Dienas kadrs
Gada pēdējās dienas pastaiga
Izgājām Japānas ielās izpētīt, ko japāņi dara vecgada dienā.
Varbūt īsti labi to nevarēs redzēt, bet viena no svarīgākajām lietām, kas esot jādara vecgada dienā ir mājas/auto tīrīšana. Visur karājās izmazgātas segas un palagi. Vēl ir jāēd soba nūdeles, bet mūsu “brīvība” vēl nebija sākusies tāpēc nevienā nūdeļu ēstuvē iekšā negājām.
Pirms pavisam aizmirstu, te ir kadrs, kas tapis tieši pirms pastaigas. Bija ļoti skaidrs laiks, kā jau parasti Yokohamas ziemās mēdz būt, tāpēc varēja redzēt pāri visam Tokijas līcim līdz pat Chibai. Tie debeskrāpji ir apmēram 40 kilometru attālumā.
Vakarā vēl mazliet pabildēju kuģus, kas no mūsu balkona bija ļoti labi redzami.
Garākā karantīnas laika pastaiga
Bija pagājusi nedēļa Japānā un bijām gatavi doties garākā pastaigā līdz Negishi parkam.
Šis ir viens no mūsu mīļākajiem Yokohamas parkiem. Tas ir liels, plašs un tur var vienmēr satikt zirgus. Parka stūrī ir zirgu muzejs un tam blakus ir speciāli ierīkoti staļļi, kur bērni var mācīties un nodarboties ar jāšanu un zirgu aprūpi. Pirms dažiem gadiem, kad Māra bija vēl pavisam maza, es stāvēju un 45 minūtes kopā ar viņu vēroju, cik rūpīgi tiek mazgāts zirgs. Ar visu nosusināšanu, sukāšanu un ko tik vēl ne. Citā reizē redzējām, kā tiek mainīti pakavi.
Sestdienās parasti ir iespēja šiem zirgiem arī pieskarties un viņus pabarot. Šoreiz neko no tā nedarījām un noskatījāmies tikai pa gabalu.
Ēdām līdzi paņemtos rīsus ar tunci, kārtīgi izspēlējāmies parkā ar radiovadāmo auto, kuru meita nosaukusi par Bitīti. Izklājām piknika deķi. Atpūtāmies. Spēlējām bumbu. Kad Viesturs pamodās, arī viņš kārtīgi izkustējās pa dzelteno zālāju.
Trešā fotopastaiga Yokohamā
Satikām pastnieku, gājām apkārt Sankeien dārzam un redzējām zivju gārni.
Ne pārāk liels pastaigu aplis, bet liela vides daudzveidība. Industriālā ostas puse, zaļumi, klintis, parki un putni.
Izstaigājām tuvas, bet neizpētītas ielas
Izmēģinājām jaunu taku, kas veda prom no mūsu parka.
Paklīdām pa mazām un neizpētītām ielām. Izvēlējāmies mazākās un sev nezināmās sānu ielas.
Otrā pastaiga kopš karantīnas sākuma
Tagad, kopš uzzinājām, ka drīkstam iet laukā, mēs katru dienu dodamies pastaigās.
Ejam pa mazajām ielām, netālu no dzīvokļa. Tādas mazas 3-5km pastaigas. Gadījās arī tālāks 8km gājiens, bet par to citu reizi.
Ievērojam piesardzību tāpēc neesam gājuši uz pilsētas centra pusi, kur ir lielie un populārie parki. Ejam tikai uz mazajiem piemājas parkiem, neesam gājuši arī uz mūsu iecienīto Sankeien dārzu, kurš ir diezgan populārs tūristu apskates objekts.
Pirmā karantīnas pastaiga Japānā
Trešajā karantīnas dienā uzzinājām, ka drīkstam iet ārā no dzīvokļa.
Izrādās, ka nav tik traki ar to karantīnu. Varam iet ārā pastaigāties. Nedrīkstam iet veikalos un citās sabiedriskās vietās. Visu, kas nepieciešams, pasūtam ar Amazon.
