Cik gan bieži gadās, ka nonākot ceļa galamērķī kāds tevi sagaida un gluži kā filmās, saka “Welcome to the paradise!”? Šoreiz, izkāpjot krastā uz mūsu brīvdienu saliņas tieši tā arī notika. Ik pa laikam bijām dzirdējuši no citiem maniem kolēģiem, ka tie dodas uz Kambodžas salām. To Kambodžai nemaz nav daudz – pārsvarā nelielas un salīdzinoši tuvu krastam. Taču katru reizi pie sevis nodomājām – gan jau ka aizbrauksim uz tām salām kādā citā reizē. Tad tagad liekas – kāpēc, nu kāpec jau sen nebraucām uz salām? Tā noteikti būtu vieta, ko ieteiktu apskatīt lielai daļai mūsu ciemiņu.

Nokļūšana, kā jau nokļūšana jebkur Kambodžā ir samērā interesanta. Startējām 4:30 no rīta no Pnompeņas, jo laiva atiet 9:30 no rīta katru dienu. Arī laiva izrādījās interesanta – nosākuma iekāpjam mazākā laivā, tad pārkāpjam uz lielo laivu. Tur pilns ar cilvēkiem, kam līdzi ir tikai dvielis un peldlietas – redzam, ka šī pati laiva vienlaicīgi dodas arī dienas izbraucienā. Kā vēlāk izrādās, laiva apstājās labā snorkelēšanas vietā, uz ko tad arī lielākā daļa cilvēku bija ieradušies.

Kad nonākam pie mūsu galamērķa, atkal, pārkāpjam mazākā laiviņā un beigu galā – lecam (kāpjam – kā nu kurš) ūdenī un ejam uz krastu. Bet tā nonākšanas lieta un neērtības ar izkāpšanu ir tā vērta, jo ierodamies paradīzē. Baltas smiltis, nelieli namiņi 20 m attālumā no jūras… Brīvdienas!

Laiviņās tiek sakrauts arī labi daudz ēdieni un dzērieni – tie ir ne tikai salai paredzētie pārtikas krājumi, bet arī lietas, kas vēlāk tiek pārdotas un dalītas uz kuģīša.

Kā jau zināms laiviņās tiek pārvadāts it viss – šoreiz arī palmas.

Pamanījām, ka iepretim mūsu namiņiem, katru rītu pludmale tiek slaucīta un grābta. Diezgan loģiski – citādi jau tā būtu pilna ar dažādiem izskalotiem priekšmetiem, kas sakrātos laika gaitā. Staigājot gar piekrasti atradām izskalotu koralli. Bija arī milzu “jelly-fish” izskaloti krastā – tādi milzīgi apaļi, piepūsti maisi.

Mūsu viesnīciņas piestātne. Mūsu brokastu vietas skats.

Uz salu bijām devušies kopā ar diviem uz Kambodžu nesen atbraukušiem kolēģiem. Dikti priecājāmies, ka izrādījās – viņiem arī patīk galda spēles. Tad nu, kad lija lietus un nelasījām grāmatas – spēlējām galda spēles.

Tā kā šī ir lietus sezona – tad lietus lija diezgan daudz. Skaisti, skaļi un ar skaistiem zibeņiem. Nezinu, kā citiem atpūtniekiem, bet mums patika grāmatas lasīšanai atvēlētais laiks un ūdens tik un tā bija pārspīlēti silts – tādā peldoties no karstuma īpaši paglābties nebija iespējams.

Kā jau īstiem piedzīvojumu meklētājiem, pārāk ilgi nesanāk nosēdēt mierīgi. Tad nu Miks bija jau iepriekš izpētījis, ka vajadzētu būt iespējai – pāriet salai pāri uz pretējo pusi. Izrādījās, ka tas tiešām ir salīdzinoši neliels gājiens. Tikai 20 min pa samērā līdzenu, smilšanai taku. Bet otrā salas pusē – vēl lielāka paradīze. Skaisti viļņi un vējšs. Perfekta atpūtas vietiņa un dikti garšīgs ēdiens, un kur nu vēl augļu kokteiļi.

Tajā otrā salas pusē bija vairāki suņi. Visi melni un draudzīgi. Te viens sēž un gaida, kad samnieks, kas iebrauca ūdenī ar laiviņu, būs atpakaļ.

Otrā salas pusē – atpūtas vieta. Ideāli piemērota lasīšanai un fantastiskā skata baudīšanai.

Pirms tumsas dodamies atpakaļ uz savu salas pusi.

Naktī, šeit jūrā notiek brīnumu lietas. Pirmkārt, jau atradām jūras zvaigzni. Miks izņēma to no ūdens un tad mēs pētījām, kā tā pārvietojas uz priekšu un cik tā īstanībā ir asa. Noteikti negribētos uzkāpt virsū!

Bet vēl – jūra šeit naktī spīd. Un to ir tik grūti izstāstīt, bet, kad kustina rokas vai kājas ūdenī, un atrodas pilnīgā tumsā – tas viss spīd. Gluži kā no filmas Avatars un Life of Pi. Tad nu mēs skraidījām pa ūdeni – priecājāmies un skatījāmies. Mēģinājām arī nobildēt un nofilmēt – bet nekā. Lai to redzētu būs jābrauc ciemos pašiem.

Vienu nakti ar Miku bradājām pa ūdeni, un jau devāmies atpakaļ uz namiņu, kad pēkšņi Miks pamanīja ūdenī tādu kā spīdīgu punktu. Izskatījās pēc acs. Jau pēc brīža tādas tur bija desmitiem. Sajūtas diezgan interesantas – kā prāts mēģina atrast jebkādu pieņemamu izskaidrojumu. Kas tas varētu būt? Delfīni? Haizivis? Bet kāpēc ārā no ūdens? Lēnām tuvojas mūsu virzienam. Kas notiek?

Pagāja dažas garas minūtes pirms sapratām, ka bars ar ūdens bifeļiem iet pa jūru – tādā dziļumā, ka tikai acis ārā redzamas. Arī tas ir diezgan iespaidīgs skats. Nekas neesmu bijusi tādā īstā safari – bet man liekas, ka tas varētu būt līdzīgi. Vēl kādu brīdi likās, ka tie nāk mums virsū, bet tad jau bija skaidrs, ka dodas garām mūsu namiņiem tālāk paralēli krastam. (fotogrāfija ir ar garo ekspozīciju tāpēc bifeļi ir redzami, bet patiesībā arā bija piķa melna tumsa)

Jau neilgi pēc nokļūšanas uz salas, bija skaidrs, ka gribam iet snorkelēt. Esam to darījuši tikai vienreiz – Taizemē un bija dikti forši. Diemžēl, laika apstākļi nebija mūsu pusē. Ar lielajiem lietiem, ūdens paliek duļķains un redzamība samazinās. Bet – tieši pēdējā dienā mums teica, ka beidzot esot nedaudz skaidrāks ūdens un mēs devāmies apskatīt zemūdens pasauli.