Dienas kadrs
Saulriets Siguldā
Sagaidīju saulrietu.
Tagad tikai jāsagaida tās, kur vairāk miglas, lai labāk varētu redzēt daudzos meža “slāņus.”
Tilts pār Gauju naktī
Daži nakts kadri ar Siguldas tiltu.
Izgāju vakarā pafotografēt. Satiku vienu lapsu, bet pārējā laikā mierīgi priecājos par skaisto skatu.
garais skrējiens: Yokohama – Ofuna
Pēdējais kārtīgi garais skrējiens pirms Yokohamas maratona.
31km cauri pilsētām un mazliet arī meža takas, kur nācās līst uz ceļiem zem kokiem, jo pēc taifūna Hagibis mežs ir krietni sagāzts. Ilgi nekavējos, jo visās malās bija arī smiltis un klinšu bluķi, kas nogāzti no kraujām. Izlīdu zem kārtējiem kokiem un pēc dažiem metriem man garām palīda arī čūska.
Ar bezpilota vilcienu uz mākslīgu salu. Tokija, Odaiba, Yurikamome
Japāna ir vilcienu zeme, tik daudz laikam būtu skaidrs.
Pirms dzīvošanas Japānā nebiju iedomājies, cik ļoti vilcieni izmaina pārvietošanās tempus un virzienus. Viss, kas atrodas pie stacijas, automātiski kļūst viegli sasniedzams. Tikai iekāp vilcienā, pārsēdies uz otru, uz trešo un esi klāt. Jā, ar auto būtu ātrāk, bet vilcieni ir štelle. Ja vien tie nav pārpildīti, kā mēdz gadīties, klīstot Tokijas virzienā.
Pirmajā mirklī skatoties, stacijas un vilcienu līnijas ir ļoti līdzīgas, tie paši vilcieni, tas pats izkārtojums un nemitīgs déjà vu garantēts. Bet pēc laika sīkumi kļūst pamanāmāki un ieraugot izmaiņas gribas teikt “oo, paskaties, kāds viņiem mazliet savādāks tablo uzlikts.”
Bet ir tādas līnijas un vilcieni, kas patiešām ir mazliet īpašāki par pārējiem.
Viens piemērs ir bezpilota vilcienu līnijas, vilcienā nav vadītāja, un līniju kontrolē “dators,” “programma.” Tas dod iespēju sēdēt pašā, pašā priekšā un izbaudīt braucienu cauri debeskrāpju džungļiem, līdz pat mākslīgai salai un pludmalei.
Āzijas naktis
Gaiss smaržo, kā karsta Āzijas nakts
Vakarnakt uzkāpu uz velo un pirmo reizi aizbraucu līdz Motomachi publiskajam peldbaseinam.
Šķiet, ka vislabāk baseins izskatās tieši vakara tumsā – zem klajas debess, prožektoru izgaismots. Visapkārt augsti un zaļi koki. Karsts, +30, cikādes trokšņo, uz zemes mētājas sausas koku lapas, gaiss smaržo kā karsta Āzijas nakts. Baseins celts 1930. gadā. Kā jau daudz kur Japānā, ir sajūta, ka pēdējo reizi, kāds kaut ko remontējis pirms 30-40 gadiem. Varētu pat saderēt, ka kopš 30. gadiem te nekas diži nav mainījies. 50 metrus garajos celiņos gadu laikā peldējuši tūkstošu tūkstoši. Vienkāršas telpas, betona tribīnes, visas krāsas saulē izbalējušas, visas detaļas ir lietus ūdens nodeldētas. Sajūtas, kā ceļojot laikā. Kā iekāpjot kino filmā. Bet aizverot acis, var sajust tikai to, ka ārā ir karsta Āzijas nakts. Mana stiprākā asociācija šajā brīdī ir ar kādu attālu Kambodžas nostūri, kurā mums ar sievu patīk atgriezties pēc iespējas biežāk. Izbaudu peldi un domāju par to, ka derētu kādreiz atkal atgriezties tajā tālajā Kambodžas nostūrī, kur noteikti vairs nav tā, kā to atceramies.