Izstaigājām nelielu apli, cauri piemājas parkam, atpakaļ pa lielāko ielu, kas iet cauri Honmoku (mūsu rajonam). Te daži kadri no pastaigas.
Atpakaļ Japānā
Tikko esam atgriezušies atpakaļ Japānā.
Bija pienācis laiks lidot uz Japānu. Kā mēs ģimenē smejamies, tagad vai nekad. Izmēģinājām, kā ir “ceļot” šajos interesantajos laikos. Šis gan noteikti nav ceļojums. Pirkām biļeti vienā virzienā. Lidmašīnas patukšas, lidostas mierīgas. Cilvēku maz. Nav jāstāv rindās. Citiem vārdiem sakot – ideāli. Ja vien pirms lidošanas nebūtu jātaisa nepatīkamais deguna tests, tad vispār nebūtu nekādu sūdzību.
Lidojums bija tik mierīgs, cik nu vien tas ir iespējams, ja lido ar diviem maziem un kustīgiem bērniem. Garo lidojumu nodrošināja JAL, viņi pierādīja, ka ir īsta Japāņu avio kompānija, jo viesmīlība un apkalpošana bija visaugstākajā līmenī. Garšīgs japāniskas ievirzes ēdiens un ļoti atsaucīgas stjuartes. Kad mūsu 11 mēnešus vecais dēls sāka raudāt, viņas atnesa improvizētu grabulīti: mazu krūzīti ar aizvērtu vāciņu, kurā iekšā grabēja kečupa paciņa. Nakts vidū, kad meitai sākās skaļa raudāšanas lēkme un viņa nespēja iemigt pie mums ieradās viena no darbiniecēm un vēlējās zināt, kā viņa varētu palīdzēt. Māra paziņoja, ka viņai esot ļoti karsts. (nebija pārāk karsts) Stjuarte teica, ka palīdzēs. Pēc brīža atgriezās un teica, ka kabīnes temperatūra esot uzlikta +24 un viņas esot pamainījušas uz +23 grādiem. Neesmu drošs, ka viņas tiešām tā pagrozīja temperatūru mūsu dēļ, bet meita drīz vien tiešām iemiga.
Nakts vidū pamodos, jo lidmašīnā bija neliela kņada. Izrādās piloti bija padevuši apkalpei ziņu, ka ārā pa logu ir redzama ziemeļblāzma. Tiešām. Skaidri saskatāma bez nekādām garo ekspozīciju fotogrāfijām. Fanstastiski. Manuprāt, mums ir ļoti paveicies, jo esam lidojuši pietiekami bieži, bet šādu skaistumu redzējām pirmo reizi.
Pirms nolaišanās, pa lidmašīnas logu redzējām Fudzi vulkānu. Zinām, ka tā ir veiksme, jo var speciāli braukt pie vulkāna un to vispār neredzēt, jo Fudzi patīk slēpties mākoņos un miglā.
Japānā mūs sagaidīja apmēram 3,5 stundu garas formalitātes. Jau Latvijā Zane bija aizpildījusi neskaitāmas formas un papīrus, lai spētu ielidot valstī. Helsinkos aizpildīju garu elektronisko formu par katru no mums. + protams, parastās ikdienas formas, kas bija arī pirms vīrusa laikos.
