12-13. jūnijā nobraucām ar kanoe laivām pa Ogres upi no Cirstu tilta līdz Ērgļu HES.

Iefilmējām arī nelielu video reportāžu:

Saite uz video.

Video jau tāpat ir diezgan garš tāpēc brauciena gaitu aprakstīšu tikai īsumā.

Izbraucām no Rīgas piektdienas vakarā, paķērām kanoe laivas pie Melturu tilta un devāmies uz nakšņošanas vietu Vanagkalnā. Naktī pamatīgi zibeņoja, tāpēc centos noķert kādu kadru ar zibeni, kas daļēji izdevās. Daļēji tāpēc, ka bilde sanāca krietni miglaina. Tagad, katrā ziņā, ir skaidra zibens bildēšanas tehnika, jāgaida tik jauns negaiss. Interesanti likās arī tas, ka pusvienos naktī pateicoties zibenim ir iespējams nofotografēt “dienu” (arī tik pat miglainu).

No rīta izstaigājām glīti sakopto Vanagkalna teritoriju, nogājām līdz dīķim un pirtiņai, pēc tam nopētījām eleganto 79. gada Ford pikapu.

Mikausis, protams, nelaida garām iespēju papōzēt pikapā.

Devāmies uz upi. Izkrāvām laivas un šoferi aizbrauca uz laivošanas galapunktu. Krāmējot mantas un gaidot kamēr atvedīs šoferus, sākās māžošanās ar miskastes maisiem.

Turpinājām gaidīt…

Un gaidīt…

Un gaidīt…

Beidzot kāpām laivās un devāmies pa straumi uz leju.

Jau pirmajos līkumos mūs pārsteidza milzīgie spāru bari. Spāres bija skaisti sapucējušās, tās nebija ierastās, lielās un pelēkās spāres, laivošanas dienā virs upes šaudījās spāru košākās radinieces – sīkas, smalkas un spilgi zilas.

Upes krastus noklāja dzeltenos ziedos ziedošās vilku vāles. Neko no tā, diemžēl nevar redzēt, jo pirmos upes kilometrus gribējās izbaudīt bez fotoaparāta ārā vilkšanas.

Diezgan drīz, jau pie otrā tilta izkāpām ārā, jo tālumā pamanīju mūrus. Nekas daudz vairs nebija palicis pāri no vējdzirnavām, kuras joprojām stāvēja lauku paugura augstākajā punktā. Skats bija iespaidīgs, klasiski skaists, tāpēc centos to iemūžināt, cik labi vien pratu.

Kā jau ierasts, upes seklākie brīži tiek izmantoti zaļajām pieturām un tradicionālā meditācijas kadra iemūžināšanai.

Nometne. Ar nometnes atrašanu bija nelielas problēmas, jo krasti bija purvaini un aizauguši. Kad braucējiem pacietības mērs bija pilns, kāpām ārā krastā un kādu mirkli pavadījām ar kājām bradājot garo zāli.

Teltī sākumā biju plānojis gulēt viens tāpēc līdzi paņemtā Madrides sīktelts likās laba diezgan. Tomēr tā nu sanāca, ka teltī gulējām divatā. Gulēšana bija stipri neērta ņemot vērā, ka telts bija divreiz mazāka par jebkuru citu nometnē esošo telti.

Otrā diena.

Līdz pat šim brīdim nepieminēju sagāztos kokus un zaru sanesumus, taču tas nenozīmē, ka tādi nebija. Šķiet, ka trakais brauciens (bridiens) pa Svētupi ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Lai nu kā, lūk viens spilgts piemērs:

Negaidīti pie pašas upes mūs pasveicināja mītiska govs, kas ar aizdomīgu acu skatienu nolūkojās uz garāmbraucošajām laivām.

Tuvojoties Ērgļu HES aizsprostam Ogres upe kļuva ļoti plata un ezeram līdzīga.

Mēs nebijām vēl beiguši purpināt par lēno upes plūdumu, kad jau nonācām līdz brauciena galamērķim.