Dienas kadrs

Saulriets Siguldā

Sagaidīju saulrietu.

Tagad tikai jāsagaida tās, kur vairāk miglas, lai labāk varētu redzēt daudzos meža “slāņus.”

Tilts pār Gauju naktī

Daži nakts kadri ar Siguldas tiltu.

Izgāju vakarā pafotografēt. Satiku vienu lapsu, bet pārējā laikā mierīgi priecājos par skaisto skatu.

garais skrējiens: Yokohama – Ofuna

Pēdējais kārtīgi garais skrējiens pirms Yokohamas maratona.

31km cauri pilsētām un mazliet arī meža takas, kur nācās līst uz ceļiem zem kokiem, jo pēc taifūna Hagibis mežs ir krietni sagāzts. Ilgi nekavējos, jo visās malās bija arī smiltis un klinšu bluķi, kas nogāzti no kraujām. Izlīdu zem kārtējiem kokiem un pēc dažiem metriem man garām palīda arī čūska.

Vispirms skrējiens garām piemājas parkam.
Viena no tuvākajām pludmalēm.
Tā arī neesmu izbraucis ar šo atrakciju. “Amerikāņu kalniņi” virs jūras ūdens.
Mazi mikro namiņi un mikro auto un virs tiem jancīgais vilciens, kam gumijas riepas un nav vadītāja, jo to vada dators.
Vai ieraudzīji auto stāvvietu?
Sākās meži. Pie takas sākuma novietotas zīmes, kas brīdina, ka taka slēgta. Iziet cauri varēja, ja vien nav žēl sasmērēties un satikties ar zirnekļu tīkliem.
Takas otrs gals. Vilinoši, vai ne?
Un finišs pie Ofunas stacijas.
31km mierīgā tempā ar foto pauzēm. 3h 12min skriešana, + 33min pauzes visa skrējiena garumā; pie krustojumiem, fotografējot, ēdot utt.

Ar bezpilota vilcienu uz mākslīgu salu. Tokija, Odaiba, Yurikamome

Japāna ir vilcienu zeme, tik daudz laikam būtu skaidrs.

Pirms dzīvošanas Japānā nebiju iedomājies, cik ļoti vilcieni izmaina pārvietošanās tempus un virzienus. Viss, kas atrodas pie stacijas, automātiski kļūst viegli sasniedzams. Tikai iekāp vilcienā, pārsēdies uz otru, uz trešo un esi klāt. Jā, ar auto būtu ātrāk, bet vilcieni ir štelle. Ja vien tie nav pārpildīti, kā mēdz gadīties, klīstot Tokijas virzienā.

Pirmajā mirklī skatoties, stacijas un vilcienu līnijas ir ļoti līdzīgas, tie paši vilcieni, tas pats izkārtojums un nemitīgs déjà vu garantēts. Bet pēc laika sīkumi kļūst pamanāmāki un ieraugot izmaiņas gribas teikt “oo, paskaties, kāds viņiem mazliet savādāks tablo uzlikts.”

Bet ir tādas līnijas un vilcieni, kas patiešām ir mazliet īpašāki par pārējiem.

Viens piemērs ir bezpilota vilcienu līnijas, vilcienā nav vadītāja, un līniju kontrolē “dators,” “programma.” Tas dod iespēju sēdēt pašā, pašā priekšā un izbaudīt braucienu cauri debeskrāpju džungļiem, līdz pat mākslīgai salai un pludmalei.

Odaibas pludmale

Āzijas naktis

Gaiss smaržo, kā karsta Āzijas nakts

Vakarnakt uzkāpu uz velo un pirmo reizi aizbraucu līdz Motomachi publiskajam peldbaseinam.

