Šodien bijām uz instruktāžu par to, kā celt kambodžiešiem mājas. Šo sestdien dosimies uz laukiem un kopā ar citiem jaunajiem skolotājiem celsim mājas. Izklausās jocīgi, bet tas vēl nav viss.
Mājas tiek celtas vietējo iedzīvotāju vadībā. Viņi nosaka, kur būs durvis, kur logi utt. Mēs būsim tikai celtnieki un mēs nedrīkstam pieņemt lēmumus par logu skaitu un atrašanās vietu, tas viss ir mājas īpašnieku ziņā. Kā tas viss notiek praksē, pratīšu pastāstīt pēc tam, kad būsim piedalījušies šajā pasākumā.
Šo labdarības procesu vada Tabitha Foundation dibinātāja Janne Ritskes, kura šodien mums vadīja instruktāžu par māju celšanu. Par pašu celšanas procesu mums pastāstīja apmēram 10 teikumos. Pārējo laiku aizņēma vēstures lekcija un situācijas skaidrojums par to, kādos apstākļos šie cilvēki dzīvo, kā ir jāizturas, lai mēs nevienu neaizvainotu, un kāpēc tas viss notiek tieši tā un ne savādāk. Nebiju iedomājies, ka būs tik daudz un tik stingru likumu, par to, kā jāuzvedas māju celšanas laikā.
Par vēsturi
Vispirms mums stāstīja par vēsturi, par sarkanajiem khmeriem un Polu Potu, tā kā esmu lasījis virkni rakstus un grāmatas, lielākā daļa faktu jau bija dzirdēti. Šoreiz stāstījumu paspilgtināja tas, ka tika pieminēti Jannes palīdzes piedzīvotie notikumi. Īsumā, briesmīgi. Joprojām neesmu pārliecināts, ka vēlos apmeklēt viņu šausmu muzejus, kuros ir pilns ar briesmīgām fotogrāfijām.
Par mājām
Vienas mājas izmaksas ir nepilni 1000 dolāri. Un pie mājas var tikt, ja ģimene spēj sakrāt apmēram 25 dolārus. Dažas sakrāj vairāk, dažas mazāk. Pārējo naudas summu sedz brīvprātīgie mājas cēlāji, bet šajā gadījumā tie ir ziedojumi organizācijai un Zanes skolas skolotājiem ir iespēja celt mājas. Līdz galam neizprotu to procesu, kā tiek noteikts, kas tiek pie jaunas mājas, bet viens no nosacījumiem ir citu nabadzīgo ģimeņu ieteikumi.
Par naudas krāšanu
Tabitha organizācija strādā ar trūcīgām ģimenēm un māca domāt, kā rīkoties ar naudu. Ar organizācijas palīdzību ģimene spēj nedēļā sakrāt aptuveni 25 centus. Lai motivētu naudas uzkrāšanu tiek aprēķināti arī 10 procenti peļņas, kas palīdz straujāk tuvoties kādam lielākam pirkumam, kas nepieciešams ģimenei.
Par parādu
Izrādās, ka sarunās ar vietējiem nedrīkst atklāt mājas patieso vērtību. Jāuztur viedoklis, ka par māju viņi ir samaksājuši paši ar savu iekrāto naudu. Vietējā ticība ir Teravādas budisms, kas nosaka, ja dzīves nogalē esi parādnieks, tad nākamajā dzīvē tu atdzimsi zemākajā formā kā kukainis, vai, kas līdzīgi niecīgs. Neviens nevēlas nākamajā dzīvē no jauna piedzīvot šīs dzīves grūtības, tāpēc vietējie uzzinot mājas cenu var vienkārši atteikties no tās, vai sākt domāt par to, kā pārdot savus bērnus, lai atlīdzinātu parādu. Parāds nav brālis, tāpēc kopējā ideja ir tāda, ka neviens nevienam neko nav parādā un vietējie iedzīvotāji jau ir samaksājuši savu daļu par māju. Punkts.
Par čurāšanu (dāmām)
Izrādās dabisko vajadzību nokārtošana vienlaikus kalpo, kā socializēšanās pasākums. Sievietes tiek brīdinātas, ka ejot uz krūmiem ir jāizvairās no kompānijas. Tas neesot viegli, jo tiklīdz vietējās sievietes pamana, ka tiek organizēts gājiens uz krūmiem, viņas rosās uz līdzi iešanu. Līdzīgi, kā rietumu pasaulē dāmas degunu iet pūderēt pulciņā, šeit notiek tas pats. Bīstamais moments ir tupēšana, ja baltās dāmas var patupēt 3 minūtes, tad vietējās var tupēt un komunicēt līdz pat 30 minūtēm un tas būs rupjš žests, ja vēlēsies celties kājās un doties laukā no krūmiem. Īsumā, ja ej uz krūmiem, tad labāk bez kompānijas.
