Kā jau minējām iepriekš (Instruktāža par māju celšanu, kultūru, vēsturi, budismu un māņticību) un kā var redzēt Zanes sagatavotajā video klipā, mēs bijām uz māju celšanas pasākumu.

Pats pasākums bija ļoti vērtīgs, jo varējām mazliet ieskatīties, kas notiek nelielā Kambodžas ciematā. Man ir prieks, ka es izvēlējos piedalīties un šī noteikti bija unikāla pieredze.

Pirms turpinu, gribu precizēt, ka mājas mēs “cēlām” ciematā, kas ir 45 minūšu brauciena attālumā no galvaspilsētas, turklāt, tur mājas jau tiek celtas vairākus gadus un ciems šajā laikā ir diezgan izaudzis. Izrādās, ka reizi gadā Zanes skolas skolotājiem notiek nopietnāks māju celšanas pasākums, kas notiek krietni tālāk laukos, un mazāka izmēra ciematā. Šāds pasākums laikam vēl ir priekšā, tas notiek divas dienas ar nakšņošanu turpat ciematā.

Kad nonācām mūsu ciemā, izrādījās, ka praktiski viss lielais darbs jau ir izdarīts. Mājas jau stāv gandrīz gatavas, ir iebetonēti betona balsti, mājas karkass ir gatavs, ir uzlikts jumts un ir ieklāta grīda. Baltajiem cilvēkiem atliek tikai sanaglot grīdā trūkstošās naglas un apsist ap māju skārda plāksnes.

Šeit jāsaka, ka līdz galam nesaprotu pasākuma jēgu. Mēs jau no sākuma apzinājāmies, ka visa darbošanās būs simbolisks žests, lai iedvesmotu un celtu ciema iedzīvotāju pašapziņu, bet nebiju gatavs tam, ka mēs tur darīsim tik maz, kā izrādījās. Nezinu, kā lai maigāk pasaka, bet pasākums ir gandrīz kā teātris, kura dēļ māju pabeigšana visticamāk iekavējas, jo tās visdrīzāk stāvēja puspabeigtas, līdz sestdienai, kad ieradāmies mēs. Kāpēc, to visu nevarēja pabeigt tie paši cilvēki, kas uzbūvēja māju? Kāpēc pie mājas būvēšanas netiek topošie īpašnieki? No vienas puses, visi baltie ir neprašas un mīkstie, kuru rokas baidās darba un kuriem nav nekādas sajēgas no māju celšanas, tāpēc lielākais, ko viņiem (mums) var uzticēt ir naglu naglošana. Tas arī bija vienīgais darbs – āmura vicināšana, nekas cits tur nenotika. Turklāt arī to daļa pamanījās veikt zemā līmenī. Pie sliktās kvalitātes pa daļai vainojamas lētās naglas, pa daļai štruntīgie āmuri, pa daļai nestabilais karkass, kas ļodzījās un grīļojās un pie katra sitiena uzvedās, kā gumijas gabals, bet galvenokārt jau mūsu pašu neprasme strādāt. Man pašam naglas visu mūžu ir sagādājušas problēmas, nekad neesmu varējis “naglu taisni iedzīt.” Arī tagad pie sienu naglošanas es vairāk salocīju naglas un sienas, nekā kādam, ko labu izdarīju. Tāpēc ātri pārgāju pie grīdu naglošanas, kur man veicās krietni labāk, visas naglas skaisti un gludi ienaglotas, tā, ka var bez bailēm staigāt ar basām kājām.

Viss pārējais gan noritēja ļoti jaukā gaisotnē. Bērni bija kā uzburti uz fotografēšanos. Viņi staigāja nopakaļus un ar žestiem brīnījās, kā es esmu tik garš izaudzis. Zanei izdevās “parunāt” ar mājas saimnieci, kura runāja savā valodā nemaz nesatraucoties, ka mēs neko nesaprotam. Izstaigājām un izpētījām ciema idilli, bez saprašanas, kas tieši tur notiek un ar lielu interesi pētījām, kā izskatās sētas, mājas, lauki, mājlopi un darba rīki.

Grūti man saprast, par ko bija stāsts, par mums baltajiem, vai par ciema iedzīvotājiem, kas tika pie jaunām mājām. Es saprotu, ka šāds pasākums ir noderīgs, rietumniekiem, kas nekad nav redzējuši, ko nozīmē nabadzība, ko nozīmē dzīvot ar tik minimāliem iztikas līdzekļiem, bet neesmu pārliecināts, vai šis ir labākais veids, kā apgādāt ar mājām vietējos iedzīvotājus. Katrā ziņā man vēl būs laiks par šo padomāt, līdz nākamajai reizei, kad dosimies uz “māju celšanas” pasākumu.

Ceru, ka laiks visu noliks savās vietās un es spēšu līdz galam saprast šī pasākuma lietderību.