[dropcap]K[/dropcap]ambodžā un Taizemē jauno gadu svin aprīļa vidū. Tāpēc mūsu rīcībā bija dažas saulainas Dienvidaustrumāzijas dienas, kuras vajadzēja izmantot lietderīgi. Mūsu galamērķi noteica tas, ka mēs uzzinājām, ka mūsu draugi/Zanes bijušie kolēģi, kas šobrīd strādā Bangladešā, uz dažām dienām būs tepat netālu, jo atpūtīsies Taizemē uz nelielas salas gandrīz pie pašas Kambodžas robežas.

Mūsu brauciens solījās būt apmēram 500 kilometrus garš, pēc mūsu rīcībā esošās informācijas mēs to plānojām paveikt nepilnās 10 stundās. Kas gan to būtu domājis, ka beigās viss būs savādāk. Plāns bija doties ar autobusu līdz Taizemes pilsētai Trat un tālāk ar taksi līdz piestātnei. Pēdējā laiva uz Koh Mak no piestātnes atiet 16:00, vieta tajā mums jau ir rezervēta, atliek tikai paspēt laikā. Skan vienkārši, vai ne?

Sākumā apsvērām braukt uz Taizemi ar auto, bet svētku dienās visi šoferi bija vai nu aizņemti vai svinēja svētkus kopā ar savām ģimenēm. Turklāt šāds gājiens mums izmaksātu veselu bagātību, tāpēc labi vien bija, ka braucām ar autobusu.

[tabs style=”default”] [tab title=”Karte”]

Aplūkot Koh Mak pirmā diena lielo karti
[/tab] [tab title=”Video”]

[/tab] [/tabs]

7:15 sākam braukt un pirms 8:00 jau esam laukā no Pnompeņas. Pārāk lēni.

Brauciens bija ilgs, neērts un garlaicīgs. Varētu domāt, jo biežāk mēs braucam ar autobusu Kambodžā, jo vairāk mēs pie tā pierodam, bet patiesībā ar katru reizi ir sliktāk. Pirmajās reizēs viss ir jauns un interesants. Nesamērīgi skaļā karaoke, kas skan pa visu autobusu ir interesanta apmēram 15 minūtes, bet pēc 5 braucieniem, kas katrs ilgst gandrīz veselu dienu, ir pamats uztraukties, vai “mūzika” neatstās kādus ilgstošus psihes bojājumus. Skats pa logu, gan ir aizraujošs, to nevar noliegt. Pat pēc visiem šiem braucieniem, es braukšanu autobusā varu salīdzināt ar trakākajiem karuseļiem, kādos esmu bijis (bet tādā negatīvā nozīmē, nevis patīkami aizraujas elpa, bet drīzāk ir sajūta, ka ar visu dzelzs kasti tūlīt notiks kaut kas nelāgs). Sajūtas, kādas ir vērojot uz ceļa notiekošo nemaz nevar salīdzināt ar labākajiem kino asa sižeta darbiem, jo kino ir kino, bet šeit viss ir pa īstam – 4 auto katrs savā joslā pa 2 joslu ceļu, govis uz ceļa, mocīši, kas pēdējā brīdī pamūk uz grāvja pusi, straujas bremzēšanas, regulāri apdzīšanas manevri nepārredzamos pagriezienos un jo tālāk, jo trakāk. Autobuss uz ceļa jūtas, kā ceļa rullis, jo visi mocīši zina, ka pēc sadursmes ar autobusu tālāk aizbrauks tikai viens.

Pa ceļam autobuss apstājās, lai visi varētu iepazīties vietējās ēstuves labierīcībām, jo tās šajā valstī vienmēr ir vienas vidēji garas sarunas vērtas.