Par čurāšanu (kungiem)
Kungiem ir gluži pretēji, jo vairāk, jo jautrāk. Kompānija tieši tāpat kā dāmām sarodas neprasot. Un nav neparasti skati, kad sastājas neliela vīru ierinda un veido kopīgu straumi.
Par fotografēšanu
Darbojoties ar fotoaparātu ir jāizturas ar cieņu. Dažviet valda uzskats, ka fotografējot (īpaši mazus bērnus) tiek atņemta daļa dvēseles. Tiekam brīdināti, ka mazie bērni var slēpties un ka fotografēt tuvumā varam tikai ar skaidri dotu atļauju. Ja atļauja ir dota, tad esot jādod mazs brīdis, lai cilvēks uz foto momentu var sakārtot matus un savest sevi labākā kārtībā. Nedrīkst solīt, ka tiks atsūtītas bildes, jo solījuma neizpildīšanas gadījumā, organizācijas vadītājai vēl gadiem ilgi prasa, lai atsūta fotogrāfijas no mājas celšanas dienas. Ja būs jūtama interese laikam mēģināšu nosūtīt bildes, bez solīšanas, tā pat vien.
Par bērniem
Bērniem nedrīkst pieskarties. Nedrīkst slavēt mazus bērnus un labāk izvairīties no jebkāda veida replikām. Mazu bērnu vidū ir ļoti augsta mirstība. Līdz viena gada vecumam mirstība ir līdz pat 80%, un dažos nākamajos gados līdz 50%. Ja tiks teikti labi vārdi par bērnu, tad vietējie tic, ka dievi/gari var sadusmoties par šādu lepnuma izrādīšanu un uzsūtīt bērnam neārstējamas slimības. Pēc tam organizācijai ir jānoklausās, ka baltie cilvēki bērnam uzsūtīja postu. Vēl mūs brīdināja, ka kategoriski aizliegt mazu bērnu ņemt rokās. Ņemot vērā, ka māja ir milzīga vērtība, un vietējie saprot, ka nekas uz pasaules nenotiek bez maksāšanas, maza bērna ņemšana rokās, tiek uztverta kā zīme – “es tev uzcēlu māju, tu man atdosi bērnu”. Lai nebūtu jāskaidrojas šis punkts tika uzsvērts it īpaši.
Par ēdienu
Vietējiem nedrīkst dot savu ēdienu. Nedrīkst dot, jo viņiem var palikt slikti. Līdzīgi kā mums ir problēmas ar viņu ēdieniem, viņu vēderi esot pilnīgi nesagatavoti rietumnieku ēdieniem. Caureja un vemšana varot sākties pat no sviestmaizes. Un sliktu vēderu var tulkot kā garu zīmi, ka jaunajā mājā nebūs laba dzīvošana. Ciemā nedrīkst ienest un dalīties arī ar limonādēm, jo tās ir pilnas ar cukuru un labākajā gadījumā vietējie pēc to iedzeršanas uzvedoties jocīgi.
Par ūdeni
Ūdeni nedrīkst izšķiest ne piles. Pie šī ir jāpiedomā īpaši rūpīgi. Dzeramais ūdens un ūdens pudele ir zelta vērtē. Pavirša attieksme pret ūdens pudeli vietējo acīs ir pilnīgi nesaprotama. Dzerot ūdeni šajā karstumā ir dabiska vēlme ļaut tam līt pāri lūpām, vai uzliet uz sejas, bet ar dzeramo ūdeni tā šķiesties ir nepieņemami. Arī plastmasas pudeles ir ļoti vērtīgas, tās vēlāk tiek nodotas pārstrādei apmaiņā pret naudu, vai arī turpina būt par ikdienā neatsveramu šķidrumu uzglabāšanas trauku. Tāpēc katra komanda uzbūvētajā mājā atstās savas izlietotās plastmasas pudeles, kuras jaunie mājas īpašnieki varēs izlietot pēc izvēles, vai parādīs laipnību un izdalīs pārējiem ciema iedzīvotājiem. Mums tiks dotas obligātas ūdens pauzes reizi 20-30 minūtēs, lai izsargātos no karstuma dūriena.
