Kāpēc cilvēki skrien? Pēc ilgas darba dienas kad galva vairs nestrādā, labāk taču gulēt uz dīvāna un skatīties filmu. Tā taču ir pelnīta atpūta, vai ne? Lai cik tas nebūtu dīvaini, atbilde ir “nē”! Smadzenes sāk darboties labāk tieši tad, kad tām pietiek skābekļa. Sēžot uz dīvāna, Tu nepapildini skābekļa daudzumu organismā. To var izdarīt tikai aktīvi darbojoties. Ja būsi aktīvāks, tad varēsi daudz labāk iegaumēt svarīgu informāciju un radīt daudz jaunu ideju. Pēc mundra skrējiena cilvēks jūtās možāks un laimīgāks. Būs arī ar ko lepoties, jo ne katrs taču regulāri noskrien pusstundu vai pat vienu kilometru.

To tekstu es nočiepu no kaut kādas apavu reklāmas. Bet tas nav svarīgi; svarīgi ir tas, ka es vēlos sākt skriet un atgūt zaudēto vēdera formu. Un uz skriešanu mani ir pamudinājis iekosts ābols. Turklāt skriešana ir daudz efektīvāka noslodzes ziņā par braukšanu ar divriteni, kā arī lētāka, jo ir nepieciešami tikai apavi.

Un ne tikai iekosts ābols, bet arī “mīlestība uz skaitļiem un statistiku.”

Kad biju mazs onkulis, tad man ļoti patika sekot līdzi dažādām norisēm zīmējot vienkāršas diagrammas un tabulas. Skolā man burtnīcu malās dažkārt bija sazīmētas 4×10 rūtiņas, kurās es sekoju līdzi garlaicīgas stundas beigām iezīmēdams, katru pagājušo minūti un ziņodams par statusu pārējiem klasesbiedriem.

Līdzīgā veidā es gaidīju arī ziemassvētkus un jauno gadu un savu dzimšanas dienu. Kamēr mamma cepa pīrāgus es ķēpāju rūtiņas un gaidīju dāvanas. Tādā veidā es pats nemanot biju apjautis procentu un daļu burvību, kas man lieti noderēja matemātikas stundās.

Arī tagad esmu apmāts ar skaitļiem. Ja braucu ar divriteni, tad sekoju līdzi vidējam ātrumam, nobrauktajiem kilometriem un prātā prognozēju ierašanās laiku kaimiņu ciemā. Esmu statistikas maniaks. Man patīk no zoles rezultātiem izveidot diagrammu ar punktu dinamiku laikā un citus brīnumus.

Statistika mani vienmēr spējusi motivēt, jo skaitļi nemēdz melot un pievilt, drīzāk mana neprecīzā aritmētika galvā aizšauj garām, bet tabulas vienmēr ir uzticams informācijas avots.

Agrāk, kad biju slaidāks un jaunāks mēdzu no rītiem skriet un regulāri braukāt ar divriteni. Skolas skriešanas pārbaudījumos man nebija nekādu problēmu saņemt visaugstākos vērtējumus gan sprinta distancēs, gan garajos gabalos. 12.klasē man bija sačakarēts kuņģis un kuņģa čūla, bet tad es to vēl nezināju. Ārsts teica, ka jebkura lielāka slodze varēja novest pie pamatīgām problēmām ar vēderu.

Pēc 100 metru sprinta kad biju noskrējis savu sīvāko sāncensi un kad pārskrēju 10 soļus pāri baltajai finiša līnijai, pēkšņi sajutos mega vai pat giga slikti un aizgāju maliņā pavemt. Sajūtas nebija no labākajām un pat sporta skolotāja nespēja konstatēt, kas man kaiš, kopš tā laika vairs necentos sevi pārpūlēt līdz maksimālajai robežai. Bija vēl viena reize, kad vajadzēja skriet, bet arī tad man palika slikti un tā nu es vairs neskraidīju vispār.

Brīvdienās skrēju kopā ar savu draugu, viņš dzīvoja blakus ciemā. Attālums starp ciemiem, gar jūras krastu ir apmēram 7 kilometri, bet mana māja atradās vēl pusotru kilometru no jūras. Izskrējām vienā laikā un skrējām viens otram pretī. Interesanta skriešana, ja redzi, ka tev pretī kūņojas mazs punkts, kurš ik brīdi paliek lielāks. Satiekoties vidū turpinājām ceļu uz manām mājām, kur iedzērām tēju un gaidījām viņa senci, lai tas atbrauktu pakaļ ar mašīnu.