Piesēdām paēst rīsus ar gaļu un dārzeņiem, ēdiens kā jau Kambodžā ierasts, bija ļoti garšīgs un kontrastēja ar apkārt redzamo netīrību un nekārtību. Kā tas nākas, ka pat noplukušākajā vietā var tik gardi paēst man vēl līdz šim brīdim nav skaidrs. Pie mūsu galdiņa pievienojās kanādiete, no cita autobusa, viņa bija ceļā uz Bangkoku. Brauciens ar autobusu – viņa mums stāstīja, ir labs veids kā ietaupīt, jo lidmašīnas biļete būtu krietni dārgāka. Viņas acu skatiens gan vēstīja, ko citu, es redzēju, cik aizdomīgi viņa vēroja mūsu “pieturu” un ēdienu. Bija redzams, ka viņa sev pārmeta skopumu, tomēr sarunā to neatklāja. Bet var jau būt, ka tās ir tikai manas iedomas.

Koh Kongā autobuss apstājās, kādus 7 kilometrus no robežas. Visi izkāpa un aizdevās, kur kurais. Autobusā palikām tikai mēs, daži khmeri un viena baltā ceļotāja. Zinājām, ka biļetes cenā ir iekļauta pārsēšanās uz robežas, kur mēs pārkāpsim uz citu autobusu un mūs aizvedīs līdz Tratai. Pulkstenis rāda 13:30. Tātad līdz laivai vēl atlikušas 2,5 stundas, bet mēs pat neesam pie robežas. Pēc 20 minūtēm, pie autobusa piebrauc tuk-tuks, kuru autobusa šoferis ir sazvanījis, lai mūs aizvestu līdz robežai.

Tuk-tukā braucam cieši saspiedušies. Pilns ar mantām. Kopā esam 6 pasažieri no kuriem 3 vietējie, kas acīmredzams ir atbraukuši svinēt Khmeru jauno gadu. Jau gandrīz 14:00 un mēs joprojām esam Kambodžā. Izmetam nelielu līkumu, nogriežoties no galvenā ceļa, lai vienu no khmeriem izsēdinātu pie pašas mājas. Viss jau būtu labi, bet mēs jau sākam kavēt. Tomēr šajā valstī par tādām lietām nevar ļaunoties, viss var gadīties un laiku jārēķina ar krietnu rezervi.

kā mēs no mukām no mafijas

Cauri robežai tiekam raiti. Otrā pusē mūs sagaida klaigājoši starpnieki, kas pamazām bāž busiņos visus ceļot gribētājus. Busiņš mazs, pārbāzts un Zane saka, ka bez kondicioniera es gan ticu, ka Taizemes busiņi ir labāki par Kambodžas, bet lai jau paliek. Skaidrs ir viens, mums pusotras stundas laikā ir jātiek līdz piestātnei citādi nāksies nakšņot krastā un braukt uz salu nākamajā rītā, bet tad mums paliks tikai viena diena, lai satiktu draugus tāpēc mēs esam noskaņojušies uz jebkādu avantūru, lai tikai iekļautos laikā.

Redzam, ka pie robežas piebrauc taksis un izlaiž ārā divus tūristus. Zinu, ka vienīgā “lielā” pilsēta tuvumā ir Trat, tāpēc domāju, ka šoferis būs ieinteresēts mūs aizvest, lai atpakaļceļā nebūtu jābrauc tukšā. Zane aiziet izlūkos, lai noskaidrotu cenu. Tuvumā slaistās taizemieši, kas nodarbojas ar tūristu un citu braucēju pārsēdināšanu savos baltajos busiņos. Viņi veikli iesaistās Zanes un taksista sarunā un paziņo, ka mums esot obligāti jābrauc ar busiņu, ka taksometrs nedrīkst ņemt pasažierus un taksistam tiek paziņots, ka jāgriež vien auto apkārt un jābrauc prom. Mūsu ideja tiek sagrauta.

