Sestdien es uzbraucu Bokor kalnā. Tas bija garākais un grūtākais velo brauciens manā mūžā.

Tour de France velo braucienos stāvie kāpumi tiek kategorizēti pēc grūtības pakāpes. Ceturtā kategorija ir vieglāki kāpumi, bet pirmajā kategorijā ir grūtākie kāpumi kalnā. Bokor kalns pēc šīs skalas atbilst Hors catégorie, kas nozīmē, ka tas grūtības ziņā ir ārpus kategoriju rāmjiem – Hors catégorie ir kāpums, kas grūtāks par grūtāko pirmo kategoriju.

Bokor kalns atrodas apmēram 10 kilometrus no Kampotas mazpilsētas un, lai tiktu līdz kalna augstākajam punktam, ir jābrauc mazliet vairāk kā 30 kilometri. Trakākais ir tas, ka kalna virsotne atrodas aptuveni 1040 metrus virs jūras līmeņa un brauciena sākums atrodas ne vairāk kā 5 metrus virs jūras līmeņa. Rezultātā visi 30 kilometri paiet braucot kilometru augstā kalnā pašā vieglākajā ātrumā un diezgan niecīgā ātrumā – aptuveni 10 km/h, tātad mazliet ātrāk, kā ejot ar kājām. Liekas, ka ir jābūt kādai gludai ceļa daļai, bet tādas praktiski nav. Pa visu kalnu var atrast kādas 3-4 vietas, kur ir īsi nobraucieni un ir viens 50 metru posms, kad nav jābrauc pret slīpu virsmu.

Šķiet, ka Latvijā var atrast vietas, kur ir jābrauc kalnā 200 metrus pēc kārtas, varbūt 300, bet droši vien vairāk nesanāks. Tāpēc lieki piebilst, ka šī bija pirmā pieredze braucot augšā kalnā tik milzīgi garā posmā.

Braucu kopā ar 4 skolotājiem no Zanes skolas. Braucām pēc mana ierosinājuma, jo pamanīju sludinājumu, ka ir jauns minibusiņu ekspreša maršruts, kas ved cilvēkus uz Kampotu. Pamanīju, ka viņi piedāvā vest arī velo un bija skaidrs, ka šī iespēja ir jāizmanto. Biju iedomājies, ka būtu forši uzbraukt kalnā un vēl foršāk, ja būtu kāds, kas brauc līdzi. Saorganizēju mazo busiņu, kas aizveda mūs un mūsu riteņus. Bijām klāt piektdienas vakarā, lai varētu izbraukt agrā sestdienas rītā.

Brauciens kalnā

Līdz kalnam tikām laicīgi. Izbraucām pirms 6 no rīta, mazliet pačammājāmies un pēc 20 minūtēm jau bijām pie kalna.

Ceļš ir pilnīgi jauns un gluds un to droši var saukt par kvalitatīvāko ceļu Kambodžā, arī Latvijā nav daudz vietu, kur ir tik laba līmeņa asfalts. Ja nemaldos, ceļš oficiāli lietošanā ir tikai kādus 8-9 mēnešus, tāpēc par spīti tam, ka tur šobrīd aktīvi brauc smagais transports tas vēl neizrāda nekādas nolietošanās pazīmes.

Jau pirmajā kilometrā sāk tecēt sviedri un bija grūti saprast, kā būs iespējams tikt līdz pašai virsotnei. Gāja smagi. Pirmie 10 kilometri kalnā bija briesmīgi. Taisīju dažas apstāšanās pauzes. Apskalojot seju un galvu, centos veldzēties vēsajā ūdenī, kas ik uz stūra tecēja lejā no kalna. Lieliskais skats mazliet uzmundrināja, bet ar to nebija gana. Bija grūti noticēt, ka pēc tik ilgas mocīšanās priekšā vēl vismaz 20 tik pat grūti kilometri.

Viens no mūsu braucējiem atpaliek tik ļoti, ka vairs necenšamies viņu gaidīt, jo iepriekš jau vienojāmies, ka viņš vai nu brauks atpakaļ vai uzbrauks augšā ar kādu auto. Ik pa brīdim satieku Deividu, kas mani pagaida, tad atkal atraujas un dodas tālāk. Divi no grupas, kas ir regulāri velo braucēji, ir tik tālu priekšā, ka pat neceru viņus noķert.

Otrie 10 kilometri jau gāja mazliet vieglāk. Turpināju apstāties. Kaut vai uz īsu brīdi, lai noņemtu slodzi no kājām. Varbūt stājos par daudz. Pazuda nelabā dūša, kas mani parasti vajā pie lielām slodzēm, bet tik un tā es cīnījos par katru kilometru. Skaitīju atlikušos metrus līdz nākamajam kilometra stabiņam. Brīžiem apzināti skatījos tikai uz leju un sekoju līdzi ceļa līnijai, lai nākamais līkums pienāktu ātrāk.

