No šodienas esmu laimīgais Honda Super Cub īpašnieks, tāpēc īsumā vēlējos pastāstīt, par to, kāpēc šis motocikls ir tik nozīmīgs.

Pavadīju krietnu laiku uz 143. “moto labošanas ielas” pie Wat Sampeou Meas, kamēr to saveda kārtībā. Vietējais meistars ir nomainījis visu, ko tik varētu nomainīt, ir jaunas riepas, jauns akumulators arī dzinējam viss esot svaigs. Kamēr tika veikta tehniskā apkope tiku pie garšīgākās ledus kafijas Pnompeņā, tik garšīga, ka būs jāizdomā, kas remontējams, lai tikai tiktu pie kafijas. Par pieciem dolāriem tiku pie jauna akumulatora, jo veco tā arī neizdevās uzlādēt, tas arī izskatījās ar krietnu mūžu, tāpēc tas nebija nekāds brīnums, ka nevarēja izspiest ne dzirksteles.

Ilgāko remonta daļu aizņēma signāla pogas labošana. Tā esot vissvarīgākā detaļa un bez tās mani prom nelaida. Mehānisms visu laiku gāja uz īso, vai arī bija nekontakts, pēc neskaitāmiem mēģinājumiem tas tika salabots – tika izmēģināts papīrs no cigarešu paciņas, kā izolators, tika nomainīta pati poga, atspere utt. Beigās esmu ticis pie garantijas mēneša garumā, ka viss būs kārtībā. Tā bija kārtīga pusotra stunda, kuru pavadīju gaidot. Sākumā vietējie skatījās ar interesi, tad viņiem apnika un es varēju netraucēti pētīt, kas notiek visa kvartāla garumā.

Piebraucu pie piemājas tuk-tukiem un visi momentā saskrēja klāt. Paveicās, ka tur bija viens, kas prata runāt angliski un tulkot mūsu tuk-tuku vadītāju jautājumus. Izbakstījās gar visām malām, noprasīja par akumulatoru (viņi prognozēja, ka cena būs 8-9 dolāri un bija ļoti pārsteigti, ka esmu ticis pie pareizās 5$ cenas), pārbaudīja gaismas un vispār kārtīgi inspicēja braucamo. Nopriecājos, ka viņi ieteica braukt remontēties tieši uz to vietu, no kurienes es tikko biju atbraucis. Bija arī viens bēdīgs brīdis, jo viņi saprata, ka viņiem būs mazāka iespēja nopelnīt, ja reiz mums ar Zani tagad pašiem būs savs braucamais. Nomierināju viņus, ka ikdienā pārāk daudz nebraukāšu pa pilsētu, jo satiksme tomēr ir nenormāla. Ikdienai un veikalam joprojām noderēs tuk-tuks, bet Honda būs izpētes/foto braucieniem, agriem rītiem un svētdienas klejojumiem gar Mekongas upi.

Honda Super Cub vēsture

1956. gadā Soichiro Honda un Takeo Fujisawa no Honda Motor ceļoja pa Vāciju un pamanīja, cik populāri tur tolaik bija mopēdi. Viņi meklēja iedvesmu jaunam motociklam, kas izmainītu visu motociklu industriju. Dzima ideja par motociklu, kas būtu pieejams un pievilcīgs ikkatram – gan laukos, gan pilsētās, gan arī jaunattīstības valstīs. Motociklam vajadzētu būt vienkāršam, lai to varētu salabot bez dārgām detaļām, īpašiem instrumentiem un specifiskām zināšanām. Viņi gribēja atrisināt tā brīža lielākās motociklu ķibeles – troksni un tehnisko neuzticamību. Tika apsvērts sākt motorolleru (skūteru) ražošanu, tomēr bija skaidrs, ka mazie riteņi nederēs mazattīstītām valstīm, kur braukšana galvenokārt notika uz ļoti zemas kvalitātes ceļiem un bezceļiem. Traucēklis bija arī skūteru tehniskā apkope, kas ir pārāk dārga un sarežģīta, bija nepieciešams, kas vienkāršāks. Vēl viens Fujisawas nosacījums bija tas, ka motociklam bija jābūt vadāmam ar vienu roku, lai ar otru roku varētu pieturēt soba nūdeļu kasti.