Domājam, ko darīt, līdz izlemjam paiet uz priekšu, prom no busiņu afēras, varbūt tur varēsim netraucēti sarunāt taksi, kad tas brauks mums garām, vai vismaz atrast kādu, kas būs ar mieru mūs aizvest. Speram pirmos soļus un redzam, ka taksists skatās uz mums un neuzkrītoši ar pirkstu rāda ceļa virzienā. Sākam lēnām iet un redzam, kā taksometrs lēni, lēni aizbrauc. Pēc brīža taksis jau ir gandrīz pazudis aiz līkuma un mums nekas cits neatliek, kā tikai sekot. Kad atkal ieraugām taksi, mēs redzam, ka šoferis ir piestājis malā un pēta lielu plakātu. Ejam klāt un gribam runāt, bet mēs tiekam aizgaiņāti, šoferis rāda, ka mums ir jāturpina iet uz priekšu. Mazliet smieklīgi, mazliet aizdomīgi, mazliet kā dumjās filmās. Acīmredzot viņš negribēja braukt tik lēnā ātrumā, tāpēc ļāva mums paiet garām. Turpinām soļot, paejam garām robežsargu būdiņām un pašiem robežsargiem, kuri ar automātiem sargā robežas zonu. Beidzot mēs esam ārā un pie mums piebrauc arī mūsu dīvainais taksists.

Tiklīdz taksists apstājās, viņš mūs iesauca mašīnā. Nepagāja ne mirklis līdz bijām iesēdušies taksī un mēs sākām nesties pa ceļu ievērojamā ātrumā. “Mafia” saka taksists, “bad people,” un skatās atpakaļskata spogulītī. Var jau būt, ka tas ir savdabīgs teātris nepieredzējušiem tūristiem, tomēr taksists no lomas netaisās iziet. Visu laiku apdzen vienu auto pēc otra un pēta vai mums kāds neseko. Pirmās 20 minūtes tā arī lidojam, cik ātri vien satiksme ļauj. Kad esam apdzinuši visus, ko varējām apdzīt mēs sākam precizēt sava brauciena galamērķi. Mums taisnā ceļā jādodas uz piestātni. Zane uz lapiņas uzzīmē laivu un rāda šoferim, kurš māj ar galvu, ka visu saprot. Vēl pēc brīža esam ieguvuši pārliecību, ka šoferis zina, kur mēs vēlamies nokļūt. Nav skaidrs, kāda ir precīza izruna, bet es dzirdu piestātnes nosaukumu un tas jau ir sasniegums.

Kļūst skaidrs, ka mēs vairs nevaram paspēt. Mums ir jānobrauc vairāk kā 100 km apmēram stundas laikā. Zane uz lapiņas uzraksta laiku, cikos mums jābūt pie piestātnes, bet tā vietā lai atmestu ar roku un teiktu, ka mēs nepaspēsim, šoferis nolemj “spiest grīdā”. Mums neizdodas pateikt, ka steigties nav vērts, jo ja paspēt nevaram, tad varam braukt mierīgi.

Par godu Jaunajam Gadam, pa ceļam bija vismaz 20 vietas, kur uz ceļa bija izlikti konusi un ceļazīmes. Šajās vietās dežūrēja taizemieši ar ūdens mucām, ūdens pistolēm, ūdens bļodām, spaiņiem un citiem traukiem. Visas garāmbraucošās mašīnas tiek aplietas. Bet arī ceļmalā stāvētāji netiek žēloti, visās mašīnās, kurām ir kravas kastes, stāv cilvēki nobruņojušies ar tiem pašiem rīkiem – mucām, spaiņiem, bļodām utt. Visi ir slapji un visi laistās. Tā izpaužas taizemiešu jaunais gads, jeb Songkran.

Iebraucot pilsētā mēs saprotam, ka nebūtu paspējuši līdz piestātnei, pa ja mēs būtu nonākuši pilsētā plānotajā laikā. 20 minūšu ceļš no pilsētas centra līdz piestātnei mums aizņēma apmēram stundu.

Centrālās ielas pilnas ar cilvēkiem un svinētājiem, kas sakāpuši automašīnās klausās skaļu mūziku, dejo un laistās ar ūdeņiem.

Interesanti kadri, kad visi var visiem liet virsū ūdeni. Brīžiem pat pārsteidzoši pieklājīgi, brīžiem pārgalvīgi, jo, cik redzējām, uz ielām nebija neviens sauss un tīrs policists.

Tikai kad nonācām pie piestātnes mēs uzzinājām, cik būs jāmaksā par taksi, jo šo lietu mēs nebijām spējuši precizēt. Par laimi bija jāmaksā apmēram tik daudz, cik bijām rēķinājušies tērēt par šo izgājienu. Ņemot vērā apstākļus summa bija ļoti saprātīga un mēs ar prieku samaksājām par dīvaināko taksometra braucienu, kāds vien bijis pieredzēts.