Pēc peldes izeju ārā un tālumā ieraugu Jokohamas debesskrāpjus. Laiks doties mājās. Braucu pa šaurām ielām. Karstums nav mazinājies, bet pēc peldes gaiss ir daudz patīkamāks. Aiz katriem diviem līkumiem sajūtu citu ēdiena smaržu no kādas virtuves vai restorāna. Pabraucu garām klasiski sīkam kōban (policijas iecirknis, sīka telpa, kurā knapi pietiek vietas galdam un 3 krēsliem). Pabraucu garām sentō (sīka, neliela ēka, kas līdzīga publiskajai pirtij, bet pirts tur nav, tikai dušas un karstas vannas). Cauri tumšām sānu ielām. Tik šaurām, ka liekas, varētu ar rokām aizsniegt ēkas abās ielas pusēs.
Mēnesslēkts un piena ceļš Ķesterciema jūrmalā
Mierīgi fotografēju zvaigznes un piena ceļu, līdz pēkšņi uzlēca mēness.
Klusa un mierīga nakts. Lēnām ķimerējos ar fotoaparātu. Centos saglabāt mieru mēģinot trāpīt bezgalības asumā Rokinon 12mm f2 manuālajā objektīvā. Skatījos uz Rīgas un jūrmalas radīto gaisa piesārņojumu, līdz vienā mirklī uzlēca spilgti sarkans mēness. Liels, un manā prātā milzīgs, kā jau pienākas, jo mēness izmēra optiskā ilūzija vislabāk darbojas tieši pie apvāršņa.
Ķesterciema pludmale
Vakarā devos līdz pludmalei un sataisīju dažas bildes.
Tikai daži nejauši kadri.
Vakars Hakonē pie Ashinoko ezera
Hakonē ir viens no labākajiem Fudzi vulkāna skatiem.
No rīta apskrēju apkārt Ashi ezeram, bet vakarā devos pie ezera, lai tiktu pie kādas zvaigžņotas Fudzi vulkāna bildes. Zvaigznes nesatiku, bet Fudzi, gan paspēju starp mākoņiem noķert.
Mērķis bija izmēģināt, ko spēj mans salīdzinoši nesen iegādātais, Rokinon 12mm F2. Tas ir mans pirmais kārtīgais platleņķa objektīvs, kuru esmu iecerējis lietot garajām nakts fotogrāfijām, bet līdz šim tas īsti nav izdevies, jo lielpilsētā nav cerību tikt pie zvaigžņu ceļa.
Labi, zvaigznes šoreiz nav, bet vismaz bija iespēja pamācīties, kā kadrēt tādu “monstru,” kas kadrā spēj paņemt gandrīz visu ainavu.
Līdz galam neesmu apmierināts. Droši vien vajadzētu ņemt RAW un sākt no sākuma, bet tik ilgi darbojos ar apstrādi, ka esmu jau noguris no šī kadra.
Šis tapis ar manu ierasto rīku Sony 55-210mm F4.5-6.3 OSS. Jāsaka, ka ainavu fotografēšanā ar zoom objektīvu jūtos daudz komfortablāk. Patīk iespēja izvēlēties, ko gribu kadrā. Varu piekļūt kalniem daudz “tuvāk,” un viss liekais tiek “paslēpts.”
Kad biju sabildējis pēc sirds patikas, sapratu, ka zvaigžņu nebūs un devos atpakaļ uz viesnīcu.
Skrējiens līdz pludmalei: Yokohama – Kamakura
Jau kādu laiku gribēju aizskriet līdz Kamakuras pludmalei.
Likās laba doma, uzvilkt kurpes, iziet laukā un skriet līdz pat okeānam. Izpētīju karti, jānoskrien aptuveni 22km, kas šobrīd ir jau pavisam ērta distance.
