Miks Latvis

Search

pārdomas par fotografēšanu

Cilvēku dabā ir pašapliecināties, parādīt (pierādīt) citiem, ka esam spējīgi kādā nozarē, palielīties un saņemt uzslavas un labus vārdus.

Ir grupa cilvēku, kuri domā, ka paņemot rokā fotoaparātu viņi vienā mirklī ir kļuvuši par fotogrāfijas lielmeistariem un pat ja viņi tā nedomā tad viņi izturas tā, it kā katra viņu fotogrāfija būtu cienījams mākslas darbs.

Man pašam sākumā likās, ka esmu baigais fotogrāfs, bet kad vairāk padzīvojos pa interneta ārēm, flickr un citām fotogrāfēšanas lapām sapratu, ka jāiegulda milzīgs laiks un darbs, lai sasniegtu tādus rezultātus, kurus nebūtu kauns rādīt citiem. Es sapratu, ka ir smieklīgi cerēt uz labām bildēm, ja ar fotografēšanu nodarbojies tikai vienu gadu.

Tātad klasiskais scenārijs ir tāds: cilvēks nopērk fotokameru, nosviež malā pamācību un ķeras pie fotografēšanas, vienlaikus testējot visus režīmus, kurus piedāvā katrs konkrētais kameras modelis. Un tas arī ir pareizais veids kā mācīties, jo lai iemācītos fotografēt ir jāfotografē. Jāfotografē daudz un jādzēš ārā un jābildē vēl, līdz tiek sasniegta kaut kāda saprašana un kuru bildi ir vērts skatīties un uz kuru nav.

Var jau lasīt milzum daudz grāmatas un sekot grāmatu pamācībām, bet labāk vispirms kādu strēķīti pabildēt un tad lasīt literatūru. Kāpēc tā? Lai izlasītās pamācības šķistu pamatotas un ticamas. Kad paši būsiet pieļāvuši kļūdas tad grāmatās dotie padomi šķitīs loģiskāki un tiem būs lielāka jēga, jo jūs sapratīsiet, kas no jums tiek prasīts.

Ja sāksiet ar grāmatas lasīšanu, tad iespējams grāmatas padomi liksies nesaprotami vai nepamatoti, jo iekšējais pretestības gars gribēs lauzt visus zelta likumus un padomus. Savukārt lasot grāmatu pēc fotografēšanas prakses būs vieglāk atskatīties uz kļūdām un saprast, kāpēc jūra fotogrāfijā ar horizonta līniju tieši fotogrāfijas augstuma vidū izskatās sliktāk kā tā izskatās dabā.

Ir vairākas spējas, kuras nepieciešams laika gaitā izkopt, lai fotogrāfijas vērotājiem nešķistu garlaicīgas un simtkārt redzētas. Viena no šādām spējām ir prasme skatīties uz parastām lietām no neparasta skatu punkta.

Jūs paši būsiet redzējuši tādas miglainas pavasara bildes ar sniegpulkstenīšiem. Katram gribas iemūžināt pavasari un kļūt par laimīgo pavasara vēstnešu bildes īpašnieku. Tā ir kārtīgi nodrāzta un novalkāta pavasara klišeja. Ja gribam, lai mūsu sniegpulkstenīši kļūtu uzskatāmi un paliktu vērotāja atmiņā, mums tie jāiemūžina tā, lai tie ar kaut ko atšķirtos no visām līdz šim redzētajām sniegpulkstenīšu fotogrāfijām.

Iepriekšminētais uzdevums arī ir viens no vissmagākajiem fotogrāfa uzdevumiem, ja ar to varat veiksmīgi tikt galā, tad jau varat satraukti berzēt plaukstas, jo tas nozīmē, ka jums ir zelta acs. Tagad atliek to trenēt un izkopt.

Par spīti tam, ka katra fotogrāfija ir unikāla un neatkārtojama ir daži objekti un motīvi, kas pievelk fotogrāfēšanas iesācējus tik bieži, ka bildes var skatītāju iedzīt izmisumā. Lūk daži spilgti piemēri:

  • iemīļotais kaķis vai suns, fotografēts no diezgan tuva attāluma, ar nekārtīgu fonu, bieži ar zibspuldzes izķēmotām acīm. Ticiet man, nevienu jūsu kaķis neinteresē. Izņēmums var būt radi un kaimiņi un sevišķi jūtīgas daiļā dzimuma pārstāves un jūsu bloga lasītājus (ja jums ir blogs). Tāpēc vēlme šādu bildi izlikt publiskai vērtēšanai ir absurda, ja vēlaties saņemt labu vērtējumu.
  • jebkāda veida ziedi, kas fotografēti nostājoties tieši virs tiem. Ļaudis, ja jums liekas, ka esat pirmie, kas šādi esat iemūžinājuši ziedus, tad jūs rūgti jo rūgti maldāties!
  • bite vai cita veida kukainis uz zieda, parasti bildēti ļoti garlaicīgā manierē un parasti nevienam nav interesanti uz šādām bildēm skatīties (dažkārt bilde garlaiko pat atbalstošos ģimenes locekļus)
  • jūra ar sauli, kas riet/lec. Protams, ka tas ir skaisti, mēs visi esam kādreiz redzējuši šādus skatus dzīvē, bet nepieciešama pamatīga pieredze, lai iegūtu labus kadrus.
  • jebkādi priekšmeti, kas atrodas uz mājās vai uz galda un bildēti makro režīmā neinteresantā rakursā. Vistrakākais ir tad, kad fonā valda pilnīgs bardaks un nekārtība.
  • fotokamera nolikta uz sliedes. ļoti tracinošs žanrs. cilvēki, kas sabildē šādas bildes parasti domā, ka ir mākslinieki un atraduši ļoti oriģinālu kadru. TĀ NAV!
  • plīša zvēriņi
  • debesis ar mākoņiem. visi ir redzējuši debesis, ja tajās nevarēsiet atklāt neko jaunu, tad nevarēsiet arī saņemt labas atsauksmes par savu foto
  • vanšu tilts. ieteicams bildēt, kad aiz muguras jau vairāk kā gads ar kameru rokās.
  • smiltis. vispār nav ieteicams bildēt. :)
  • zīlītes. bildēt var, bet jāprot no 20 bildēm atrast vienu vislabāko.
  • utt. utjp. pievienojiet paši savus variantus

Visiem šiem gadījumiem ir vien izņēmums – jūs esat izdarījis neiespējamo un iemūžinājis kādu no minētajiem objektiem tā, ka parādot fotogrāfiju cilvēkam ar riebumu pret, piemēram, kaķiem viņam aizraujas elpa, kad atklājat, ka fotogrāfijā redzamais tīģeris patiesībā ir jūsu kaķis. Ar to es gribēju teikt, ka varat bildēt nodrāztas lietas tad zināt, ko vēlaties panākt, kad cilvēki tās vērojot pie sevis nodomā: “nevarēju iedomāties, ka objektu ”x” var nobildēt arī tā.”

Visbeidzot, padomājiet par foto no citu cilvēku skatupunkta – vai bilde ir tā vērta, lai citi to redzētu? Varbūt pabildēt vēl kādus pāris mēnešus un tad izvēlēties, kādu labu bildi? Padomājiet nedaudz arī par laika pārbaudījumu. Tas nav vissvarīgākais punkts, bet padomājiet vai arī pēc diviem gadiem jums vēl liksies, ka šī bilde ir vērtīga?

Katrā ziņā padomājiet pirms liekat pienenes vai sava kaķa bildi publiskai vērtēšanai.

30 Responses

  1. kā Tu pats teici, lai iemācītos bildēt, ir jābildē. Bet ar pirmspēdējo teikumu tas viss tiek pagriezts otrādi. tas, kas šķita svarīgs mācību procesā, laikam ejot un pašam augot kā fotogrāfam, var vairs nešķist vērtīgs pēc diviem gadiem. Respektīvi, ja neņem vērā šo teikumu, tad raksts ir gana labs ;)

    p.s. flickr’ā un draugos liktās bildes nav rādītājs. ok, ir grupas un lietotāji, kuri tiešām ir fotogrāfi ar lielu gadu pieredzi, bet to ir salīdzinoši maz. padalīšos ar man ļoti interesantu saitu – http://davebeckerman.wordpress.com/

  2. Un pasaki, kurā šāda tipa portālā nav “ļoti daudz labu bilžu”? :)
    Par to flickeri pilnībā pievienojos puikam, jo nu cmon, ja cilvēks vēlas ielikt sava ceļojuma bildes tad lai liek. Tā taču ir viņa personiskā lapele, kur ievietot savas bildītes. Nav jau jāsāk vērtēt tās pēc tā cik tas oriģināli izskatās, vai, piemēram, atbilst kaut kādiem: cool-original-photograph likumiem.

  3. šis teksts nav attiecināms uz flickr, bet drīzāk uz fotoblog.lv, jo tur pēdējā laikā visi to tik dara kā bildē kaķus, pienenes un sniegpulkstenīšus un miglu bildes.
    es flickr minēju, kā lielāko fotogrāfiju krātuvi, kurā ir laba kopības sajūta un, kur var daudz ko mācīties un jautāt katras bildes autoriem utt.

  4. Vel tads sikums, ka gaume. Kadam patik centretas bildes, kadam patik klusa daba, kadam patik tas pasas bites.. Un vinam po bus kada lenki knipsets. Galvenais, ka ir bites ;) un visa studeta informacija, ko lasijis fotografs, vinam i pie kajas. Fotografs un skatitajs redz savadak.