Dzeltensarkani oranžais ir mūsu taksometrs. Stāvlaukums ir tukšs (nav cilvēku, nav tirgotāju, nav arī laivu) ir skaidrs, ka esam ieradušies “mazliet” par vēlu.

Brauciens kravas kastē

Gājām parunāties ar laivu biļešu tirgotāju. Protams, ka šovakar uz Koh Mak vairs nevar tikt. Arī nākamās dienas agrie reisi jau ir izpirkti. Varam tikt uz salu tikai nākamās dienas pēcpusdienā, bet tas īsti neder, jo tad, lai satiktu draugus, mūsu rīcībā būs tikai puse dienas. Izrādās varam braukt ar prāmi uz lielo salu Koh Chang un tad nākamās dienas rītā braukt ar lēno laivu. Tā arī darām. Pie viena mums noorganizēja arī naktsmītnes, kas “pieder biļešu tirgotājas mammai.” Pret šo skaidrojumu esam skeptiski, bet vai nav vienalga, kam pieder naktsmājas, ka tikai ir, kur izgulēties. Tagad mums ir prāmja biļetes, naktsmītne un arī laivas biļetes nākamai dienai, bet līdz prāmju piestātnei kādi 3-4 kilometri. Kamēr prātojam, ko un kā, pie biļešu tirgotājas piebrauc auto ar kravas nodalījumu un biļešu tirgotāja mums pačukst, lai mēs mazliet pakavējamies, jo tūlīt tiksim pie transporta. Tā ir interesanta pieeja, kuru šajā reģionā jau esam dažas reizes novērojuši. Cilvēki nesatraucas par to, vai, piemēram, auto šoferis gribēs mūs vest, viņi domā tikai par to, vai varēs, bet ja reiz ir kravas kaste tukša, tad jau protams, ka varēs.

Kamēr gaidām pie biļešu kases, es nespēju beigt priecāties par skaisto bāku.

Un tā arī ir. Auto, kas tikko piebraucis, pieder ekspatu pārim no Pnompeņas, aizmugurē bērnu sēdeklīšos sēž divi mazuļi, bet mēs tiekam pie vietām kravas nodalījumā. Mums ir pa ceļam, jo viņi savās brīvdienās dodas tieši uz Koh Chang salu, kurā mums būs jāpavada viena nakts, līdz beidzot tiksim pie laivas, kas mūs aizvedīs uz Koh Mak.

Tiklīdz esam iekārtojušies kravas kastē, mēs sakārtojam somas tā, lai tās paliktu sausas (dažas skaitās ūdens necaurlaidīgas, bet nekad neko nevar zināt) un esam gatavi taizemiešu ūdens uzbrukumiem. Mums veicas, jo lielo prāmju piestātne atrodas salīdzinoši neapdzīvotā piekrastes daļā. Pilsētā laistītāji bija uz katriem pieciem metriem, bet šeit labi ja uz pārsimts metriem kāds trāpās.

Pa ceļam mūs skaisti aplaista. Prāmju piestātnē mēs nonākam laicīgi, vēl nav pat tumšs. Auto rindas ir milzīgas, nav skaidrs, kā tās satilptu 5 prāmjos, kur nu vienā. Tas gan mūs nesatrauc itin nemaz, jo esam tikai ar somām uz muguras un droši soļojam garām auto rindām. Pēc mirkļa atklājam, ka esam atvesti līdz nepareizajai piestātnei. Ir tikai divas iespējas – mēģināt nokļūt uz īsto vietu vai arī nopirkt jaunas biļetes. Saprotam – ka jaunas biļetes būs lētāks un vienkāršāks variants (šķiet, ka viena biļete maksāja ne vairāk kā 1 Ls).

