Šodien ir diena, kas saucas Blog Action Day 2009.

Mājas darbu neesmu izpildījis un faktus par šo jautājumu ievācis arī neesmu.

Kopš pārvācāmies uz jauno dzīvokli mums pie mājas nav dalītie atkritumu konteineri. Vecajā dzīvoklī cītīgi šķirojām un bijām paraugpilsoņi. Labi, es varbūt nebiju paraugpilsonis, jo pēc dabas esmu slinks un bieži grēkoju kārtīgi neskalojot un nesalokot piena pakas un plastmasas pudeles.

Tagad dzīvojam galīgākajā jumta stāvā un tāpēc būtu pat diezgan neforši, ja nāktos nest lejā 4 dažādus atkritumu maisus.

Laukos mums aiz mājas ir milzīga bedre, kurā krājam visus atkritumus pēc kārtas. Tad, dažas reizes gadā tie tiek izvesti. Papīra un citi degošie atkritumi līdz šim tika dedzināti, lai bedre tik ātri nesakrātos pilna. Kas notiek vēl dziļākos laukos, to grūti iedomāties.

Bet štrunts ar atkritumiem.

Ja runājam par klimata izmaiņām, tad man visu laiku rodas jautājums. Ko tad mēs īsti gribam glābt? Zaļie saka, ka jāglābj planēta, bet es uzskatu, ka vienīgie, kuriem jāglābjas esam mēs paši. Planēta nekur nepazudīs. Miljoniem gadu laikā te ir dzīvojušas un izmirušas neskaitāmas sugas. Es uzskatu, ka lielākais ļaunums kādu mēs varam nodarīt ir padarīt šo planētu cilvēkiem nelietojamu, bet tas arī būtu lielākais pakalpojums, ko mēs varētu šai planētai sniegt. Izmirtu mūsu nesaprātīgā suga un šeit iestātos patiess miers.