Ar savu sīkulīgo mašīnīti labi iederējāmies šaurajās Sóller ielās, tikām gana tuvu pilsētas sirdij. Varētu padomāt, ka pilsētiņu savas filmas vajadzībām ir iekārtojis pats Wess Andersons. Centrālais laukums ir saulessargu izcakots, stūros tirgo saldējumu, pie kafijotavu galdiņiem žestikulē vietējie sirmgalvji, ar milzu mugursomām garām aizklīst apmaldījušies tūristi, baznīcas torņi atgādina smilšu pilis jūras krastā, bet elegantais koka tramvajs ar skaļu zvanīšanu visiem neuzmanīgiem ļautiņiem pierāda, ka tas tomēr ir īsts transporta līdzeklis, nevis vēsturiska butaforija. Pamūku malā no sliedēm un turpinu lūkoties uz pilsētu caur kameras objektīvu.

Siltās ielas aicina meklēt ēnu.

Es šodien gribēju doties pastaigā. Biju izpētījis, ka no Soller var doties jaukās pastaigās uz blakus esošajām pilsētiņām. Man par visu varīti gribējās, kaut kur pastaigāties. Šī bija nepiemēroti karsta diena, lai staigātu (vēlāk gan izrādījās, ka visas vasaras dienas šeit ir nepiemēroti karstas). Neviens nebija gatavs kaut kur iet, kur nu vēl kāpt kādos augstākos pakalnos, lai tiktu līdz kādam citam ciematam.

Zanes vecāku auto bija tehniskas ķibeles, tāpēc sekojām viņu norādēm uz vienu pavisam jauku kafejnīcu, kas slavena ar savu skatu.

Mirador Ses Barques

Barku skatupunkts, cik nu spēju saprast un tulkot ar interneta vārdnīcām. Šīs vietas nosaukumam varētu būt saistība ar lieliem burukuģiem (barkām), kurus pēc visa spriežot šeit varēja labi novērot.

Izmantojām laiku lietderīgi, gan fotografējām, gan skatījāmies uz visu šo krāšņumu ar vislielākajām acīm.

Pavāri bija devušies pusdienu pārtraukumā, tāpēc diža ēšana nesanāca. Tikām pie gardām uzkodām, bērni pie našķiem, multeņu pauzes un siltiem plediem. Izrādās, kalnos un ēnā ir diezgan vēsi. Pateicoties šim vēsumam un mazliet piepildītiem vēderiem man izdevās pierunāt ģimeni, ka mums ir laiks doties īsā pastaigā, kas mūs vedīs lejā no kalna. Tas taču nebūs nekas grūts. Visi vecvecāki tāpat ir aizņemti, jo kaut kur tālumā sēž un gaida, kad tiks salabots vai aizvietots viņu īres auto. Kad tas būs salabots, viņi taču mūs varēs uzvest atpakaļ kalnā.

Aiziet, laiks doties pastaigā!

Klusums un karstums. Sisina sienāži. Tuvāk un tālāk dzirdami kazu zvaniņi. Pašus lopiņus gandrīz neredzam, visi slēpjas tumšās ēnās.

Šaura taciņa ved mūs zemāk un tālāk prom no civilizācijas. Sākam domāt, cik daudz ūdens ir palicis, cik kurš drīkst dzert un kur vispār mēs nonāksim.

Labi, ka visapkārt ir tik skaisti skati, citādi kopējais garastāvoklis lēnām sāk bojāties. Viesturs ir gana izskrējies un vēlas gulēt diendusu. Viņam itin labi patīk gulēt uz rokām, bet mūsu rokām diemžēl ir tendence nogurt.

Kādā brīdī no mums, kā vecākiem tiek gaidīts brīnums, mums šajā takā un akmeņu krāvumos esot jāatrod bērnu tualete. Protams, ka atradās.

Priecājamies par katru ēnaino līkumu.

Kartē šī taka ir līkumaina, bet itin īsa. Mārai un Zanei jau 7 reizes solu, ka aiz šī līkuma jau būsim nonākuši galā un varēsim braukt atpakaļ kalnā ēst īstas pusdienas. Bet vienmēr atrodas vēl 3 citi līkumi, kas nekur nav atzīmēti.

Vai es jau pieminēju, ka šī pastaiga bija pilna ar iespaidīgiem kalnu skatiem?

“Protams, ka mēs jau gandrīz esam klāt, aiz tās saulainās mājas, vēl tikai 200 metri jāpaiet, mēs jau esam pavisam tuvu.”

“Tā te tikai jāpaiet mazs gabaliņš garām tam kārdinošajam peldbaseinam, un tad jau būsim klāt, pie vecvecākiem, kas mūs gaida ceļa malā, lai uzvestu atpakaļ līdz pusdienu vietai”

“Re, nu jau var gandrīz redzēt, un dzirdēt lielo šoseju”

Beidzot esam finišā.

Atlikušajā dienas daļā fotoaparāts tiek pastumts malā, jo jārūpējas, lai visi atgūst spēkus, paēd, atpūšas un laimīgi nonāk viesnīcas peldbaseinā, lai uzlādētu enerģiju vakariņām un rītdienas piedzīvojumam.