Tumsa iestājas strauji, kā jau pierasts šajā debesu pusē. Piestātnē gandrīz vienlaicīgi ienāk trīs prāmji un šķiet, ka tuvojas vēl pāris. Liekas, ka milzīgais auto bars strauji sarūk un spēs satilpt tikko piestājušajos prāmjos. Vai tas tā notiek mēs neredzam, jo sēžam jau prāmī un gaidām, kad beidzot nonāksim uz salas.

Milzīgās auto un cilvēku masas mūs pārsteidz, vēlāk saprotam, ka pie vainas ir brīvdienas un svētki, jo šajās dienās atpūsties vēlas arī paši taizemieši.

Uz prāmja satiekam ķīniešu meiteni un viņas draugu, viņi gatavojas savas brīvdienas pavadīt uz Ko Chang salas. Izrādās, ka arī viņa ir skolotāja, šobrīd mācot matemātiku kādā Bangkokas skolā. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa jautā, kad beidzot prāmis sāks kustēties, ir grūti novaldīt smieklus, lai paskaidrotu, ka mēs jau pēdējo pusstundu esam ceļā un to nevar redzēt tikai tāpēc, ka laukā ir melna nakts. Interesanta meitene.

Nokāpjam no prāmja un trāpām tieši uz taksometru grupu. Viņi noprasa, uz kuru viesnīcu braucam un iesēdina mūs attiecīgajā kravas kastē. Raiba publika, ir daži baltie, daži vietējie, kas runā angliski un paskaidro, cik būs jāmaksā un ir arī mūsu tikko iepazītais ķīniešu pāris.

Brauciens sanāca diezgan ilgs. Visus tik sēdina laukā, bet mūsu viesnīca, kā nav tā nav. Braukšanas ātrums mežonīgs turklāt ārā tumsa, varbūt tieši tā mūs maldina un liek domāt, ka taksists ir pilnīgi traks. Vienā brīdī sākas nejauku serpentīnu virtene. Jāturas dzelzs režģos un jācer, ka šoferis ir pieredzējis braucējs. Līdz šim esmu braucis dažādu “trako” šoferu vadītos transportos, bet sajūtas nekad nav bijušas tik tuvu tām, kādas ir ārzemju, dārgajos, trakajos karuseļos. Kņudina. Ir skaidrs, ka šoferis brauc pa šo ceļu dienu no dienas, bet tik un tā bija grūti izbaudīt šo braucienu.

Mūsu viesnīca, nav gluži viesnīca. Nav īstas recepcijas, nav skaidrs kur jāiet, bet beigās viss nokārtojas. Šķiet, ka parasti šeit dzīvo uz garajiem termiņiem un laiku pavada galvenokārt pludmalē, jo numuriņa iekārtojums tāds diezgan askētisks. Nometam somas un dodamies vakariņās.

Nejauši atrodam labi izgaismotu ēdnīcu (“restorānu”), kas izskatās diezgan necili, bet daži vietējie tur strebj kaut ko zupveidīgu. Lielas izkārtne ar bildēm, kurās redzamas jūras veltes. To nevar laist garām.

Vispirms auksts taizemiešu alus, bet pēc tam mums atnesa karstu, smaržu un garšu pārpildītu trauku ar jūras veltēm. Čurkstēja tik skaisti, ka pat pamanījāmies iemūžināt video klipā. Ēdām pasaulē garšīgākos kalmārus, garneles un nezināmas zivs gabaliņus. Labākas vakariņas par šīm mēs nebūtu varējuši izplānot, pat ja zinātu, kur mēs šajā vakarā nonāksim. Vēl tagad ir sajūta, ka varētu aizbraukt līdz Ko Changai, kau tikai pēc šī ēdiena.

Atpakaļ istabiņā. Protams satiekam arī milzīgos prusakus, kuri man jāgalina nost, citādi pa visu istabiņu histēriski klaigā viena sabiedēta Zane. Arī dušā no viņiem nav glābiņa. Man nākas izkratīt spilvenus un matračus un parādīt, ka neviens tur neslēpjas. Tikai, kad esmu nogalinājis visu, kas kustās mēs beidzot tiekam gulēt.

Rīt agri jāceļas un jāpaspēj uz pirmo laivu, kas mūs beidzot aizvedīs uz pareizo salu – Koh Mak.