Lidostā bija jāveic vēl viens tests. Jāstaigā pa gariem, vēsiem = labi ventilētiem, gaiteņiem. Ik pa brīdim kāds japānis iedod kādu lapiņu, kaut ko paprasa, kaut ko liek aizpildīt. Un tad tu nes to lapiņu pie nākamā japāņa. Un tad tālāk, ir vēl kāds, kas tikai pārbauda, vai tiešām tev ir lapiņa. Tikai paskatās un palaiž tālāk. Itkā vispār būtu iespējams tik tālu tikt bez tās konkrētās lapiņas. Ir dzeltenas un baltas un sarkanas. Un katram jāparāda pareizā lapiņa. Kad visas lapiņas sadarītas, kad ir nodota siekalu mēģenīte, tad ir jāgaida rezultāti. (Tas viss notiek ar vairākiem mazajiem koferiem un bērnu ratiem pie rokas)
Rezultātu gaidīšana nebija pārāk ilga. Droši vien kāda stunda. Pēc tam, atkal, papīrīši. Tad, atkal, jākārto visi mūsu iebraukšanas dokumenti, rezidentu kartes, muita un vēl visādas gaidīšanas. Līdz beidzot tikām pie saviem koferiem un varējām doties uz taksometru. Tas bija iepriekš organizēts un “speciāli aprīkots”, jo ar parastu sabiedrisko transportu mums nekur neļautu doties.
Arī taksometrā braucot redzējām Fudzi vulkānu un bijām itin priecīgi. Speciāli izvēlējāmies Hanedas lidostu, jo ar auto līdz mājām bija ne vairāk kā 25 minūtes.
Kad beidzot tikām savā dzīvoklī, varējām mierīgi uzelpot. Beidzot maskas no sejas nost. “Mazliet” satraucoša sajūta, jo zināms, ka tagad 14 dienas būs jāsēž dzīvoklī un nevarēs iet laukā.
(Tikai trešajā dienā uzzinājām, ka tomēr drīkstam iet ārā un staigāties svaigā gaisā. Nevaram tikai doties veikalos un pūļos.)
Skati no mūsu dzīvokļa:
Dzīvoklī mūs jau gaidīja mazliet piepildīts ledusskapis, ziedi un kūkas, kā arī mums ik pa laikam kāds atnesa ēdienu. Negausīgi metāmies virsū mūsu iemīļotajam katsudon :)
Dzilnītis
Daži kadri ar dzilnīti. (Sitta europaea)
Dažreiz ļoti gribas fotografēt putnus. Stundu stāvēju pie barotavas un centos tikt pie labiem kadriem.
Burst režīmā safotografēju ļoti daudz tukšos, kadrus, kur nekas nenotiek. Neiesaku. Pēc tam milzīga krāmēšanās, lai atrastu labos kadrus.
Zivene
Turpinu klīst pa piemājas mežiem un pētīt agrāk nepieejamas vietas lidinoties virs tām ar dronu.
Šoreiz izpētīju ezeru, no kura iztek Teitupe. Dzīvojot pie jūras un tālu prom no nopietna izmēra upēm man vienmēr interesēja arī šādas pavisam mazas upes. Pat ietekot jūrā no upes tur vairs nekas diži daudz nebija palicis, kur nu vēl tālāk augšā pa straumi. Kādas nu bija tuvumā ar tādām jāiztiek.
Zivene ir diezgan nepieejams ezers ar aizaugušiem krastiem. Bet ar fotoaparātu palidinoties varēju ieraudzīt šī mazā ezeriņa skaistumu. Brāzmās vējš kļuva mazliet par spēcīgu Mini drona motoriem tāpēc neriskēju celties vēl augstāk, lai vienā kadrā ietilpinātu visu ezeru. Šo kadru vajadzēs pataupīt kādai citai reizei.
Rudens purvs
Rudens krāsas “piemājas” purvā.
Ņemot vērā, ka šim purvam nav nosaukuma es to nosaucu par Teitupītes purvu.
Mācos un lidinu dronu, fotografēju, filmēju. Tagad mazliet jāpiebremzē, jo ir sakrājusies kaudze ar bildēm un video. Mazs ieskats skaistākajos kadros.
Šo purvu izvēlējos pētīt tāpēc, ka tas ir pavisam tuvu pie vecāku mājām un tajā agrāk nekad nebiju ielūkojies. Grūti pieejams purvs, kurā parasti nav iespējams pat kāju iespert, bet ar dronu var pavisam viegli visu izpētīt. Man bija ļoti interesanti, ceru, ka arī citiem patiks ielūkoties rudens purvā.
