Mums bieži vaicā, kā tad mums iet un arī pašiem gribējās mazliet apkopot domas, tāpēc centīšos to visu pieminēt.

Vasara Latvijā

Pēc pirmā skolas gada mēs devāmies uz Latviju, lai pavadītu vasaras brīvlaiku svinot Jāņus un pozitīvos festivālus. Pa ceļam nedēļu pavadījām Taizemē, bet par to sīkāk kādā citā reizē.

Pirmā spilgtā emocija, izkāpjot no lidmašīnas, bija gaiss, kas par spīti Rīgas tuvumam tik un tā bija svaigs un garšīgs. Tālāk nāca pasu kontrole, kur meitene runāja latviski, teica “labdien!” un “paldies!” Mēs regulāri lietojam Skype un dažreiz satiekam latviešus Kambodžā, tāpēc droši vien šis skan muļķīgi, bet tomēr bija patīkami dzirdēt, ka arī citi prot latviešu valodu. Vēl mūs iepriecināja Latvijas vasara ar kuru bijām jau rēķinājušies, ka tā būs vēsa, bet pirmās nedēļas tiešām bija traki aukstas, bet tādā labā nozīmē, jo tas bija tas, ko mēs arī vēlējāmies sagaidīt – vēsums.

Pēc pāris stundām viss bija ierastajās sliedēs. Nebija jau tā, ka mēs sajustos kā tādi marsieši, galu galā, prom bijām bijuši tikai nepilnu gadu.

[autors-zane]Taizemē bijām pie jūras, kas likās tik karsta – kā ziemas vakariem piemērota vanna. Ūdens šajā tropu zemē, tāpat kā Kambodžā ir daudz par karstu, lai no tā gūtu veldzi. Taizemē esot abi ar Miku spriedām, Latvijā iesim peldēties – lai arī cik auksts ūdens mums neliktos. Kā nekā – labāk kā karstais jau nu tas būs. Te nu izrādās mums nebija taisnība. Esot Latvijā pat tikai īsu brīdi, pierod pie ikdienas tik ļoti, ka nepavisam negribas brist iekšā Latvijas “siltajā” jūrā.[/autors-zane]

Vēlāk mēs šokējāmies par sušu cenām restorānos, bet to jau mēs darījām arī pirms Kambodžas, tāpēc arī tas nebija nekāds jaunums (par naudu, par kuru var Latvijā nopirkt 8 suši gabaliņus, Kambodžā divi cilvēki var mierīgi paēst pilnas pusdienas, ar dzērieniem un uzkodām). Pie reizes es pieķēru Zani, kura naudu pasniedza ar labo roku, tajā stilā, kā to dara kambodžieši (ar kreiso roku pieskaroties pie labās rokas elkoņa). Tas gan bija varen lustīgi.

[autors-zane]Visvairāk priecājāmies par iespēju satikt draugus un ģimenes. (Žēl, žēl, žēl, ka dažus satikām par maz vai nesatikām nemaz… tas noteikti jāmaina nākamvasar) Tas ir TIK forši, kad pēc vesela gada, kas pavadīts skaipā un epastos, var sēdēt aci pret aci un mazliet parunāt par Kambodžu un tad mazliet parunāt par ikdienu un aizmirst, ka vispār esi bijis kur prom. Ir TIK forši spēlēt galda spēles pēc vakariņām un dzert tēju, tāpēc, ka vakars ir vēss… (Kambodžā es dzeru tēju ar ledu, jo tēju jau gribas, bet karstu gan ne.)

Esot Latvijā devāmies arī vairākos izbraucienos “pa dzimto zemi.” Ar manu ģimeni bijām Latgalē – apmetām skaistu riņķi sākot ar Vecpiebalgu tad dodoties uz Škūškovu, Rēzekni, Aglonu, Daugavpili, Krāslavu… Un vēl vienu riņķi ar Mika vecākiem, dodoties uz Kurzemes pusi – bijām Sabilē, Pedvālē, Kuldīgā, Irbenes lokatorā, Talsos… Novadīju arī dažas lekcijas Latvijas labākajā skolēnu vasaras nometnē “Alfā”, kas šogad tika rīkota netālu no Jēkabpils – Zasā. Šo braucienu apvienojām ar lielisku Sēlijas apskati – Jēkabpils, Zasa, Viesīte, Nereta un tad atpakaļ uz Rīgu caur Vecumniekiem. Un, protams, devāmies arī uz Latvijas ziemeļu pusi, jo kā gan vasara varētu paiet bez Postivus’a? Priecājāmies satiekot draugus, klausoties foršu mūziku un vienkārši atpūšoties pie Mika radiem Salacgrīvā.

