1838. gada ziemā Valldemossā ierodas Šopēns, šeit viņš ir nolēmis veseļoties atpūsties ar savu mīļoto – slaveno franču rakstnieci Džordžu Sandu un viņas diviem bērniem. Bet brīvdienas nav pārāk jaukas, komponistu piemeklē viena bēda pēc otras.

Par Džordžu Sandu ir fanojuši daudzi viņas laikabiedri, bet no zināmākajiem faniem jāizceļ gan Viktors Igo, kas rakstījis jūsmīgas atsauksmes, gan Dostojevskis, kurš, kā pats apgalvojis, esot iedvesmojies no viņas darbiem, un vienu pat iztulkojis krieviski, un tikai vēlāk konstatējis, ka šis darbs ir iztulkots pirms viņa. Džordža Sanda bijusi ļoti moderna, jo bez atļaujas, staigājusi vīriešu drēbēs par spīti sabiedrības nosodījumam. Šāda rīcība bija pretlikumīga, bikses drīkstēja valkāt tikai, ja bija saņemta īpaša policijas atļauja – strādājot darbus, kur kleita vai svārki bija neērti, piemēram, jājot ar zirgu. Viņa pamatoja savu izvēli valkāt vīriešu drēbes bez atļaujas, jo tās esot ērtākas, lētākas un izturīgākas kā sieviešu drēbes. Interesantā kārtā, tas, ka viņa valkāja vīriešu drēbes palīdzēja viņai iekļūt tādos Parīzes iestādījumos, kuros tradicionāli sievietēm bija aizliegts iet iekšā. Vēl skandaloza bija viņas izvēle smēķēt publiskās vietās, jo arī tāda privilēģija bija paredzēta tikai vīriešiem. Parīzes atvērtā sabiedrība šajos jautājumos nebija tik kritiska un turpināja būt labvēlīga pret rakstnieci, jo daudz lielāku reakciju Džordža Sanda panāca ar saviem literārajiem darbiem, kas publikai likās krietni šokējošāki. Vēl varētu minēt to, ka memurāros viņa par sevi rakstīja gan sieviešu, gan vīriešu dzimtē un paralēli daudzskaitlīgajām romantiskajām attiecībām ar tā laika slavenākajiem rakstniekiem un komponistiem viņa bija ilgstošās atklātās attiecībās arī ar teātra aktrisi Mariju Dorvali. Bet nu ir laiks atgriezties pie Šopēna Valldemossā.

Jau pēc pirmā mēneša Šopēns apraksta dzīvi uz salas diezgan bēdīgos toņos. Izrādās, ka viņam neiet pie sirds vietējie ēdieni (esot dārgi un pārāk daudz cūkgaļas) un arī laikapstākļi nenāk par labu viņa vājajai veselībai. Džordža turklāt sūdzas par nepatīkamu olīveļļas smaku un to, ka uz salas neesot nekā intelektuāli stimulējoša. Togad esot bijusi īpaši vēsa un mitra ziema un Šopēns, dzīvojot klostera ēkā, saaukstējas. Viņš jau kādu laiku ir slimojis ar tuberkolozi un bija plānojis, ka dzīve Maljorkā palīdzēs atlabt, bet simptomi paliek tikai sliktāki.

Un, itkā ar to nebūtu gana, viņu piemeklē vēl viena nelaime, kas kaitina ceļotājus arī mūsdienās – viņš ved sev līdzi (importē) smalkas klavieres, bet tās pa ceļam kaut kur tiek pazaudētas. Tāpēc visu šo laiku Šopēnam nākas spēlēt vietējās klavieres, kas viņam, protams, likās sliktas un nederīgas (bet ir pieejamas apskatei klosterī). Par spīti neatbilstošajām klavierēm, viņš aktīvi strādā un sakomponē vairākus skaņdarbus, balādes un polonēzes un pabeidz darbu pie savām 24 prelūdēm, tostarp ir arī prelūde, ar nosaukumu “Lietuslāse”:

Vēl daži darbi, kas tika iesākti vai pabeigti Valldemossā: Scherzo No. 3, Polonaises Op. 40, Ballade No. 2