  5. to nesauc par gaumi. tas ir tā, ka kādam ļoti patīk savs suns un tad ir vienalga kā tas ir nobildēts bilde patiks jo patīk suns, bites utt. Tad nav runa par labu vai sliktu fotogrāfiju, tad ir runa par to, ka kādam ļoti patīk fotografētais objekts

  6. Par gaumi runa iet tada zina, ja fotografs uzbilde to pasu tiltu pec visiem zelta luzuma likumiem un anotha shit, aprekinot lenkjus pec uber formulam, un pats galu gala ir baigi apmierinats ar iznakumu, bet parasts users apskata un nosauc par sudu. Ne vienmer, viss, kas radits pec kkadiem likumiem ir skaistakais. Jaimprovize. Pats ar bildesanu nemos jau no poda vecuma ari.

  7. hm, ljoti labi teikts, par to suudaino bilzhu ielikshanu publiskai apskatei, tikai diez kaa neiet kopaa ar ieprieksheejo postu kuraa taa vienkaarshaa ekraantapete :D

  8. vilnis: viss ir subjektīvs, ja lieku vērtēšanai fotoblogā bildēm ir vieni kritēriji, ja lieku bildi savā blogā tad ir pavisam citi noteikumi. Un vienīgais noteikums par to, ko varu likt savā blogā ir tas, ka noteikumu nav.

  9. Ir jāatceras, ka, pirmkārt, cilvēks vadās pēc savas pieredzes. Cilvēks nezinās, kas ir “laba” fotogrāfija, ja nebūs pietiekami daudz bildējis savus kaķīšus un zaķīšus, viņš vienkārši nespēs tos ieraudzīt, līdz ar to viņa darbi viņam liksies labi; kā arī, ja nebūs redzējis, ļoti daudz labu citu darbu. Un citreiz viņš vienkārši gribēs palielīties par savu kaķi, nemaz neaizdomājoties par bildes kvalitāti. Tas par to, kāpēc šīs bildes liek vērtēšanā, piemēram, tajā pašā fotoblogā. Es domāju, ka fotoblogā cilvēki mācās. Arī tu. Jo līdz pilnībai ir tālu. Un, lai arī kurā mācību posmā cilvēks ir – viņam tas ir jāizdzīvo un tikai tad varēs doties tālāk (ir, protams, pāris izņēmumi, bet es runāju par vidējo cilvēciņu).

    Par flickr un tamlīdzīgiem nav pat ko runāt. Jo tur primārais nav vērtēšana, bet iespēja dalīties (ar draugiem, radiem un visiem pārējiem). Un tur “es te biju”, “te mēs dzerām” bildes ir ļoti normāla un atbilstoša lieta. Visiem nav jābūt profesionāliem fotogrāfiem, bet iespēju saglabāt atmiņas vecumdienai nevienam taču atņemt nevajag. Viņiem nevajag labos un profesionālos kadrus, viņam vajag to, ko viņi dabū, tas ir jāsaprot.

    Un tā pavisam globāli – tas ir normāli, ka cilvēki bildē tavas uzskaitītas “sliktās” lietas sliktā kvalitātē. Un tā tam būs būt. Jo fotogrāfija pirmāmkārtām ir sev, nevis tiem citiem. Un augstāk par sevi neuzlēksi, ir jāiziet lēns un grūts mācīšanās posms (ko citi vēlas, citi ne; citiem sanāk un vēl citiem nē) un to var iziet tikai bildējot tavas minētās lietas. Nu līdz brīdim (ja tāds pienāk), kad tas piegriežas vai tu sāc to redzēt citādi.

  10. Man nav kaķa, toties esmu kritusi citās galējībās – šausmīgi patīk bildēt ļoteņu strīpas… stulbums :D
    Bet nu es cenšos augt; kamera jau arī man tikai otro nedēļu, ko tur pīkstēt vispār.

  11. beznosaukuma pareizi pateica, ka ir cilvēki, kam vajag fotoaparātu, lai iemūžinātu, ka es te biju un tur mēs to un šito darījām. tādiem cilvekiem, lielākoties, nemaz neinteresē fotogrāfija kā tāda, bet tikai kā sev nozīmīga notikuma fiksēšana un tā parādīšana draugiem.
    iekš mūsu fotoblog.lv esmu lasījis vairākus rakstus, kaut ko jaunu esmu uzzinājis. tikai mīnuss tur tāds, ka mani nekas nesaista tur, kas liktu atgriesties tur vēl un vēl. nav tā pozitīvisma.

  12. pilnīgi piekrītu. Pēdējā laikā fotoblog.lv parādījusies tāda sabiedrība ( meitenes no 15-18), kas pieliek daudzus gb ar šādām bildēm, un uzskata ka ir superdziļas mākslinieces, kas izpauž sevi “nepakļaujoties likumiem”. skumji

  13. Es nekādās vērtēšanas lapās savas bildes nelieku, jo neuzskatu sevi vēl par kaut cik pieredzējušu fotografēšanā. Nu un kas tad vērtē tais vērtēšanas lapās? Pārsvarā tie paši, kas tur bildes liek, vai ne? Tātad arī vērtējumi ir kādi nu ir.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *