Fotopiezīmes no Singapūras.

Jau ielidojot Singapūrā ir skaidrs, ka tā ir ostas pilsēta/valsts. Te vēl tikai mazu stūri ķēru, bet tā arī sanāk, ka ūdens ir gandrīz tik pat gaismām izgaismots kā pilsēta.

Pavisam netālu no hosteļa, kur nakšņoju. Pirmo nakti pavadīju ķīniešu lētajā hostelī. Laba pieredze. Tagad zinu, ka varu mierīgi izturēt ne tikai eiropas hosteļos, bet arī tādos, kur vienā telpā guļ 10 ķīnieši, kas visu nakti krāc, krēpo un izdevš citādas baltiem cilvēkiem nepiedienīgas skaņas. Bija plānots palikt vienā ultramodernā hostelī, kurā gulēšana notiek tādos, kā caurumos sienā – līdzīgi, kā tiek rādīs zinātniskās fantastikas filmās, bet tur jau viss bija pilns un man nācās soļot tālāk uz lēto hosteļu pusi. Viss notiek vienā telpā – stūrī sēž hosteļa administrators, sargs. Un visa brīvā platība ir piebāzta ar divstāvīgām gultām, starp kurām vietas pietiek tikai tik daudz, lai izsprauktos cauri. Tiku iekšā otrajā stāvā (pirmais stāvs jau krāca) un pat varēju pieslēgties pie wifi. Vilku garumā tik ilgi, kamēr iestājās salīdzinošs klusums, taču tieši pirms laidos miegā kārtējais ķīnietis sāka krākt tik skaļi, ka likās, ka viņš to dara tīšuprāt.

Iespējams slavenākā/atpazīstamākā Singapūras celtne – Marina Bay Sands, kas tiek dēvēta par pasaulē dārgāko kazino īpašumu – ieskaitot zemi tās vērtība esot 8 miljardi Singapūras dolāru. Uz jumta ir 150 metrus garš peldbaseins un pasaulē lielākais pārkares skatu laukums, kas pārkarājas pāri ēkas malai 67 metrus.

Skati no Singapore Flyer, kas ir 165 metrus augsts – 42 stāvu mājas augstums. Šobrīd Flyer ir augstākais panorāmas rats pasaulē (30 metrus augstāks par London Eye).

Devos uz Ķīniešu dārziem un parkiem.

Kā jau parasti par visu var tikt pie soda.

Parkā ir arī bruņurupuču muzejs, kurā ir pilns ar bruņurupučiem. Trāpījos tukšā brīdī un biju gandrīz viens pats. Kārtīgi izpētīju visus, sabaroju un devos tālāk.

Daži rupuči nāk no mājām, kur tos vairs nevar kārtīgi uzturēt. Tad ejot klāt pie būriem sākas vesels šovs, jo saimnieki ir apmācījuši, ka ēdienu prasot ir jātaisa pamatīgas šļakatas. Man jau pirms tam rupuči ļoti patika un tagad vēl vairāk, kad redzēju, cik ļoti zinātkāri viņi var būt. Protams, ne visiem interesē atnākušie cilvēki, bet man pietika ar tiem dažiem, kas mani vēroja tik pat rūpīgi, cik es viņus.

Turpat netālu bija arī Japāņu dārzi.

Jāsaka, ka man Japāņu gaume patīk daudz labāk. Šādi iekārotu akmens dārzu veidošanu ar dīķiem un krūmājiem es pilnībā atbalstu.

Pēc tās jocīgās nakts ķīniešu kvartālā es ātri vien pārvācos uz citu vietu, kuru atradu ar AirBnb. Šoreiz dzīvošana sanāca arābu rajonā. Ļoti patika tur redzētais. Viņiem ir savas skolas, savi tempļi, savi veikali un sava dzīve. Ielas pavisam mierīgas un ik pa gabalam var redzēt, kā vīri sēž un dzer tēju vai pīpē ūdenspīpes. Ir arī pa kādam tūristam, bet laikam jau nebija sezona, jo jutos gandrīz kā vienīgais apkārtnes baltais.

Kur arābi, tur arī paklāju tirgotāji.

Šis ir kadrs no pastaigas cauri parkiem, kuri visi ir savienoti tā, lai gājēji varētu nokļūt no viena līdz otram bez jebkādas auto transporta satiksmes. Šis projekts arī izmaksāja miljonus, bet rezultāts ir taka, kas visu laiku maina savu vizuālo stilu un noformējumu, katrs tilts, katrs posms ir cita arhitekta brīnumdarbs. Arī tālumā esošā ēka, kuru varbūt ne pārāk labi var redzē, izskatās pa tainso no filmas par citplanētiešu uzbrukumu zemei – sešas “kosmiskā kuģa kājas,” kas savienotas pa divi.

Un tā man arī Singapūra paliks atmiņā kā pilsēta ar apbrīnojamu arhitektūru, milzīgiem parkiem, džungļiem pilsētas vidū, ķīniešu kvartāliem, indiešu kvartāliem, arābu kvartāliem un āzijai netipisku kārtību. Noteikti gribētu atgriezties šajā pilsētā par spīti tam, ka tā ir krietni par lielu, lai pa īstam iepazītu.