Nopirku grāmatu: “Dzīvības un nāves disnejlendā”. Jau no paša sākuma zināju, ka būšu piekasīgs par to ko Lato Lapsa sarakstījis saistībā ar Kambodžu, valsti, kurā esmu nodzīvojis četrus gadus.

Jāsāk ar to, ka grāmata ilustrēta tieši tik klišejiski un stereotipiski, cik vien tas iespējams. Uz vāka redzami mazi, smaidīgi bērni ar gaiši brūnu ādas krāsu. Tas ir tāds kadrs, kura dēļ tūristi no visas pasaules plūst uz Kambodžu, jo nekas nevar būt labāks par maziem, gaiši brūniem, netīriem bērniem tavā instagramā vai feisbukā. Ja autors būtu ceļojis uz Latviju, tad ilustrācija droši vien būtu smaidīga tautu meita, piedzēries britu tūrists ar alus kausu Vecrīgā, kadrs no dziesmu svētkiem vai kāds cits tik pat nodrāzts stereotips.

Jāatzīstas, ka ātri skrēju cauri visām nodaļām, kas nebija saistītas ar Kambodžu. Tās dažas nodaļas, kur Kambodža bija pieminēta, lasīju kārtīgi un iedziļinājos.

Rodas sajūta, ka autors Kambodžā ir pavadījis ne vairāk kā nedēļu vai divas. No lasītā sapratu, ka Kambodžā Lato Lapsa ir bijis divas reizes, tāpēc cerēju, ka, cita starpā, tiks pieminēta straujā valsts attīstība. Grāmatā šādas izmaiņas tik pat kā nav pieminētas, tāpēc secinu, ka valsts apmeklējums nav bijis gana ilgs, lai, ko tādu pamanītu.

Autors, ir apskatījis “obligāto” programmu – Ankora tempļi Siemriepā, Batambanga, Pnompeņa, Killing fields, Tuol Sleng muzejs un vēl daži ne tik tradicionāli galapunkti. Ņemot vērā, ka tā ir pavisam īsa “programma”, kurā čum un mudž no citiem tūristiem, tad skaidrs, ka neko oriģinālu pavēstīt tur nav iespējams. Tāpēc viss redzētais, tiek pasniegts stiprā sarkano khmeru “mērcē”. Katrs Kambodžas ceļvedis, ko lasīsiet, neiztiks bez sarkano khmeru režīma pieminēšanas un Lato Lapsas grāmata nav izņēmums. Sarkanie khmeri, to briesmīgais nodarījums un sekas tiek pieminētas pie katras iespējas. Lato Lapsa ar vieglu roku ir novienkāršojis valsti līdz formulai: “Kambodža = sarkanie khmeri.” Es nemēģinu noliegt vēstures faktus un režīma sekas, kas jūtamas arī mūsdienās, bet šāda attieksme nekādi nepalīdz vienai no reģiona nabadzīgākajām valstīm. Tas būtu tas pats, kas aprakstīt Latviju un ik uz soļa atgādināt, ka Latvija ir bijusi daļa no Padomju savienības. Jā, tas ir fakts, kas ir stipri ietekmējis mūsu valsti, bet ir pienācis laiks padomāt par kādu svaigāku skatījumu. Ieliekt valsti vecā rāmī ir vienkāršāk, nekā paskatīties uz to no jauna un oriģināla skatu punkta.

Nevaru nepieminēt pozitīvo. Apsveicamas ir grāmatā iekļautās sarunas/intervijas ar satiktajiem cilvēkiem – gleznotājs, kas izdzīvojis Tuol Sleng cietumu, bijušie sarkanie khmeri un entuziastisks atmīnētājs, kas ierīkojis muzeju un cīnās ar karadarbības sekām. Tās ļauj iepazīt pavisam neredzētu Kambodžas pusi. Bet vēl interesantāk man (un es minu, ka arī citiem lasītājiem) būtu dzirdēt arī vienkārša vidusmēra khmera viedokli par to, kas notiek Kambodžā. Nevaru saprast, kāpēc tāda neieinteresētība reālajā Kambodžas ikdienā.

Grāmatā iekļautais Kambodžas vēstures pārstāstījums, koncentrējas uz sarkanajiem khmeriem un šausmīgajiem notikumiem. Droši vien pie vainas ir tas, ka šo vēstures daļu par sarkanajiem khmeriem esmu lasījis un dzirdējis tik bieži, ka tās atkārtošana šķiet lieka. Tāpēc atzīstu, ka lielākajai daļai lasītāju šāda informācija varētu būt itin vērtīga.

Tātad, īss kopsavilkums par to, ko uzzināsiet no Lato Lapsas grāmatas saistībā ar Kambodžu: sarkanie khmeri bija nežēlīgi, režīma sekas ir jūtamas arī mūsdienās, džungļos ir kājnieku mīnas un tempļu drupas, pilsētās ir lētas prostitūtas. Ok, es varbūt pārspīlēju, bet redzu, ka autors, ceļvežu ieteikmē, ir uzbūris valsts tēlu un meklējis valstī tikai to, kas atbilst viņa priekštatiem. Tas ir greizs skats, kas būvēts uz piemeklētiem faktiem

Ja man būtu jāstāsta par Kambodžu, tad es runātu par pilnu spektru: par skaisto dabu, par izpalīdzīgajiem un laipnajiem cilvēkiem, par tradīcijām un māņticību, par monarhiju, par budismu, par lauku provincēm, par mazajām un mums mīļajām pilsētiņām, par tempļiem, par mūkiem, par ēdieniem, par augļiem, par jūras veltēm, par putekļainajiem lauku ceļiem, ezeriem, džungļiem, salām un ūdenskritumiem. Protams nevar nepieminēt nabadzību, korupciju un pārmērīgu bagātību, kas Kambodžā sastopama ik uz soļa. Un jā, arī sarkanie khmeri noteikti ir jāpiemin, lai saprastu šo brīnumaino valsti, bet tā ir tikai viena daļa no tā, ko es saucu par Kambodžu.

Es saprotu, ka, lai labi pārdotu grāmatas, ir nepieciešamas “asinis”, bet es nesaprotu, kā var nepamanīt visu to skaisto, kas ir Kambodžā.

Lasot šo grāmatu un salīdzinot to ar paša piedzīvoto, man zūd vēlme lasīt citas autora grāmatas, kas saistītas ar ceļošanu, jo redzu, ka apraksti ir virspusēji un valsti parāda ļoti vienpusīgi.

Ceru, ka kādu dienu arī grāmatas lasītājiem izdosies pašiem pārliecināties par to, cik daudzveidīga un apbrīnojama valsts ir Kambodža.