Tikko esam atgriezušies atpakaļ Japānā.
Bija pienācis laiks lidot uz Japānu. Kā mēs ģimenē smejamies, tagad vai nekad. Izmēģinājām, kā ir “ceļot” šajos interesantajos laikos. Šis gan noteikti nav ceļojums. Pirkām biļeti vienā virzienā. Lidmašīnas patukšas, lidostas mierīgas. Cilvēku maz. Nav jāstāv rindās. Citiem vārdiem sakot – ideāli. Ja vien pirms lidošanas nebūtu jātaisa nepatīkamais deguna tests, tad vispār nebūtu nekādu sūdzību.
Lidojums bija tik mierīgs, cik nu vien tas ir iespējams, ja lido ar diviem maziem un kustīgiem bērniem. Garo lidojumu nodrošināja JAL, viņi pierādīja, ka ir īsta Japāņu avio kompānija, jo viesmīlība un apkalpošana bija visaugstākajā līmenī. Garšīgs japāniskas ievirzes ēdiens un ļoti atsaucīgas stjuartes. Kad mūsu 11 mēnešus vecais dēls sāka raudāt, viņas atnesa improvizētu grabulīti: mazu krūzīti ar aizvērtu vāciņu, kurā iekšā grabēja kečupa paciņa. Nakts vidū, kad meitai sākās skaļa raudāšanas lēkme un viņa nespēja iemigt pie mums ieradās viena no darbiniecēm un vēlējās zināt, kā viņa varētu palīdzēt. Māra paziņoja, ka viņai esot ļoti karsts. (nebija pārāk karsts) Stjuarte teica, ka palīdzēs. Pēc brīža atgriezās un teica, ka kabīnes temperatūra esot uzlikta +24 un viņas esot pamainījušas uz +23 grādiem. Neesmu drošs, ka viņas tiešām tā pagrozīja temperatūru mūsu dēļ, bet meita drīz vien tiešām iemiga.
Nakts vidū pamodos, jo lidmašīnā bija neliela kņada. Izrādās piloti bija padevuši apkalpei ziņu, ka ārā pa logu ir redzama ziemeļblāzma. Tiešām. Skaidri saskatāma bez nekādām garo ekspozīciju fotogrāfijām. Fanstastiski. Manuprāt, mums ir ļoti paveicies, jo esam lidojuši pietiekami bieži, bet šādu skaistumu redzējām pirmo reizi.
Pirms nolaišanās, pa lidmašīnas logu redzējām Fudzi vulkānu. Zinām, ka tā ir veiksme, jo var speciāli braukt pie vulkāna un to vispār neredzēt, jo Fudzi patīk slēpties mākoņos un miglā.
Japānā mūs sagaidīja apmēram 3,5 stundu garas formalitātes. Jau Latvijā Zane bija aizpildījusi neskaitāmas formas un papīrus, lai spētu ielidot valstī. Helsinkos aizpildīju garu elektronisko formu par katru no mums. + protams, parastās ikdienas formas, kas bija arī pirms vīrusa laikos.
Lidostā bija jāveic vēl viens tests. Jāstaigā pa gariem, vēsiem = labi ventilētiem, gaiteņiem. Ik pa brīdim kāds japānis iedod kādu lapiņu, kaut ko paprasa, kaut ko liek aizpildīt. Un tad tu nes to lapiņu pie nākamā japāņa. Un tad tālāk, ir vēl kāds, kas tikai pārbauda, vai tiešām tev ir lapiņa. Tikai paskatās un palaiž tālāk. Itkā vispār būtu iespējams tik tālu tikt bez tās konkrētās lapiņas. Ir dzeltenas un baltas un sarkanas. Un katram jāparāda pareizā lapiņa. Kad visas lapiņas sadarītas, kad ir nodota siekalu mēģenīte, tad ir jāgaida rezultāti. (Tas viss notiek ar vairākiem mazajiem koferiem un bērnu ratiem pie rokas)
Rezultātu gaidīšana nebija pārāk ilga. Droši vien kāda stunda. Pēc tam, atkal, papīrīši. Tad, atkal, jākārto visi mūsu iebraukšanas dokumenti, rezidentu kartes, muita un vēl visādas gaidīšanas. Līdz beidzot tikām pie saviem koferiem un varējām doties uz taksometru. Tas bija iepriekš organizēts un “speciāli aprīkots”, jo ar parastu sabiedrisko transportu mums nekur neļautu doties.
Arī taksometrā braucot redzējām Fudzi vulkānu un bijām itin priecīgi. Speciāli izvēlējāmies Hanedas lidostu, jo ar auto līdz mājām bija ne vairāk kā 25 minūtes.
Kad beidzot tikām savā dzīvoklī, varējām mierīgi uzelpot. Beidzot maskas no sejas nost. “Mazliet” satraucoša sajūta, jo zināms, ka tagad 14 dienas būs jāsēž dzīvoklī un nevarēs iet laukā.
(Tikai trešajā dienā uzzinājām, ka tomēr drīkstam iet ārā un staigāties svaigā gaisā. Nevaram tikai doties veikalos un pūļos.)
Skati no mūsu dzīvokļa:
Dzīvoklī mūs jau gaidīja mazliet piepildīts ledusskapis, ziedi un kūkas, kā arī mums ik pa laikam kāds atnesa ēdienu. Negausīgi metāmies virsū mūsu iemīļotajam katsudon :)