Šķiet, ka vislabāk baseins izskatās tieši vakara tumsā – zem klajas debess, prožektoru izgaismots. Visapkārt augsti un zaļi koki. Karsts, +30, cikādes trokšņo, uz zemes mētājas sausas koku lapas, gaiss smaržo kā karsta Āzijas nakts. Baseins celts 1930. gadā. Kā jau daudz kur Japānā, ir sajūta, ka pēdējo reizi, kāds kaut ko remontējis pirms 30-40 gadiem. Varētu pat saderēt, ka kopš 30. gadiem te nekas diži nav mainījies. 50 metrus garajos celiņos gadu laikā peldējuši tūkstošu tūkstoši. Vienkāršas telpas, betona tribīnes, visas krāsas saulē izbalējušas, visas detaļas ir lietus ūdens nodeldētas. Sajūtas, kā ceļojot laikā. Kā iekāpjot kino filmā. Bet aizverot acis, var sajust tikai to, ka ārā ir karsta Āzijas nakts. Mana stiprākā asociācija šajā brīdī ir ar kādu attālu Kambodžas nostūri, kurā mums ar sievu patīk atgriezties pēc iespējas biežāk. Izbaudu peldi un domāju par to, ka derētu kādreiz atkal atgriezties tajā tālajā Kambodžas nostūrī, kur noteikti vairs nav tā, kā to atceramies.

Pēc peldes izeju ārā un tālumā ieraugu Jokohamas debesskrāpjus. Laiks doties mājās. Braucu pa šaurām ielām. Karstums nav mazinājies, bet pēc peldes gaiss ir daudz patīkamāks. Aiz katriem diviem līkumiem sajūtu citu ēdiena smaržu no kādas virtuves vai restorāna. Pabraucu garām klasiski sīkam kōban (policijas iecirknis, sīka telpa, kurā knapi pietiek vietas galdam un 3 krēsliem). Pabraucu garām sentō (sīka, neliela ēka, kas līdzīga publiskajai pirtij, bet pirts tur nav, tikai dušas un karstas vannas). Cauri tumšām sānu ielām. Tik šaurām, ka liekas, varētu ar rokām aizsniegt ēkas abās ielas pusēs.

Eju cauri parkam un pirmo reizi ieraugu Motomachi baseinu no augšas.
Visapkārt augsti zaļi, koki.
Skats, kas paveras izejot no peldbaseina.

Mēnesslēkts un piena ceļš Ķesterciema jūrmalā

Mierīgi fotografēju zvaigznes un piena ceļu, līdz pēkšņi uzlēca mēness.

Klusa un mierīga nakts. Lēnām ķimerējos ar fotoaparātu. Centos saglabāt mieru mēģinot trāpīt bezgalības asumā Rokinon 12mm f2 manuālajā objektīvā. Skatījos uz Rīgas un jūrmalas radīto gaisa piesārņojumu, līdz vienā mirklī uzlēca spilgti sarkans mēness. Liels, un manā prātā milzīgs, kā jau pienākas, jo mēness izmēra optiskā ilūzija vislabāk darbojas tieši pie apvāršņa.

Piena ceļš Ķesterciema jūrmalā.
Rīgas un Jūrmalas gaismas piesārņojums. Ragaciema bāka un pārējie ciemi ar redzami.
Šī nebija labākā nakts, lai redzētu piena ceļu, bet pie dažiem kadriem tiku.
Viens ātrs mēness kadrs ar Sony 55-210mm.
Ar platleņķi mēness izskatās pavisam necils un sīks.
Pieliku arī vertikālo kadru, jo te var viegli redzēt arī Andromedas galaktiku. Jāmeklē mazs “mākonis” kadra augšā, vidū.
Vēl pēdējais piena ceļa kadrs un laiks doties mājās.

Ķesterciema pludmale

Vakarā devos līdz pludmalei un sataisīju dažas bildes.

Tikai daži nejauši kadri.

Niekojos ar garo ekspozīciju. Nākamreiz būs jāpabraukā apkārt ilgāk un jāpameklē kādi akmeņi vai citi interesantāki objekti.
Ragaciema bāka. Skats no Ķesterciema pludmales.
Skats uz Engures ostas teritoriju un molu.
Ķesterciema jūrmala.
Skats uz Apšuciemu, Plieņciemu.

Vakars Hakonē pie Ashinoko ezera

Hakonē ir viens no labākajiem Fudzi vulkāna skatiem.

No rīta apskrēju apkārt Ashi ezeram, bet vakarā devos pie ezera, lai tiktu pie kādas zvaigžņotas Fudzi vulkāna bildes. Zvaigznes nesatiku, bet Fudzi, gan paspēju starp mākoņiem noķert.

