Dienas kadrs

Kamakuras pastaiga un Fudzi vulkāns

Izstaigājām vienu no mūsu mīļākajām Kamakuras takām.

Piedāvāju ieraudzīt Fudzi vulkānu un virtuāli izstaigāties pa zaļajiem Kamakuras mežiem.

Mūsu pastaigas sākas mežā, bet, lai tiktu līdz mežam ir jāiekāpj vilcienā. Viesturs par šo visu ir sajūsmā, lēkā līdzi sliežu ritmam, skatās uz pasažieriem, skatās pa logu un priecājas par tumšajiem tuneļiem. Līdz Kamakurai ir tikai 20km, bet 10 tuneļi.
Pastaigu sākam vienu pieturu pirms Kamakuras. Kitakamakurā.
Ir zaļi.
Pastaigas sākumā ieraudzījām šādu zīmi. Pēc tam skatījos zem kājām īpaši rūpīgi, tā, ka katrs zars likās aizdomīgs.
Uz augšu, uz augšu. Kopā 7-8km pastaigā tikām pie 140 augstuma metriem.
Diezgan tipisks mazpilsētas mikrorajons.
Beidzot skats uz okeānu un tempļiem. Labās dienās var redzēt Fudzi vulkānu.
Ahā! Izrādās šī ir diezgan laba diena.
Tiešām paveicās, jo šī nav īstā sezona, lai ieraudzītu Fudzi. Ziemā to var redzēt bieži, bet citos gadalaikos tā ir īpaši reta satikšanās. Fotografēts ar polarizācijas filtru, tāpēc ir skaisti zaļi. Man pat nācās samazināt zaļumu, lai neliktos pārspīlēti.
Zane ar Viesturu iet vienā solī.
Kamakuras pilsēta un okeāns.
Māra pārliecinoši un droši tika galā ar šo posmu.
Nu jau būsim gandrīz ārā no meža.
Māra paziņo: “nav spēka iet,” bet spēļu laukumiņam vienmēr atrodas spēka druskas.
Ģimenes kopbilde

Viļņaina ēka un foto ar cilvēkiem

Beidzot tapuši daži cilvēku kadri.

Turpinu mācīties foto lietas. Mēģinu fotografēt cilvēkus ielās.

Šī vieta man iepatikās. Te būs atkal jāatgriežas un jāgaida interesantāki un spilgtāki mirkļi.
Fotografēju ar 50mm fiksēto objektīvu, kas uz APS-C ir apmēram 80mm. Šis noteikti nav ielu foto objektīvs, bet tādiem kautrīgajiem, kā man, noder, jo varu būt diezgan tālu no notiekošā.
Slavenā Blue Bottle kafijotava.
Selfijs ar Viesturu karietē

Vēl atradu vienu interesantu ēku, kuru gribētos skaisti nofotografēt, bet vēl neesmu izdomājis, kāds būtu iespaidīgākais leņķis. Skatoties bildes pie datora ekrāna sapratu, ka būs jāmēģina dabūt kadrā arī cilvēkus, lai varētu labāk sajust mērogu.

Te daži ātrie kadri:

Jauni leņķi un kadri

Atradu jaunu foto vietu, kur atgriezties saulrietā.

Ar Viesturu gājām uz veikalu iepirkties. Speciāli ņēmu tikai ratus un nebraucu ar velo. Bija plāns pa ceļam pamācīties fotografēt ikdienas kadrus ar cilvēkiem uz ielas. Plāns galīgi izgāzās, nesaņēmos un netiku pie cilvēku kadriem. Bet tā, kā izvēlējos iet pa tādām ielām, kur parasti neeju, atradu vietu, kur atgriezties ar fotoaparātu saulrietā.

Apbrīnoju Japānas kļavas. Viena lieta ir sarkanas kļavas ar košām lapām rudenī. Bet pavisam, kas cits ir šādas spilgtas lapas pavasarī un vasarā. Skaisti!
Skats uz pilsētas centra pusi. Priekšplānā viena no lielākajām apkaimes slimnīcām. Kadrs tapis mazā, diezgan aizmirstā parkā, kur pēc atkritumiem spriežot, vakaros pulcējas jaunieši. Aizkadrā palikušas zvejnieku laivas, tūristu vizināmie ūdens takši/autobusi un blakus arī speciāls aizsprosts, kur salaistas kaut kādas lašveidīgās zivis.
Te arī kadrs, leņķis, kur derētu atgriezties citā gaismā. Patīk palmas un “brīvības” piemineklis, kas atrodas uz vienas vecas viesnīcas. Ja tikai būtu pareizās krāsas debesis, un tumšāks priekšplāns, varētu sanākt interesants, Yokohamai netipisks kadrs.

lietus diena

Kārtīgi lietaina diena.

