Mondulkiri otrā diena. Ziloņu diena.

Šajā dienā mēs beidzot īstenojām vienu lietu no plašā lietu saraksta, kas jāpaveic dzīvojot Kambodžā – mēs devāmies džungļos uz ziloņa muguras.

Izrādījās, ka ziloņu prieki ir jādala ar citiem eko vietas iemītniekiem, kas arī vēlas izstaigāties pa džungļiem. Biju naivi cerējis, ka izdosies izbēgt no grupas aktivitātēm, bet nekā. Draudzīgi sakāpām vieglās automašīnas kravas kastē un devāmies uz ciematu, kas atradās pavisam netālu no Sen Monorom pilsētiņas. Ciematā, pie vienas mājas, bija sapulcināti visi apkārtnes ziloņi. Daži vēl bija ceļā un redzējām, kā no apkārtnes mājām lēnām soļoja vēl daži pelēkie milži.

Atklājās, ka katrs zilonis pieder vairākām ģimenēm vienlaicīgi. Zilonis ir kopīgs īpašums, kura dala 10-20 ģimenes. Šobrīd ir samazinājies nebrīvē turēto ziloņu skaits, jo jaunu ziloņu piedzimšana ir praktiski neiespējama. Lai nesadusmotu garus, ziloņus drīkst sapārot tikai pēc tam, kad tie ir oficiāli apprecējušies, bet ziloņu kāzas esot ļoti, ļoti dārgs un sarežģīts rituāls, kuru mūsdienās neviens nevarot atļauties. Agrāk pastāvēja arī otrs veids, kā tikt pie ziloņiem, nesadusmojot garus – to mazuļus varēja noķert mežā, bet saprotams, ka jaunie, bargie, dabas aizsardzības likumi šādu rīcību nepieļauj. Ir interesanti to dzirdēt valstī, kur visi pārkāpj simtiem citus likumus katru mīļu dienu.

Gan nebrīvē, gan džungļos dzīvojošie ziloņi nebija pasargāti arī no Sarkano Khmeru lodēm, tāpēc septiņdesmitajos gados situācija esot bijusi īpaši bēdīga. Šobrīd Sen Monorom apkārtnē dzīvojot 25 pieradināti ziloņi un tūristu vizināšana cauri džungļiem ir ieviesta tāpēc, lai vietējās ģimenes tiktu pie papildus iztikas avota.

Tradīcijas aizliedz ziloņus nodarbināt vairāk kā 4 stundas dienā, tāpēc lielāko dienas daļu ziloņi pavada džungļos, kur viņi paši sev dabiskā ceļā atrod barību.

Par to, kā mums gāja skatieties video: