Jau pirms došanās uz Kepu, zinājām, ka vienu no savām brīvdienām gribam pavadīt uz kādas no tuvumā esošajām salām. Ja iespējams, gribējām tur arī palikt pa nakti, lai pilnībā izbaudītu salas priekus: bungalo, jūru, baltas smiltis un vienkāršu atpūtu.
Pēc ierašanās salā diezgan ātri vēlreiz pārliecinājāmies, ka neesam īsti no “pie ūdens sēdētājiem”. Jau pēc dažām peldēm, neilgas pasēdēšanas pludmales krēslos un viena dzēriena, abi sākām nepacietīgi prātot, ko gan mēs varētu ar šo dienu iesākt. Bija skaidrs, ka nosēdēt visu dienu karstajā saulē pie jūras mēs nebūtu spējīgi – gribējās kaut ko Darīt.
Tad nu radās ideja izpildīt vienu no sen lolotajām vēlmēm – vienu lietu no mūsu saraksta, kas jāpaveic esot Kambodžā – doties pārgājienā apkārt salai. Ja tā pavisam godīgi, tad man liekas, ka nekad agrāk neesmu pilnībā apgājusi apkārt nevienai salai. Tā nu – devāmies ceļā.
Īstas nojausmas par to, cik sala ir liela un cik ilgi mums būs jāiet – nebija. Nopirkām divas ūdens pudelītes un sākām iet. Ir grūti izstāstīt, cik fantastiski ir redzēt zilos jūras ūdeņus, salas, kas parādās pie horizonta pēc katra nākamā līkuma, akmeņainās un smilšainās salas piekrastes. Ja neskaita, ka apmēram pēc apiešanas apkārt pusei no salas, mums sāka likties, ka katrs nākamais līkums noteikti būs pēdējais (karstums darīja savu un sākām justies aizvien vairāk piekusuši) – tas bija brīnišķīgs piedzīvojums.
2 Responses
Un kur gan palikuši visi truši? Tik viena ne parāk laimīga vista vien redzama. Mūzika gan skaista, bet nez vai nasku soļošanas prieku rada?
Par trušiem īsti nav skaidrības. Baumo, ka tie tur tika savesti, lai karalis varētu labi izšaudīties, bet tik pat labi truši uz salas nekad nav bijuši.