Tiklīdz pamanīju kiwie video, kur viņš zīmē kaķi, paskatījos, kurā ielā šis kaķis ir tapis. Viltīgi filmētajā video ielas nosaukumu varēja redzēt tikai pašās beigās uz mazu sekundes daļu. Iepauzējot bija redzams, ka tā ir Ropažu iela 15.

Pie rīta kafijas domāju, kā es varētu tikt pie savas kaķa bildes: “hmm, šodien Rīgā ir tikšanās, pēc tam jāskrien uz bērnu dārzu, kur jāizņem priekšnieks, jo šis nav no tiem, kas guļ diendusas.” Un tur pa vidu ir tieši tik daudz laika, lai pieskrietu, nobildētu un dotos tālāk.

Sacīts, darīts.

Pagaidīju pirmos garām gājējus.

Kad bērni bija nogādāti mājās, ielādēju fotoaparāta bildes datorā, veicu pēcapstrādi un steidzos publicēt prieka ziņu savos sociālajos tīklos, jo bija pamatotas aizdomas, ka neviens cits nebūs noreaģējis.

Tā arī ir. Bilde pēc tam tiek publicēta arī Delfi.lv ļoti korekti, ar atļauju, lai gan pārējie mediji, protams, neko neprasa, paņem paši un miers.

Pēc tam sarodas kaudze ar cilvēkiem, kas nevis dalās ar šīm bildēm tālāk (tāpēc ir izgudrota “share” poga), bet nodzēš vārdu un publicē tālāk. Kapēc spiest pogu share, ja var paķert un ielikt bez atsauces?

Un tad ir vēl ģēniji, kas norāda autoru “Foto no soc.tīklu dzīlēm.”

Ar Google 1 sekundē var katrai bildei atrast, kas ir autors.

Pat Latvijas Radio producente Evija Unāma, kurai teorētiski vajadzētu saprast, ka fotogrāfijas neaug kokos, publicē bez atsauces un atļaujas sociālajā tīklā, no kura izvairos un kurā jau kādu laiku neko jaunu neesmu publicējis.