Domāju, ka ik vakaru es novērtēju un izbaudīju to, cik ilgi Latvijā ir gaišs. Nekad agrāk tas man nebija licies svarīgi, bet pēc Kambodžā nodzīvota gada, kad melna nakts tumsa iestājas pulksten 6 vakarā, Latvijas vakara stundas liekas zelta vērtībā. Tā vien liekas, ka 10tos vakarā vēl nemaz nav vēls (jo nav jau tumšs, un tumšs ir sešos, tātad pulkstens ir “pirms sešiem”) un dienas ir tik fantastiski garas.[/autors-zane]

Viena ierasta lieta, kuru noteikti ir izjutuši daudzi, kas kādu brīdi padzīvojuši ārzemēs, ir tas, ka bijām pieraduši aprunāt apkārt redzamās lietas un cilvēkus, jo skaidri zinājām, ka viņi mūs nesaprot. Tagad, ejot pa ielu un diskutējot, apzinājāmies, ka saprotam visu, ko saka apkārtējie un arī viņi saprot visu, ko sakām mēs.

Atpakaļ Pnompeņā

[autors-zane]hm… jau kādu brīdi domāju par to, kā lai labāk pasaka sakāmo. Ir grūti noformulēt tās sajūtas un pārdomas atbraucot uz Pnompeņu otro reizi. Skaidrs ir viens, mēs priecājamies būt atpakaļ. Ir ļoti, ļoti žēl, ka nevaram paņemt līdzi visus draugus un radus – nu ne jau uz visiem laikiem, bet uz kādu brīdi, lai varētu parādīt un ļaut izjust karstumu, lietu, garšīgās ēdienreizes un vietējos tuk-tukus ne tikai caur bloga rakstiem, bet īstenībā. Ir žēl, ka esam šeit tikai divatā, bet pats fakts, ka atkal esam te – tā ir tāda laba un priecīga ziņa. Mēs visai noteikti uzskatījām, ka braucam uz mājām – te ir mūsu dzīvoklis, te ir mūsu darbs, te ir mūsu ikdiena. Un nepārprotiet mani, ne jau uz tādām mājām kādas ir Latvijā, pie ģimenes un draugiem, bet tādas pavisam ikdienišķas, tādas, kā kādreizējā Miera ielā vai Juglā.[/autors-zane]

Bet ielidojot Pnompeņā mēs skaidri zinājām, cik ļoti priecāsimies redzēt savu dzīvokli.

Bija interesanti salīdzināt to, kā mēs pirmo reizi mērojām ceļu no lidostas līdz pilsētai un kā mēs to darījām tagad. Tās pašas ielas, tie paši skati, bet šoreiz tas vairs nebija kā Discovery kanāls uz lielā ekrāna. Un nevar jau arī teikt, ka viss ir pierasts un pilnīgākā ikdiena, lai gan droši vien jau nav tālu no patiesības. Nu jā, uz mocīša sēž visa ģimene – vīrs, sieva un trīs bērni, bet kas par to? Karsti putekļi sitas sejā tā, ka gandrīz nav ko elpot, bet tas nekas pēc minūtes pieradīsi un būs, kā parasti.

[autors-zane]Ir tik forši redzēt, ka apkārtējie cilvēki, priecājas redzēt mūsu atgriešanos. Ir tik forši, ka šogad – mums lietas un vietas ir pazīstamas. Ir tik forši zināt, kur tirgū jāpērk augļi, kā pakaulēties par cenu un to, ka labu maizi var dabūt tajā un tajā vietā. Ir tik forši nebūt skolā pirmo gadu, bet pazīt kolēģus, zināt sistēmu un skolniekus. Ir tik ārkārtīgi patīkami, palīdzēt citiem iejusties valstī, kurā pats esi bijis tikai gadu.

Šķiet esam arī vairāk pieraduši pie karstuma. Vai nu tas, vai arī šis gads ir stipri vēsāks par pagājušo.[/autors-zane]

Vispār kopš esam tikuši pie mocīša jūtamies daudz labāk. Mēs joprojām izmantojam arī tuk-tukus, bet tā brīvības sajūta, kas rodas tad, kad vari pilsētā nokārtot vairākas lietas pats ar savu braucamo, ir lieliska. Vietējiem laikam patīk, ka baltie izvēlas braukt ar tik antīku mocīti, bieži nāk klāt, pēta mūsu braucamo un uzdod dažādus jautājumus.

Šobrīd meklējam jaunu dzīvokli. Gribas, ko lētāku un mazliet lielāku. Tagad, kad esam iedzīvojušies ir skaidrs, par kādām cenām var dabūt labus dzīvokļus un ir laiks šīs zināšanas likt lietā. Rīt došos skatīties vairākus variantus un tad jau redzēsim, kura būs mūsu jaunā iela un kādi būs mūsu jaunie ikdienas kadri.

Ā, un vēl mums pilnā sparā ir sākusies lietus sezona. Lietus līst jau gandrīz katru dienu. Un tuvākajos mēnešos droši vien ziņosim, ka valstij draud plūdi.