Priecājos, ka esmu apgādājis sevi ar lietus drēbēm, kas ļauj man braukt ar velo un palikt pilnīgi sausam. Noder tādos traki lietainos rītos, kā šodien.

Košas lietus krāsas.
Bērnu dārza šoferis.
Māra bija dikti enerģiska. Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka līdz gulētiešanas laikam vēl tālu. Devāmies ārā izskrieties. Paņēmām līdzi arī Viesturu, lai sēž ratos un skatās uz māsu. Noskrējām kādu kilometru pavisam patīkamā tempā un abi nospriedām, ka šādi būtu jādara biežāk, tas nekas, ka lietus.

Bākas diena un lādēšanas stacija

Svētdienās mēdzam braukt līdz bākai, kas atrodas netālu no mūsu dzīvokļa.

Bieži reizi esam pārsteigti, jo daudzi, kas dzīvo Yokohamā par šo bāku nav dzirdējuši, bet mums patīk braukt ar riteņiem, vērot kuģus un piknikot.

Fascinē šis piekabju novietošanas veids. Ļoti taupīgi izmantota pieejamā platība.
Pirms lielā taifūna te bija krietni zemāka akmens siena, kurai varēja redzēt pāri. Viļņi un vējš lielu daļu noskaloja. Tagad uzbūvēta pavisam augsta siena. Agrāk, ja pastiepās uz pirkstgaliem varēja redzēt Tokijas līci, Čibas pussalu, kuģus un makšķerniekus. Tagad nekā.
Svētdienās ostā pilnīgs klusums, bet darba dienās te ir pilns ar rosīgiem ceļamkrāniem un šoferiem, kas pieved un aizved konteinerus.
Šis no bākas loga fotografēts. Stikli ir no netīras plastmasas, kas turklāt ir jocīgi polarizēta tāpēc grūti, kaut ko nobildēt.
Piknika jumts
Slēpjamies no plēsīgajiem putniem, kas grib atņemt visu, kas ēdams
Vai es jau minēju, ka bāka izskatās, kā kosmiskā stacija?

Lādēšanas stacija 2.0

Apnika, krāmēties ar vadu kaudzēm, un nekārtību. Novācu tehnoloģiju lādēšanas jucekli un visu, kas bija iekrājies uz mūsu letes, atstāju tikai pašu svarīgāko. Varētu, jau vēl glītāk, bet to tad vēl pēc pāris gadiem, kad šīs lietas būs kļuvušas vēl kompaktākas.

Lādēšanas stacijai jauns skats. Novienkāršoju visu līdz vienai ierīcei, kas prot lādēt, gan telefonu, gan pulksteni, gan austiņas.

Kamakuras pastaiga

Mūsu ģimenei patīk Kamakura un apkārtējās mežu pastaigas.

Šoreiz pavisam īsa staigāšana, bet jau drīz gribas atgriezties uz kādu garāku gājienu.

Mums patīk sākt vienu staciju pirms “īstās” Kamakuras. Kita-Kamakurā izkāpjam un tad pa mazām ielām un kalnainām taciņām dodamies līdz centrālajai stacijai.
Kamakurā ir ļoti daudz tempļu. Tā kārtīgi izpētījuši esam ne vairāk kā piecus. Daudziem bieži ejam garām, bet pat nezinam, kas notiek tālāk aiz vārtiem. Būs jāsāk tempļu uzskaite un reizi pa reizei kāds jāizpēta.
Kā jau esmu minējis agrāk, bambusu birzīm man grūti paiet garām, gribas safotografēt.
Iela kļūst aizvien šaurāka, drīz jau būsim pie takas sākuma.
Šāds te konusiņš vēsta par takas sākumu.
Koki un saknes, beidzot var izskrieties un izkustēties.
Mūsu, vai pareizāk sakot Māras spēle ir tāda, ka tiek meklēts interesantākais, vieglākais vai grūtākais ceļš starp saknēm un klinšu bluķiem.
Ik pa brīdim var redzēt, ka esam pavisam tuvu pilsētai.
Gandrīz visās ielejās kāds dzīvo.
Atkal jau templis. Vienā šādā īsā gājienā sanāk iet garām (vai cauri) vismaz kādiem 3-4 tempļiem.
Šāds skats paveras nevis no smalka restorāna, vai japāņu tējnīcas, bet no Starbucks. Jāsaka gan, ka šis nav gluži parasts, te atrodamas visādas retās kafijas un pieejami arī visi interesantākie pagatavošanas veidi.
Filmiņu foto joprojām “dzīvs” :)