Viņš Hondam esot teicis:

Ja tu vari izveidot mazu motociklu ar, piemēram, 50 kubikcentimetru motoru un pārsegu, kas nosedz dzinēju, caurules un vadus, tad es varēšu to pārdot. Es nezinu, cik soba nūdeļu veikali ir Japānā, bet es varu saderēt, ka katrs veikals gribēs tādu motociklu, lai veiktu piegādes.

If you can design a small motorcycle, say 50 cc with a cover to hide the engine and hoses and wires inside, I can sell it. I don’t know how many soba noodle shops there are in Japan, but I bet you that every shop will want one for deliveries.

Pēc gada Honda bija sagatavojis prototipu, kas atbilda visām Fujisawas prasībām. Fujisawa paziņoja, ka viņi mēnesī varēs pārdot 30 000 motociklus, par spīti tam, ka līdz tam brīdim pat pašu populārāko Hondas motociklu pārdošanas apjoms nepārsniedza 2 līdz 3 tūkstošus. Tajā laikā Japānas tirgū mēnesī nonāca aptuveni 60 000 motociklu, tāpēc Fujisawas plānos ietilpa nepieredzēti liels motociklu eksporta apjoms.

Lai saražotu milzīgos apjomus, tika uzcelta jauna rūpnīca (Suzuka), kas tika galā ar 30 tūkstošiem motociklu mēnesī, bet strādājot divās maiņās bija iespējams saražot pat 50 tūkstošus. Rūpnīca bija modelēta pēc Volkswagen Beetle rūpnīcas parauga un kad 1960. gadā to pabeidza, tā bija pasaulē lielākā motociklu rūpnīca. Milzīgais apjoms darbinot rūpnīcu ar pilnu jaudu, ļāva samazināt katra motocikla ražošanas izmaksas par 18%, bet sākumā apjoms radīja problēmas, jo pārdošanas apjomi vēl nebija tik lieli, lai visu produkciju spētu laikus pārdot.

Super Cub sāka ražot 1958. gadā un kopš tā laika motocikla ražotnes ir atradušās vismaz 15 dažādās valstīs.

Šobrīd motocikls Honda Super Cub ir pasaulē visvairāk saražotais motorizētais transporta līdzeklis – 2008. gadā tika pārsniegta 60 miljonu robeža.

Dizains un uzbūve

Rietumos, atkarībā no klasifikācijas pazīmēm, Super Cub ir kaut kas starp skūteri un motociklu, bet dažreiz to mēdz saukt par mopēdu. Motociklam ir 17 collu riteņi, kas to padara daudz stabilāku uz neceļiem, salīdzinot ar skūteriem, kuriem parasti ir krietni mazāki riteņi.

Vizuāli viena no galvenajām pazīmēm ir baltais plastmasas dubļu sargs un motora pārsegs, kas savā laikā skaitījās diezgan drosmīgs gājiens. Šis pārsegs samazina motocikla svaru, kā arī ir ļoti lēts ražošanā. 2,5 litru bāka atrodas zem sēdekļa. Super Cub C90 ir 1,80 m garš, 64 cm plats, 74 cm augsts, un sver 85 kilogramus.

Četrtaktu viencilindra dzinējs atrodas zem rāmja, kas palīdz pārnest smaguma centru uz priekšējo riteni. Dzinēja tilpums no 49 līdz 109 kubikcentimetriem. Manam C90 kā jau var nojaust ir 89 kubikcentimetru motors. Super Cub ir trīs vai četri ātrumi (atkarībā no modeļa), kuri pārslēdzas “pusautomātiski” ar centrbēdzes sajūga palīdzību. Praktiski tas izpaužas tā, ka nav sajūga sviras (lūk arī braukšana ar vienu roku), bet pirms ātruma maiņas nepieciešams mazliet atlaist gāzes rokturi. Maksimālais ātrums nav skaidrs, jo indikators ir salūzis, tāpēc to būs jāpārbauda ar GPS.

Elektroniskais starteris ir tikai dažiem modeļiem, bet kopumā tas ir reti sastopams, jo rada papildus svaru un arī mūsdienu modernajos modeļos, piemēram 2011. gada Japānas tirgum paredzētajā modelī, ir tikai klasiskais kikstarteris.

Droši vien būšu, ko palaidis garām vai sarakstījis neprecīzi, ja kādam ir jautājumi – uz priekšu!

Izmantota informācija no wiki