Par būvēšanu
Kā joks tiek stāstīts, ka vietējie jautā, cik viņiem ir jāmaksā par māju, un atbilde uz šo jautājumu ir: jūsu “samaksa” ir tas, ka jums ir jānoskatās, cik nemākulīgi tiek celta jūsu māja. Neizprotamā kārtā, tas arī ir šī pasākuma mērķis, nostādīt ciema iedzīvotājus augstāk par baltajiem cilvēkiem, jo visi zina, ka baltie ir mīkstie, ka viņi nestrādā roku darbu utt. Mazliet jokaini, bet šī “mācība” uz vietējiem parasti atstājot lielu iespaidu.
Vēl bija arī citi norādījumi un likumi, bet visus pieminēt vairs nav jaudas (piemēram, sievietes drīkst pieskarties tikai sievietēm un vīrieši tikai vīriešiem). Par to, kā mums būs veicies varēsiet lasīt pēc nedēļas.
17 Responses
Ļoti interesanti, paldies par rakstu
Raksts interesants. Paldies, tas noderēs. Hmm, drusku nesapratu kāpēc jūs (tieši jūs un ne tas f-ds) celsiet tās mājas. Esat tā labdarības fonda dalībnieki vai kāds cits iemesls. Piedošanu, ja tas ir minerts kādā iepriekšējā rakstā ko nebūšu izlasījis.
Man arī ir tas pats tīri latviskaijs jautājums – “a nafig” jūs viņiem mājas jāceļ? :) Ideja patiesībā lieliska un izklausās jau iestrādāta, tikai mehānika/motivācija vēl nav skaidra.
Mana korektā atbilde ir šāda: Viņi var celt arī paši, bet šīs
tiek celtas tādiem, kas paši varbūt gluži nevar, piemēram, atraitnēm,
mīnu upuriem, invalīdiem utt.. Bet galvenā doma ir iemācīt, ka viņu
dzīvei un dzīvībai ir vērtība. To ir grūti saprast. Kad baltais atnāk uz
ciemu un ceļ māju vietējo cilvēku vadībā, viņi beidzot var sākt ticēt,
ka viņi nav sliktāki par cilvēkiem ar baltu ādas krāsu.Šajā vidē dzīvojot man pat nebija ienācis prātā jautājums “kāpēc?” savukārt tagad domājot kārtīgu atbildi atrast nevaru, varbūt fonda lapā būs prātīgāks pamatojums.Katrā ziņā smalkāk varēsim pastāstīt pēc liktenīgās sestdienas.
Piekrītu Mikam tādā ziņā, ka dzīvojot šeit un esot šajā vidē, arī man nebija ienācis prātā jautājums “kāpēc?”. Drīzāk gan ienāca prātā jautājums “kāpēc ne?”. Bet es uz to skatos, kā uz labdarības akciju, kurā tu palīdzi kādam kas ir trūkumā. Skaidrs, ka palīdzēt var dažādi un, šķiet, vieglākais no veidiem ir ziedojot naudu. Bet ziedojot savu laiku un enerģiju, un veltot laiku, lai iepazītu ģimeni, kurai varēsi palīdzēt, tam ir daudz lielāka jēga abām pasākumā iesaistītajām pusēm.
Skola ļoti aktīvi iesaistās dažādās “servisa” aktivitātēs, kur skolēniem tiek dota iespēja palīdzēt. Un galvenā doma ir – palīdzēt veltot savu laiku. Palīdzība var būt dažāda – vai nu došanās uz patversmēm, lai uzspēlētu kādu spēli ar turienes bērniem, angļu valodas mācīšana, kādam, kas to nezina, ēst gatavošana kopā ar vietējo skolu bērniem utml. Zinot šo skolas programu, neviens neprasa “kāpēc”, bet gan novērtē esošo iespēju palīdzēt vēl vienā no iespējamiem veidiem. Un vērtējot šo programu kopumā, ir skaidrs, ka skolēni ļoti daudz iemācās un saprot, tieši esot kontaktā ar šiem bērniem un ģimenēm.
Fondā ir laikam tikai viens vai pāris baltie cilvēki. Un fonda vadītājai vispār ir sirma galva. Galvenā ideja, ka baltos cilvēkus viņi nenodarbina, jo nav jēgas maksāt algu baltajiem. Un māju celšana tiek rīkota kā tāda “izklaide” garlaicības māktiem brīvprātīgajiem baltajiem, kas grib parādīt, ka viņi ir baigi labi cilvēki.
Lielisks raksts, paldies!
P.S.
