Bija lieliska iespēja doties uz Khruangbin koncertu Tokijā tāpēc sāku domāt, kad tieši uzzināju par to, ka šāda grupa eksistē un tikko sapratu, ka sekoju viņiem līdzi jau no pašiem pirmsākumiem.
Khrunagbin ir mūzikas trio no Hjūstonas, Teksasā. Laura Lee (basģitāra), Mark Speer (ģitāra) un Donald “DJ” Johnson (bungas, ērģeles) satikās spēlējot gospeļu grupā. Grupa spēlē krietnu mūzikas miksli, kur dzirdams klasisks soul, 60. gadu psihadēlija, taizemiešu funk, regejs, dub, kā arī spāņu, vjetnamiešu, etiopiešu, afgāņu un irāņu mūzikas ietekme.
Viena no apbrīnojamām lietām ir tā, ka mūzikas ieraksti top “dzīvajā” – viņi studijā ir vienlaicīgi un spēlē instrumentus vienā telpā, nevis raksta pa celiņiem. Tas arī izpaužas koncertos – var dzirdēt ļoti patiesu albumu atspoguļojumu.
Esmu liels Bonobo fans un arī Late night tales kompilācijas man vienmēr likušās interesantas tāpēc nav brīnums, ka brīdī, kad tika izdota Bonobo izlase es rūpīgi saklausījos visu, kas tur iekļauts. Un viena no lietām, kas visvairāk palikusi atmiņā ir pirmais Khrunagbin singls – A Calf Born In Winter, kas vienlaikus ir viena no jaukākajām kompozīcijām, kuru klausīties ziemā un sniegā. Tajā laikā dzīvojām Kambodžā un šī dziesma ir ļoti sasaistījusies ar to dzīves posmu.
Khruangbin – A Calf Born In Winter
Es varētu klāstīt faktus un informācijas druskas ilgi, jo kā jau fans esmu izpētījiis visu pieejamo informāciju, sākot no vikipēdijas līdz dažādām intervijām. Manuprāt, ļoti interesants trio ar raibu mūzikas fonu un ietekmēm, kas arī atspoguļojas viņu mūzikā. Iesaku pētīt un palasīt sīkāk.
Man viņu mūzikā piesaista tas, ka tā pārsvarā ir instrumentāla, spēcīgi nostaļģiska un emocionāla.
Iesaku, piemēram, šo klipu Khruangbin – So We Won’t Forget (filmēts Japānā). Ja gribas dzirdēt balsis, tad vislabākie piemēri ir tie, kas tapuši ar Leon Bridges, piemēram, Leon Bridges & Khruangbin – Mariella kuru varētu klausīties uz riņi dienām ilgi.
Arī koncertā skanēja laba izlase un daži pārsteigumi, jo uz beigām varēja dzirdēt dažādas populāras hiphopa apdares (pavisam īsas frāzes un populārākās taktis) kā arī senu japāņu popdziesmu versijas, no kurām atpazinu tikai vienu – Sukiyaki.
Koncertā neiztika bez tērpu maiņas, jo Laura nekad nevelk vienas un tās pašas drēbes. Esot jau vairāk kā 600 komplekti iztērēti. Kā arī var pamanīt, ka viņiem galvā ir parūkas, kas tiek nēsātas koncertos, lai ikdienā viņus tik viegli nevarētu atpazīt. Koncertā biju pilnīgi viens, tāpēc pamanījos mazliet fotografēt un nesaprotu, kāpēc, bet arī pafilmēju. Pārējā laikā iejuku pūlī un kustējos ritmā, jo mierīgi nostāvēt nebija iespējams.
Koncerts notika pie pašas Hanedas lidostas. Lidmašīnas visriņķī, uzkāpu uz jumta, kur bezmaksas karstās kāju vannas līdz pat vēlam vakaram.
