Kliedzieni un spiedzieni dzirdami no visām pusēm, virs galvas dažādos virzienos traucas rotējoši japāņi. Gaisā uzšaujas 20 metrus augsta ūdens šalts. Un šim krāsainajam tingeltangelim fonā ir izpleties krāšņi majestātiskais Fudzi vulkāns. Esmu ieradies Fuji-Q, lai beidzot veldzētu savu atrakciju slāpi. Vienmēr gribas izbraukt ar šādām trakām atrakcijām, bet reti, kad ir tāda iespēja, tāpēc ņēmu vienu pilnu dienu savā ziņā.

Kā iekšā parkā tā devos uz tuvāko iespējamo atrakciju.

Mierīgi eju garām ūdens atrakcijai, jo skaidri redzu, ka cilvēki tiek izmērcēti līdz pēdējai vīlītei.

Ierodos pie vienas no trakākajām atrakcijām kāda vien šajā parkā ir iespējama.

Eejanaika triecas uz priekšu ātri — 126 km/h un uzved līdz 76 metru augstumam. Trasē ir tikai 3 cilpas, kas apmet vagoniņu kājām gaisā, bet krēsli tiek papildus rotēti tāpēc kājas ir gaisā 14 reizes. Pasaulē esot tikai daži tik traki braucamie un šis esot viens no trakākajiem.

Lai drīkstētu braukt, ir ne tikai jāiztukšo kabatas, bet arī jānovelk apavi, pat tad, ja tie ir labi aizšņorēti.

Sajūtas braucot ir tādas, ka tiek darīts viss, lai cilvēka maņas tiktu kārtīgi satriektas. Labos atrakciju kalniņos mēdz būt tādi mirkļi, kuros sēdēšana pārtop par turēšanos, lai kompensētu to sajūtu, ka tūlīt izkritīsi no mežonīgās dzelzs pariktes. Šeit nav nekādas sēdēšanas, viss laiks tiek pavadīts ar pleciem vai krūtīm turot sava ķermeņa svaru. Augša un apakša ir miglaini jēdzieni. Tagad es zinu kā jūtas mani krekli veļasmašīnā.

“Labi, ka es sāku ar šo” nodomāju pie sevis, “tie citi noteikti būs mierīgāki un varēšu tos labāk izbaudīt”

Viens no iemesliem, kāpēc zinu, ka citi būs mierīgāki ir tas, ka viens no trakākajiem šobrīd ir slēgts uz nenoteiktu laiku.

Do-dodonpa triecas ar ātrumu 180 km/h un savā laikā ir bijis pasaulē ātrākais (pirms atvēršanas pasaulē ir bijušas tikai 2 atrakcijas ar ātrumu virs 160km/h, tagad tādas esot 6 ieskaitot šo). Arī paātrinājuma ziņā tas ir pasaules rekordists — no 0 līdz 180 km/h tas ieskrienas 1,6 sekundēs. Bet ātrums prasa upurus. Pēc pēdējās rekonstrukcijas, tas nepilna gada laikā tas esot izraisījis 18 traumas un 9 reizes salauzis cilvēkiem kaulus. Tāpēc pēdējos divus gadus šī atrakcija ir slēgta, jo notiek izmeklēšana, lai uzlabotu drošību.

Nu un šo izlasījis es kļuvu tāds raustīgs. Tā vietā, lai baudītu visus pasaules rekordus es turējos, kārtīgi ieķēros rokturos un domāju, “vai tiešām viss ir tik droši un labi?”. Es kāpu iekšā un izmēģināju visu, kas vien bija pieejams, bet tā vietā, lai baudītu ātrumu, kritienus un trakos līkums, es domāju par to, vai mans nejapāniskais izmērs ir pareizi iesprādzēts šaurajos sēdekļos.

Devos tālāk.

Fujiyama atvēršanas brīdī bija pasaulē ātrākais un augstākais atrakciju kalniņš – augstākais punkts ir 79 metrus virs sākuma. Arī krituma ziņā šis ir rekordists – pirmais lielais kritums ir 70 metrus uz leju. Nopirku prioritātes biļeti. Biju pirmajā sēdvietā un arī šeit atradu asas izjūtas. Bet asums nevis no kolosālajiem līkumiem, bet no tā, ka pēc pirmās puses bija gari posmi, kuros vagoniņš kratījās braucot pa salīdzinoši līdzenu trasi. Saprotu, ka vecām atrakcijām tā ir norma, ir vibrācijas, kas netiek pienācīgi slāpētas. Bet esmu braucis jaunākās un modernākās atrakcijās, kur viss ir tik gludi, ka šāda atkāpe no normas man radīja izbīli pavisam citā līmenī, nekā pārējiem braucējiem, kuriem bija jākliedz par katru sīkāko kritumu. Vārdu sakot, trāpīju uz tādu neomulīgu brīdi, jo protams, prātā tie slavenie kaulu lūzumi par kuriem biju salasījies.

Šim visam pa vidu braucu ar visu, kas trāpījās pa ceļam un tuvojos pie vēl vienas pasaules rekorda atrakcijas.

Takabisha pasaules rekords ir 121 grādu kritums. Sākumā nesapratu, kas tur ar tiem grādiem ir domāts, bet kad ieraudzīju dzīvē viss bija skaidrs. Vienkārši runājot, Takabisha ved cilvēkus pārdabiski stāvā leņķī. To vienkārši vajag redzēt.

Nekad nebiju iedziļinājies šādās lietās, bet tehniskais apraksts no vikipēdijas ir kā tāda atrakciju cienītāju poēzija.

The 1,000-metre ride begins with a sudden drop into pitch black darkness before entering a slow heartline roll. In just two seconds, the car is launched by linear motors down a 63-metre long tunnel to a speed of 100 kilometres per hour. It then exits out of the station building and directly into a large inverted top hat. Immediately following the exit of this inversion the car goes into a banana roll, corkscrew and then two airtime hills. The ride is slowed on a set of block brakes and returns into the station building. The track then turns a sharp 180° turn to the right before going back out of the building and onto the vertical chain lift hill. This hill takes riders up to a height of 43 metres. Once at the top, the car slowly inches towards the record-breaking 121°, beyond-vertical drop. Once the car is released from the top of the hill, it hurtles back down towards the ground and enters a dive loop, an inline loop and finally the seventh inversion, an immelmann loop. The whole ride is over within 2 minutes

wikipedia.org/wiki/Takabisha

Šīs dienas beigās sasniedzu tieši to, ko biju vēlējies, kārtīgi sevi sabaidīju un izbaudīju visu, kas šādā parkā ir pieejams. Tagad atrakcijas, kas pieejamas tepat Yokohamā liekas kā mierīgs izbrauciens.

Daži dienas kadri

Pārsēšanās Takao

Pa ceļam uz Fuji-Q grūti lasīt grāmatu, jo pa logu ir kalni, kuros gribas doties pastaigās. Vilciens gandrīz tukšs un ja nu kāds cits braucējs redzams, tad saģērbies pārgājiena drēbēs.