Pavisam sen bija tāds laiks, kad skrēju no rītiem pirms skolas kopā ar savu tēvu. Sākumā skrējām pavisam nedaudz kilometru vai divus, tikai, lai varētu pamosties, ieskriet dušā un doties katrs savās darīšanās. Svētdienas atstājām gulēšanai, bet sestdienās izdomājām īpaši interesantas skriešanas trases gar jūru un vēl lielākos gabalos. Reiz noskrējām gandrīz 8 kilometrus tikai prieka pēc, jo rīts bija skaists un negribējās griezties atpakaļ.

Tagad pēc vairāk kā 5 gadu (man tā sanāca, ja ne vairāk) slinkošanas vēlos šo skriešanas lietu atsākt no jauna. Bet kā jau lielākajai daļai ļaužu uz pasaules, man nepatīk agri celties un vakarā vajadzīgs kaut kāds stimuls, lai dotos ārā skriet. It sevišķi dzīvojot Rīgā, kur manā uztverē skriešana ir galīgi neinteresanta salīdzinot ar gleznainu skatu jūras malā.

Es domāju, ka esmu atradis veidu, kā sevi motivēt un panākt to, ka manī no jauna atdzimst sāncensības gars. Ar kuņģa čūlu esmu vairāk vai mazāk izrēķinājies un pēc pēdējiem starpgadījumiem slimnīcās, man vairs nav bijušas nekādas problēmas. (Situ pie koka un spļaudos).

Tātad esmu atradis risinājumu motivācijas problēmai. Risinājums saucas Nike+iPod sport kit.

Kas tas ir?
Tas ir mazs sensors, kuru ievieto sporta apavos un kurš fiksē sensora kustības paātrinājumu un spēj izrēķināt skriešanas distanci, ātrumu un nodedzinātās kalorijas. Informācija tiek sūtīta uz iPod nano (der abas paaudzes), kur tā tie parādīta uz displeja, kā arī tiek dotas mutiskas atskaites par vidējo ātrumu maigā sievietes balsī. (Tas nav joks).

Komplektā ietilpst sensors un uztvērējs, kas tiek pievienots pie iPod doka. Kad nākamo reizi tiek sinhronizēts iPods tad tiek piedāvāta iespēja skriešanas datus aizsūtīt uz Nikeplus lapu. Un nike plus lapā jau sākas pavisam interesantas lietas.

Šīs ierīces lietotāji atzīst, ka labākais šajā visā ir tieši Nike lapa. Kas tajā ir tik īpašs? (iesaku noskatīties demonstrācijas video, kas ir sadaļā Support/Tutorials)

Lapā parādās katra skrējiena dinamika un skriešanas ātruma izmaņas skrējiena gaitā. Ir iespējas salīdzināt savu rezultātu ar citu skrējēju rezultātiem. Ir iespējas rīkot nelielas sacensības ar citiem skrējējiem. Ir iespējas izvirzīt dažādus paša definētus mērķus. Piemēram, es vēlētos noskriet vismas 30 kilometrus mēnesī. Katru reizi, kad tiks pievienoti jaunie dati nike lapa parādīs vai esam uz pareizā ceļa, un ieteiks pasteigties vai atvilkt elpu.

Tātad ir pieejama visa iespējamā informācija par skrējieniem, iespējams sekot līdzi savam progresam un ātruma rekordiem.

Cik tas maksā?
Jūs neticēsiet – 29 $. Es piektdien dodos uz Brēmeni un tur iegādāšos šo verķi par 29 eiro, jo es nespēju atrast Capital mājas lapā informāciju par to, vai viņi Latvijā tādu pārdod, turklāt LV cena visdrīzāk būtu 30 Ls vai vairāk.

29 eiro ir smiekla nauda ierīcei, kas spēj paveikt šādas brīnumu lietas. Turklāt tiem skeptiķiem, kas šaubās par precizitāti tiek iespēja pielāgot kalibrāciju noskrienot fiksētus 400 vai vairāk metrus, piemēram, stadionā un sensors iemācīsies vēl precīzāk noteikt katra skrējēja skriešanas īpatnības.

Nevaru vien sagaidīt, kad tikšu pie šīs interesantās ierīces; sākšu skriet un dalīties ar iespaidiem jau pēc nedēļas.