Piektdiena – parku diena

Katru piektdienu dodos ar velo uz kādu parku, kas mazliet ārpus ikdienas aprites.

Šoreiz Rinko parks, Blue Bottle Coffee pie Markis un ostas skatu parks, kur pilns ar ziediem, rozēm un japāņiem, kuri gatavi braukt diezgan tālu, lai redzētu skaisti sastādītus dārzus.

Uz šo parku braucam diezgan reti, bet te var labi piknikot ar skatu uz Yokohamas tiltu.
Perfekta vieta kafijas pauzei. Nemaz neprasiet, cik maksā viena kafija.

pūķojam piemājas parkā

Lieliska svētdiena, lai laistu pūķi.

Kluss parks, zālītē izklāts deķīts un pūķis.

Izgudroju, ka drons var būt arī maza stabilizēta rokas kamera.
Kariete pie viena no tuvākajiem parkiem
Pūķošana patīk visiem, arī Viesturs pamēģināja un viņam ļoti patika

Backyard Ultra diena

Otro reizi piedalījos backyard ultra pasākumā.

Pirmā Supervaroņu backyard ultra reize bija itin laba, bet šoreiz piedalījos tikai tāpēc, ka ļoti gribēju. Mani ceļgali neļāva neko vairāk kā tikai 3 apļus. Pirmie divi apļi bija ļoti patīkami un viegli, bet trešajā sapratu, ka tiešām nav labi. Būs jāturpina saudzēt un dziedēt.

Rīts

No rīta brauciens uz parku un pikniks. Starts pēc Japānas laika bija tieši 14:00, tāpēc dienas pirmā puse bija pavisam mierīga.

Zilās debesis un zaļās piemājas ielas
Perfekta foto vieta

Pēc piknika braucu mājās, lai sāktu skrējienu. Pārējā ģimene palika piknikojot.

Skrējiens

Skrēju mierīgi, saudzēju ceļgalus, atpūtos. Jau pirmajā aplī ieskrēju pilsētas centrālajos parkos un sapratu, ka tā nav pārāk laba doma. Nedēļas nogalēs parki ir pilni ar cilvēkiem, pūļi un drūzma.

Atpūtos un sāku otro apli.
Otrajā aplī vēl nedaudz pa pilsētas centru un tad jau griezos atpakaļ.
Rītos un vakaros te var ļoti ērti izskrieties, bet nedēļas nogalēs pilns ar cilvēkiem.
Pēdējais aplis jau pavisam tuvu pie mājām. Apbrīnoju, ka dzīvojam tik tuvu šādiem parkiem un klintīm.

Vienu gabalu pamanījos skriet ar karieti (bērnu velo ratiem), kas bija pilni ar mūsu bērniem un mantām. Ģimene bija gatava doties mājās no piknika, tāpēc ātri mainīju plānus un skrēju viņiem līdzi. Paķēru padusē Zanes velo, kas bija atstāts parkā (godīgi stūmu, protams) un skrēju viņiem pakaļ. Pēc tam skrēju ar karieti, bet Zane brauca ar savu velo un komentēja, ka esam tik interesanta kompānija, ka garāmgājēji nevar paiet mums garām neatskatījušies.

Ar trešo apli jautrība beidzās. Ceļiem nepatika šīs mocības, tāpēc godīgi liku tiem mieru.

Vakars

Vakarā gājām ciemos tepat kaimiņu mājā un tikām pie burvīgām vakariņām. Kaimiņu mājai ir kolosāli skati pa logu un labās dienās ir redzama gan Tokija, gan Fudzi vulkāns. Mazliet skauž, jo mūsu dzīvoklim arī būtu Fudzi skats, ja vien viņi nebūtu mums tieši priekšā.