Ei, iedod Flattr podziņu! :D
Paldies, poga ielikta. Meklēt var zem katra raksta, labajā pusē.
paldies! interesanti! tieši šādi, sadzīves stāsti ar vietējām paražām un ikdienas dzīves aprakstu ir tas, ko personīgi es gaidu no šī bloga. citādi tie ķebļu pirkšanas apraksti jau biš zb.
Turās un gaidīšu turpinājumu!
Paldies! Gribēju gan piebilst, ka šis blogs ir par mums Kambodžā, un nevis tikai par pašu Kabodžu vai tās iedzīvotājiem. Protams, ka raksti par vietējo paražām un dzīves uzskatiem ir gan svarīgi, gan interesanti un tie arī turpmāk tiks publicēti, bet tik pat svarīgi un tik pat neizbēgami ir arī raksti par “ķebļu pirkšanu” un mūsu ikdienas reizēm un priekiem. Šie raksti ir un būs vairāk domāti mums pašiem par atmiņu no notikušā, un mūsu tuvākajiem radiem un draugiem, kuriem arī šādas ziņas šķiet svarīgas un lasīšanas vērtas.
Tieši tā, Zanīt! Mājinieki gaida un ar prieku lasa visu:) Patiesībā, tieši prakstiskās lietas par jums vispirms. Tad, kad zin, ka viss ir lieliski, tad var arī baudīt rakstus par kultūru un paražām;)
Piekrītu!
Tas būs varen interesants pasākums.
Ļoti kontrastaina pasaule, sevišķi tādēļ, ka viņu civilizācija ir bijusi daudz attīstītāka un nozīmīgāka Āzijas vēsturē, nekā mūsu – latviešu – nozīme pasaulē. Mēs esam niecība, salīdzinot ar senajām Kambodžas pilsētām un klosteriem. Bet redz’ kā sanāk – latvietis parastais būvē kambodžietim parastajam māju.
Varbūt ir vērts šo papētīt? Kā tas tā gadījās? Ne jau sarkano khmeru režīms pie vainas.
Kā mums skaidroja, pie vainas tiešām ir tieši tie paši sarkanie khmeri. Tie, kas izdzīvoja šausmas tika garīgi salauzti, sakropļoti. Daudziem ir post traumatiskā stresa sindroms, kura klātesamību nojauš, bet par to skaļi nerunā. Mums atstāstīja to, ko esot piedzīvojusi fonda vadītājas palīdze, briesmīgas atmiņas, ar kurām viņa cīnās vēl šodien. Un katram, bez izņēmuma šajā valstī ir savas atmiņas, savs stāsts, jo režīms nesaudzēja nevienu.
Pagājušā gadsimta vidū, pirms visa veida karadarbības, Pnompeņa esot bijusi dienvidaustrumāzijas “pērle,” ļoti skaista, mierīga pilsēta, kura kā magnēts esot pievilkusi emigrantus no apkārtējām valstīm. Kambodžā, nenotika tāds ekonomiskais lēciens, kā citās Āzijas valstīs, bet neskatoties uz to tā lēnām attīstījās. Ja Kambodža nebūtu ievilkta katrā tuvumā notiekošajā karadarbībā, tad visdrīzāk tās laukiem šobrīd nekāda palīdzība nebūtu nepieciešama.
Man liekas Ilārijs ne to gluži bija domājis. Khmēru impērija bija ļoti spēcīga un liela ap 12 gadsimtu. Ap to laiku arī tapa Ankor Wat. Pirms impērija izauga tik liela, lielu roku pielika Indija. Biš vairāk vēstures jāpalasa, es tik fiksi wikipēdijā paskatījos. Ne jau gluži 20 gadsimta beigās tā impērija pēkšņi pazuda, tur bija daudzi simti gadu pa vidu :)
Ā, ja par seno impēriju ir runa, tad tur ir vairākas teorijas, no kurām jaunākā runā par to, ka paši viņi bija vainīgi pie impērijas bojāejas. Khmeru impērija balstījās uz rūpīgi izplānotas apūdeņošanas sistēmas, kas ļāva gadā iegūt vairākas rīsu ražas, jo esot bijis iespējams apūdeņot rīsu laukus arī sausajā sezonā. Tālāk tiek spriests, ka ir noticis kāds nopietns šīs kanālu sistēmas traucējums. Tiek minēts, ka kanāli ir aizsērējuši izcirsto mežu dēļ. Un bez ūdens nav rīsu un bez rīsiem nav cilvēku. Apmēram tā es to šobrīd saprotu.