Trīs nedēļas pirms Šopēns pieņem lēmumu meklēt labākus dzīves apstākļus Barselonā, beidzot uzrodas pazudušās klavieres. Tās vēl ilgi stāv Palmas muitā, jo, lai tiktu pie klavierēm jānomaksā muitas nodoklis, kas komponistam liekas pārāk liela summa, tāpēc viss beidzas ar to, ka tikai daļēji nomaksātās klavieres tiek atstātas vietējās bankas direktoram, kurā rakstniecei bija atvērts bankas konts. Šīs klavieres bankas direktors nodod tālāk un no paaudzes uz paaudzi tās ir saglabājušās un joprojām ir baņķiera ģimenes īpašumā un tiek izrādītas klostera cellē kā lielākais muzeja lepnums.

Vietējie iedzīvotāji, bailēs no tuberkolozes, sadedzina gandrīz visas mēbeles un citu mantību, kas bijusi Šopēna cellē, tāpēc muzejā, neskaitot slavenā pāra vēstules un dažus manuskriptus nekas diži daudz nav apskatāms.

2022. gada 24. jūnijā Valldemossā ieradās mana ģimene, sieva, divi bērni un visi četri vecvecāki. Mēs esam veseli, mums ir karsti un jūras veltēm bagātais ēdiens mums liekas, ļoti garšīgs.

Valldemossa

Griežamies serpentīnos, mazajā mašīnā skaļi skan bērnu iecienītā mūzika un mēs nevaram beigt priecāties par skaistajiem kalnu ciematiem. Beidzot mēs ierodamies Valldemossā, kas ir vēl skaistāka kā redzams ceļvežos.

Tieši pie stāvvietas ir neliels bērnu laukumiņš. Kamēr bērni kāpelē cenšos ātri pacelties gaisā un palūkoties visapkārt.

Pārāk bieži neizdodas izlidoties tāpēc fotografēju visu pēc kārtas un priecājos, ka drons labi darbojas un nav manāms neviens acīmredzams dronu foto ierobežojums.

Bet tagad laiks doties mazajās ieliņās.

Tuvojoties klosterim parādās ievērojama tūristu plūsma, bet šādā sastāvā mēs neesam gatavi doties muzejos, tāpēc staigājam cauri dārziem un gar skaistajiem klostera mūriem.

Pat ja mēs būtu rūpīgi klausījušies, ko entuziastiskais gids stāsta savai grupai, kurai mēs gājām garām mēs tik un tā nebūtu gājuši un pētījuši Šopēna celli. Nedomāju, ka tas būtu prātīgi – kā lai ieskaidro tik aktīviem bērniem un pieredzes bagātiem vecvecākiem, ka būs klusi un mierīgi jāuzvedas muzejā. Mūsu grupiņai daudz labāk patīk sarīkot kņadu kādā mazā jaukā kafijotavā, kur viss notiek vienlaicīgi – visi vienlaicīgi kaut ko pasūta, tad fotografē, bet daži spēlējas ar kafijotavas kaķi (neviens pat nepazuda un nenomaldījās).

Sēdējām pavisam tuvu klosterim un priecājāmies par skatu, nezinu, kāpēc Šopēnam te vajadzēja nīkt visu cauru ziemu, ja vasarā ir tik patīkama gaisotne?

Šodien mums plānos vēl viens apskates punkts – Port de Sóller pilsētiņa un pludmale tāpēc devāmies pa jaukiem serpentīniem tālāk un tālāk uz priekšu. Tik daudz mirkļu, kur gribētos apstāties un fotografēt, bet ceļš tik šaurs, ka knapi vietas, kur samainīties ar diviem auto. Vienā pusē klints, otrā pusē aiza.

Port de Sóller

Kārtējā pastkartīšu pilsētiņa. Senais koka tramvajs, klusa un mierīga pludmale un kolosāli restorāni, kuros galdā ceļ milzīgas paeljas porcijas.

Trakajā saulē nolēmu turpat uz vietas iepirkt snorkelēšanas brilles un papētīt zivis. Karstums un sāļais ūdens ātri nogurdināja un izsūca pēdējos spēkus. Dienas vidū tikai tūristi klīst apkārt. Prātīgie dodas gulēt diendusu. Un mēs arī devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai būtu kaut mazliet prātīgi.