:)

Pirmdiena, 1. augusts, piektā diena Kambodžā un pirmā darba diena skolā.

Nekad nevarēju iedomāties, ka skola var būt veidota kaut kā savādāk nekā Latvijā esošās. Ko es ar to domāju? Latvijā visas skolas (pilnīgi visas, ko esmu redzējusi) ir ēkas, kur zem viena jumta, vairākos (vai vienā) stāvos atrodas dažādu priekšmetu kabineti. Tad nu mana jaunā skola Kambodžā pirmkārt, atrodas divās dažādās vietās. Pirmskola ir kvartālu tālāk un otrā ielas pusē nekā pamatskola, kas apvienota ar vidusskolu. Pirmskolas telpās (“kempusā”) vēl neesmu bijusi, bet pamatskolas-vidusskolas telpas ir ļoti interesants. Šeit skola ir nevis viena liela māja, bet gan vismaz septiņu māju komplekss. Tā kā skola atrodas pašā pilsētas centrā un vairāku gadu gaitā ir lēnām palikusi aizvien lielāka un lielāka, tad aizvien vairāk ēkas tiek īrētas tieši kaimiņos jau esošajām, apvienotas un pārveidotas par klašu telpām. Līdz ar to sanāk, ka katrai priekšmetu grupai ir sava maza mājiņa. Vairākas no tām ir divos stāvos un ir savienotas ar maziem tiltiņiem, jocīgām trepēm, pagalmiem. Vienā vārdā sakot, cilvēki ar sliktu orientēšanās spēju pavisam viegli varētu apmaldīties un neatrast ceļu, uz kādu no nodarbībām vajadzīgajā laikā. :) Ir atsevišķa mājiņa visiem valodu skolotājiem, maza mājiņa vēstures skolotājiem, lielas laboratorijas visiem zinātnes priekšmetiem un iespaidīgi plaša un brīnišķīgu darbu pilna dizaina tehnoloģijas un mākslas mājiņa. Un, protams, viena no pirmajām mājiņām – matemātikai un tehnoloģijām. Neko vēl nezinu par tajā esošajiem materiāliem, bet gaisa kondicionieris un milzīgais propelleris pie griestiem (tam noteikti ir nosaukums, vai ne?) darbojas ļoti labi :) Jau pēc īsa brīža visi dzesētāji bija jāslēdz ārā, lai nenosaltu :)

Viena no ievada prezentācijām, ko klausījāmies, bija par khmeru kultūru. Tagad ir skaidrs, ka vietējo cilvēku klanīšanās ir cieņas izrādīšana. Cilvēki klanās un/vai saliecas nelielā kūkumiņā ejot garām gandrīz it visur – viesnīcā apkalpojošais personāls, mājas durvju sargs, pārdevēji, oficiantes u.c. Tas gan nepadara to par mazāk neērtu lietu. Zinām arī, ka khmeru kultūrā tiek uzskatīts par nepieklājīgu skatīties cilvēkiem acīs. It īpaši, ja vīrietis skatās acīs sievietei. Tas vietējo izpratnē nozīmējot, ka viņi esot izdarījuši kaut ko sliktu. Interesanta ir arī ideja par emociju neizrādīšanu. Khmeri nekad neizrādot emocijas – it īpaši negatīvās. Viņi nemēdz kliegt vai paaugstināt balsi, kā arī khmeri vienmēr smaida. To varējām novērot jau pie tuk-tuku īres. Viņi smaida, kad izvēlies ar viņiem braukt; smaida, kad saki, uz kurieni gribi braukt. Viņi smaida arī tad, kad  pusceļā nogriežas nepareizā virzienā, jo neko nav sapratuši :) Smaidīšana ir patiešām interesanta padarīšana :).

Starp citu, šķiet, ka vidējais matemātikas spēju līmenis valstī ir augstāks nekā jebkurā citā valstī. Kāpēc tā? Vienkārši – norēķināšanās šeit notiek divās dažādās valūtās. Vienmēr ir iespējams maksāt gan dolāros, gan rielos, vienmēr ir arī iespējams maksāt daļu naudas dolāros un otru daļu rielos. Maiņas kurss ir 1 $ = 400o R. Tātad, ja par tuk-tuk braucienu jāmaksā 2$, tad var dot arī 8000 rielus, vai arī 1 $ un 4000 rielus.

Vai arī – par tuk-tuk braucienu mums bija jāmaksā 2 $, bet mums bija tikai 10 $ naudas zīme. Tuk-tuk vadītājs mums varēja izdot 2 $ un pārējo gribēja atdot rielos. Cik rielu viņam bija mums jādod?

Un otrs jautājums – par šķidrajām ziepēm bija jāmaksā 2.5 dolāri, bet mums atkal bija tikai 10 dolāru naudas zīme. Cik daudz un kādas naudas mums atdeva pārdevēja, ja zināms, ka viņa atdeva maksimālo iespējamo dolāru daudzumu un pārējo rielos?

Šādi un līdzīgi jautājumi, ir dažu sekunžu jautājums khmeriem. Starp citu, trešais jautājums – šis gan ir jāatbild uz ātrumu – kas ir izdevīgāk maksāt 10 000 rielu, vai arī 2. 5 dolārus par tuk-tuk braucienu?