Mērķis bija izmēģināt, ko spēj mans salīdzinoši nesen iegādātais, Rokinon 12mm F2. Tas ir mans pirmais kārtīgais platleņķa objektīvs, kuru esmu iecerējis lietot garajām nakts fotogrāfijām, bet līdz šim tas īsti nav izdevies, jo lielpilsētā nav cerību tikt pie zvaigžņu ceļa.

Labi, zvaigznes šoreiz nav, bet vismaz bija iespēja pamācīties, kā kadrēt tādu “monstru,” kas kadrā spēj paņemt gandrīz visu ainavu.

30 sekunžu ekspozīcija + melnbaltā versija.

Līdz galam neesmu apmierināts. Droši vien vajadzētu ņemt RAW un sākt no sākuma, bet tik ilgi darbojos ar apstrādi, ka esmu jau noguris no šī kadra.

Atkal tas pats tikai krāsu versijā.
Salīdzinoši ātrs 1/13s F6 kadrs, kurā redzami viļņi un laivu sīkākās detaļas.

Šis tapis ar manu ierasto rīku Sony 55-210mm F4.5-6.3 OSS. Jāsaka, ka ainavu fotografēšanā ar zoom objektīvu jūtos daudz komfortablāk. Patīk iespēja izvēlēties, ko gribu kadrā. Varu piekļūt kalniem daudz “tuvāk,” un viss liekais tiek “paslēpts.”

Un tas pats tikai šoreiz sakrāta gaisma 30 sekunžu apjomā.

Kad biju sabildējis pēc sirds patikas, sapratu, ka zvaigžņu nebūs un devos atpakaļ uz viesnīcu.

Skrējiens līdz pludmalei: Yokohama – Kamakura

Jau kādu laiku gribēju aizskriet līdz Kamakuras pludmalei.

Likās laba doma, uzvilkt kurpes, iziet laukā un skriet līdz pat okeānam. Izpētīju karti, jānoskrien aptuveni 22km, kas šobrīd ir jau pavisam ērta distance.

Iepriekšējā vakarā saplānoju laikus, lai Ofunā (pilsēta divas pieturas pirms Kamakuras stacijas) varētu pēc skrējiena nomazgāties un atpūsties sentō. Arī Kamakurā ir sento, bet tas veras vaļā tikai no 15:00

Pavisam īss skaidrojums – sento ir japāņu publiskā mazgāšanās vieta ar karsta ūdens “vannām”. Vairāk iesaku lasīt wiki. Ja ir kādi jautājumi, tad varu komentāros atbildēt.

Sākumā salīdzinoši plakana skriešana, bet ātri vien uzskrēju pakalnos, kuros īsti laikam nemaz nevajadzēja uzskriet.
Šauras un kalnainas pilsētas “takas” ar lieliskiem skatiem. Visos stūros zied sakuras tāpēc nebija iebildumu par neoptimālo maršrutu. Bieži nācās stāties un pārbaudīt skriešanas virzienu. Tagad labi padomājot esmu atradis daudz vienkāršāku variantu, kuru varētu skriet arī bez kartes palīdzības.
Te jau sākas Kamakuras takas. Pa ceļam satiku vienu japāņu vīru, kurš arī bija devies garā skrējienā uz Enoshimas pusi.
Kamakurai cauri arī var izskriet pa līdzenām takām, bet tas gan nebūtu interesanti. Labprāt izpētīju jaunus un neizpētītus pilsētas nostūrus.
Protams, arī kalnos un mežos zied sakuras un kur ir sakuras, tur ir arī zilie “deķi” un japāņi, kas vāra tēju, kafiju un bauda sēdēšanu zem sakurām.
Paskrēju garām alai, kas ved uz templi, kurā japāņi mazgā naudu (tas nav joks). Jūra jau pavisam tuvu.
Gandrīz precīzi 22km un jūra ir klāt. Selfijs un skrēju tālāk uz Kamakuras staciju, lai pēc 20 minūtēm, jau būtu Ofunas sento.

Te skrējiena detaļas: strava.com/activities/2253384203

Google maps ir ievietots Ofunas sento 360 grādu skats, ir pat iespējams izstaigāt visas telpas.

Hibariju sento. + laba saite ir k-o-i.jp un sento.k-o-i.jp, kur apkopoti visi (883!?) Kanagavas sento.

