metriem laimīgā kārtā spēju uzkūņoties virsū zariem un izvilkt laivu krastā. Visi bijām pietiekami spējīgi, lai nepazaudētu nevienu airi, kā arī savācām to, kas bija pazudis pirms tam.

Tālāk viss bija vairāk vai mazāk veiksmīgi. Pa ceļam izvilkām vēl vienu airi, kas bija aizgājis pa straumei, no mūsu komandas biedru negadījuma. Mikausis, pēc brīža, interesantā kārtā pamanījās, gan izkrist no laivas, gan veikli ielīst atpakaļ.

.

Esmu ļoti priecīgs par šo laivošanas pasākumu. Mūsdienās reti izdodas par minimālām naudiņām gūt tik lielu baudījumu. Bieži cilvēki aizmirst, cik skaisti ir tepat Latvijā, ka nav jāskrien uz tālām zemēm, bet tepat var ļoti labi atpūsties un pavadīt brīvās dienas.

Krāces, dabas skati, mūsu foršā komanda, desiņu pauze, nerimstošs humors visa brauciena laikā, kas var būt labāks par to?