Iepriekšējā vakarā saplānoju laikus, lai Ofunā (pilsēta divas pieturas pirms Kamakuras stacijas) varētu pēc skrējiena nomazgāties un atpūsties sentō. Arī Kamakurā ir sento, bet tas veras vaļā tikai no 15:00
Pavisam īss skaidrojums – sento ir japāņu publiskā mazgāšanās vieta ar karsta ūdens “vannām”. Vairāk iesaku lasīt wiki. Ja ir kādi jautājumi, tad varu komentāros atbildēt.
Te skrējiena detaļas: strava.com/activities/2253384203
Google maps ir ievietots Ofunas sento 360 grādu skats, ir pat iespējams izstaigāt visas telpas.
Hibariju sento. + laba saite ir k-o-i.jp un sento.k-o-i.jp, kur apkopoti visi (883!?) Kanagavas sento.
Diezgan klasiska vieta, mazliet modernāka nekā vidusmēra sento, jo ir iespējams iet arī saunā. Fudzi bilde/skulptūra gan pārāk moderna, man daudz labāk patīk tās tradicionālās, vienkāršās Fudzi ainavas, kas parasti sazīmētas sento.
Vēl mani pārsteidza tas, ka šoreiz trāpīju tieši mazgāšanās laikā, jo gandrīz visas mazgāšanās vietas bija pilnas. Visu laiku kamēr atpūtos karstajos ūdeņos, vannās mērcējās vismaz 10 cilvēki un vēl 10 mazgājās + vēl daži bija pirtī.
Tagad, pētot citu skrējēju Strava takas, esmu jau atradis jaunu skriešanas variantu. Tādu, kas sākas pie Konandai stacijas un beidzas tieši pie šī paša sento. Tad sanāk tikai kādi 18km, bet toties gandrīz visu ceļu sanāk skriet tieši pa kalnainām mežu takām. Tas būtu labs veids, kā iemēģināt manus meža skrējienu apavus.
Skrējiens apkārt Hakones Ashinoko ezeram
Dodoties brīvdienās uz Hakoni izlēmu, ka jāapskrien apkārt slavenajam Ashi (Ashinoko) ezeram.
Hakones Ashi ezers ir slavens ar to, ka no tā paveras lielisks skats uz Fudzi vulkānu. Tam apkārt ved gleznainas takas, kuras nolēmu izskriet. Paskatījos kartē un sapratu, ka aptuveni 20 km garo maršrutu, noteikti gribēšu skriet ar telefonu, lai tiktu pie kāda jauka kadra. Parasti skrienu bez telefona un netērēju laiku, bet šoreiz nespēju saņemties un nefotografēt.
Viesnīcas darbinieki bija paziņojuši, ka tradicionālajās japāņu brokastīs ir jāierodas astoņos no rīta. Cēlos piecos no rīta, ierēķinot laiku dušai, fotografēšanai un mierīgam dabas baudīšanas tempam. Sāku skriet 5:20, skrējiena laiks (bez pauzēm) ~ 2h 11min.
Takas sākums plakans un mierīgs, bet ātri vien tiku pie šaurām takām. Brīžiem jāskrien pa saknēm, brīžiem pa akmeņiem un klintīm. Ik pa laikam izdevās noskriet lejā līdz kādai pludmalei, bet pēc tam taka veda atpakaļ augšā. Bija arī īsi mirkļi, kad cauri krūmiem varēju redzēt 20-30 metru vertikālu kritumu – lieks solis un ir iespēja iekulties pamatīgā ķezā. (Vasarā, kad zaļāks, tādas aizas nebūtu īsti manāmas.)
Pirms devos ceļā, biju plānojis, ka šis aplis būs salīdzinoši “plakans,” bet nemaz tik gludi nebija saskrēju kopumā gandrīz 300 vertikālos metrus (725-768m).
Tālāk foto atskaite, kas tapusi ar iPhone 6s.
Fantastiskas rīta krāsas, grūti tveramas ar fotoaparātu, kur nu vēl ar telefonu. Šķērsoju vairākus tiltus, šis bija viens no stabilākajiem. Daži bija tik aizdomīgi, ka neuzdrošinājos skriet, lai tie zem mana svara neizjuktu.