Diezgan klasiska vieta, mazliet modernāka nekā vidusmēra sento, jo ir iespējams iet arī saunā. Fudzi bilde/skulptūra gan pārāk moderna, man daudz labāk patīk tās tradicionālās, vienkāršās Fudzi ainavas, kas parasti sazīmētas sento.

Vēl mani pārsteidza tas, ka šoreiz trāpīju tieši mazgāšanās laikā, jo gandrīz visas mazgāšanās vietas bija pilnas. Visu laiku kamēr atpūtos karstajos ūdeņos, vannās mērcējās vismaz 10 cilvēki un vēl 10 mazgājās + vēl daži bija pirtī.

Tagad, pētot citu skrējēju Strava takas, esmu jau atradis jaunu skriešanas variantu. Tādu, kas sākas pie Konandai stacijas un beidzas tieši pie šī paša sento. Tad sanāk tikai kādi 18km, bet toties gandrīz visu ceļu sanāk skriet tieši pa kalnainām mežu takām. Tas būtu labs veids, kā iemēģināt manus meža skrējienu apavus.

Skrējiens apkārt Hakones Ashinoko ezeram

Dodoties brīvdienās uz Hakoni izlēmu, ka jāapskrien apkārt slavenajam Ashi (Ashinoko) ezeram.

Hakones Ashi ezers ir slavens ar to, ka no tā paveras lielisks skats uz Fudzi vulkānu. Tam apkārt ved gleznainas takas, kuras nolēmu izskriet. Paskatījos kartē un sapratu, ka aptuveni 20 km garo maršrutu, noteikti gribēšu skriet ar telefonu, lai tiktu pie kāda jauka kadra. Parasti skrienu bez telefona un netērēju laiku, bet šoreiz nespēju saņemties un nefotografēt.

Viesnīcas darbinieki bija paziņojuši, ka tradicionālajās japāņu brokastīs ir jāierodas astoņos no rīta. Cēlos piecos no rīta, ierēķinot laiku dušai, fotografēšanai un mierīgam dabas baudīšanas tempam. Sāku skriet 5:20, skrējiena laiks (bez pauzēm) ~ 2h 11min.

Takas sākums plakans un mierīgs, bet ātri vien tiku pie šaurām takām. Brīžiem jāskrien pa saknēm, brīžiem pa akmeņiem un klintīm. Ik pa laikam izdevās noskriet lejā līdz kādai pludmalei, bet pēc tam taka veda atpakaļ augšā. Bija arī īsi mirkļi, kad cauri krūmiem varēju redzēt 20-30 metru vertikālu kritumu – lieks solis un ir iespēja iekulties pamatīgā ķezā. (Vasarā, kad zaļāks, tādas aizas nebūtu īsti manāmas.)

Pirms devos ceļā, biju plānojis, ka šis aplis būs salīdzinoši “plakans,” bet nemaz tik gludi nebija saskrēju kopumā gandrīz 300 vertikālos metrus (725-768m).

Hakone, Ashi ezers, Fudzi vulkāns, Yokohama, Tokija un vēl kaudze ar pilsētām vienā kadrā.
Ashi ezers un Fudzi vulkāns.

Tālāk foto atskaite, kas tapusi ar iPhone 6s.

Pilnīgi liekās vietās novilkta aukliņa, kas man nekādi nepalīdzētu, jo sniedzās knapi pāri ceļgaliem. Aiz aukliņas gandrīz vertikāls kritiens līdz pat ezeram.
Te redzami mierīgāki posmi, kur drošāka skriešana un kokos spēlējas saullēkta krāsas.
Lūk arī viena no pludmalēm, īss foto mirklis, iedzēru tēju un skrēju tālāk.

Fantastiskas rīta krāsas, grūti tveramas ar fotoaparātu, kur nu vēl ar telefonu. Šķērsoju vairākus tiltus, šis bija viens no stabilākajiem. Daži bija tik aizdomīgi, ka neuzdrošinājos skriet, lai tie zem mana svara neizjuktu.
Pēc aptuveni 11 km nonācu ezera otrā pusē, kur sākās civilizācija un varēju uzņemt labāku tempu skrienot pa asfaltu.
Pašās skrējiena beigās varēju kārtīgi izpētīt arī Fudzi vulkānu.