Ap 20 kilometru ceļa malā ir uzcelta milzīga Budas statuja, un vietējie tirgojas ar neveselīgiem našķiem. Tur apzināti nogrēkoju un izdzeru pusi no kolas pudelītes. Zinu, ka nedrīkst, bet dzeru tik un tā. Cukurs iedarbojas. Tieku līdz pirmajam nobraucienam. Izmantoju to savā labā un uzņemu ātrumu, lai tiktu nākamajā kalnā. Ar to, protams, ir par maz. Līdz Bokor viesnīcai un kazino, kas atrodas kalna galā ir vēl 2-3 skaisti nobraucieni, kas ļoti uzmundrina un dod iespēju atpūtināt kājas. Sajūtas ir labas. Pie viesnīcas satieku Deividu, kas ir noskaitījis precīzi 30 kilometrus un uzskata, ka tālāk vairs nebrauks. Var jau arī saprast, ja esi noskaņojies uz 30, bet klāt nāk gandrīz 2 papildus kilometri, tad nav tik vienkārši sevi piespiest braukt augstāk kalnā. Pirmie divi braucēji izrādās arī ir netālu, viņi tur pat viesnīcā ir tikuši pie brokastīm. Pēc viņu sacītā sanāk, ka esam ieradušies kalna galā apmēram 50 minūtes vēlāk. Es mudinu doties tālāk, jo mans plāns ir sasniegt kalna virsotni un tikai tad var domāt par pauzi un atpūšanos. Līdz pašai kalna smailei vēl ne vairāk kā 2 kilometri, protams, pret kalnu un protams, pret stāvu kalnu.

Virsotnē sāk parādīties apjausma, ka brauciena grūtā daļa ir galā. Jo atpakaļ ceļš solās būt ļoti viegls. Saulaino kalnu sāk ielenkt mākoņi, kas saduroties ar kalnu izskatās pēc miglas. Pēc dažām fotogrāfijām pie kalna malas un dodamies uz viesnīcu pēc nelielām brokastīm. Man nav apetītes, tāpēc pasūtu simbolisku porciju ar kraukšķīgiem vontoniem (tādi pelmeņi vien ir).

Sākam atpakaļ ceļu un jūtam, ka tūlīt būs lietus. Pēc diviem kilometriem lietus ir klāt. Sākumā vājš, pēc brīža tik stiprs, ka lietus lāses sitās acīs un ir grūti saskatīt ceļu. Pamīšus lietoju labo un kreiso aci, lai redzētu, kur dodos. Ritenim ir parastās, nevis modernās disku bremzes, kas komplektā ar spēcīgo lietu mani dara bažīgu, vai spēšu tikt galā ar serpentīna līkumiem. Mazliet notestēju, kā riepas un bremzes darbojas komplektā ar slapjo asfaltu un pēc katra līkuma kļūstu ātrāks. Jāmiņas nav pilnīgi nemaz. Tas ir kaut kas neredzēts. Gandrīz 30 kilometrus pēc kārtas var braukt pilnīgi bez piepūles. Lai gan tas nav tiesa. Brīžiem var just, kā rokas nodreb no sasprindzinājuma. Bremžu spiešana un līkumu trajektorijas prasa pilnīgu koncentrēšanos. Paveicas un lejupceļā ceļš ir gandrīz tukšs, ja visu laiku kāds mēģinātu apdzīt, tad droši vien nebūtu tik straujš nobrauciens.

GPS dati šoreiz ir ļoti neprecīzi un kļūdaini, tomēr, cik var spriest, tad ātrums labākajos nobraucienos ir pat virs 50 km/h. Nākamreiz, kad brauksim, (droši vien sausajā sezonā) piedomāsim, kā tikt pie precīzākiem ātruma datiem.

Pēdējie 10 kilometri līdz Kampotai paiet ļoti raiti. Speciāli minos, cik jaudas, lai iztērētu pēdējās spēka paliekas. Brauciens ir galā un aptuveni 82 kilometri ir aiz muguras.

Atskatoties uz notikušo ir skaidrs, ka lai arī, cik smags bija brauciena pirmais posms, es jau tagad plānoju, kad varētu šo lietu atkārtot un uzbraukt kalnā vēl vienu reizi.

Latvijas mērogam gribēju ielikt salīdzinājumu, kā šis brauciens izskatās, ja brauktu pa taisni un zināmā mērogā.

No A (Lepstes) uz B (mazliet ārpus Bērzciema) ir aptuveni 10 km, kas ir pa taisnu smuku gabalu un no B uz C (Tukums) ir 30 km, kas visi kā viens ved augšā kalnā. Pluss ir jāiedomājas, ka Tukums atrodas 1 kilometru virs jūras līmeņa.

Neliels video:

Saite uz Bokor ride video.

Daži foto:

Pa ceļam uz Kampotu lija, labi ka sēdējām ērtā busiņā.

Pirmajā vakarā paspējām vien iekārtoties viesu namā un aiziet līdz Rusty Keyhole, kas skaitoties kā labākā vieta Kambodžā, kur ēst ribiņas.

Skats no kalna virsotnes.

Zemāk ir GPS dati, ja nu kādam interesē: (click uz bildes)