Šodien devos ar divriteni uz darbu. Pirms kāda laika tikai spriedelēju par šo lietu, bet biju jau sagatavojis garu rindu ar mīnusiem.
Daži no iepriekš minētajiem mīnusiem bija patiesi, kaut vai tas pats par to svīšanu, no tā laikam nav iespējams izvairīties. Ja nu vienīgi es brauktu lēnām un mierīgi. Bet tas nav īsti iespējams. No rīta vēl bija tīri mierīgi. Pats nebiju īsti pamodies un tad tā lēnīgi un miegaini čunčināju. Bet mājupceļš bija enerģisks un karsts.
Jāsaka tomēr, ka ar divriteni braukt uz darbu IR patiesi forši. Nu kas var būt labāks par to, kad tu noskaties uz īgnajām autobraucēju sejām un uz miegainajām, stiklos iespiestajām autobusā sēdētāju sejām? Pie sevis pasmejos par to, cik viņiem tajos transportos ir draņķīgs gaiss, par to, ka viņi ne velna neizjūt vēju, kas skrien caur matiem. Priecājos par to, ka man ir iespēja piestāt pie jebkura mazā veikaliņa, lai paķertu sulas pudelīti. Pa ceļam izbaudu no mazās franču maiznīcas nākošo svaigi cepto bulciņu aromātu.
Ceļš nav īss, bet vērojot apkārtni laiks paskrien nemanot. Ritenis vēl nav aprīkots ar kilometru skaitītāju, bet rēķinos, ka katru dienu savi 16-17 km būs. Kas var būt labāks par fizisko aktivitāti tieši pēc birojā nosēdētas dienas?
Braucu bez mūzikas pavadījuma. Man šķiet svarīgi dzirdēt, kas notiek uz ielas, lai arī lielāko ceļa daļu pavadu uz trotuāra minot uz kuru pusi atkal dosies kārtējais kaitinošais kājāmgājējs. Un tur neko nevar darīt uz trotuāra arī autobraucēji un riteņbraucēji kļūst par kājāmgājējiem, kas mīcās, dīdās, pēkšņi apstājas, pēkšņi sadomā iegriezties veikalā vai vienkārši ieslāj manā izvēlētajā trajektorijā.
Atsvaidzinoša duša pēc brauciena no darba un diena sākas kā no jauna. Jā, rīta dušu es tomēr izlaidu un iztiku ar sviedru noslaucīšanu, noskalošanos un krekla maiņu.
Plusu riteņbraukšanai varbūt nav nemaz tik daudz, bet emocijas dara savu un mīnusi vairs neliekas tik ļauni. Piemirstas pat augstās trotuāru apmales un neuzmanīgie gājēji. Starp citu, auto vadītāji pagaidām sevi ir parādījuši tikai no labākās puses. Mani laipni palaida cauri mazītiņam krustojumam un visi žesti izskatījās no tiesas draudzīgi.
Rezumējums – pamēģiniet arī jūs, varbūt braukt ar riteni uz darbu nav nemaz tik ļauni?
34 Responses
Malacis! Atbalstu. Piekrītu par autobraucējiem – nav tik traki, kā te visi mālē. Vienu vasaru riktīgi braukāju uz darbu ar velo, vienu reizi tikai kaut kāds audis nogrieza ceļu, toreiz viss beidzās labi – es nenokritu un šis tika pie noskrāpēta sāna :)
Tagad braukāju ar saliekamo riteni pāris km uz darbu – pa tiem pāris km gan var iztikt arī bez sasvīšanas.
Nez vai 40 km katrā virzienā būtu pratīgi ar veļuku o_O
Atbalstu! Un atbalstu nomazgashanos pec ierashanas darba, ja vien negribi norauties no kolegiem par sasmirdusho kabinetu.
Bija man paris fizkultuurieshi, kas atvelkas no sporta kluba – bija veelme pec nolamashanas vinjiem kartigi uzvemt.
“Lielāko ceļa daļu pavadu uz trotuāra minot uz kuru pusi atkal dosies kārtējais kaitinošais kājāmgājējs.”
Vai kopš tā laika, kad aizbraucu no LV ir notikušas izmaiņas? Trotuārs agrāk bija paredzēts gājejiem un nez vai tāpēc viņus varētu uzskatīt par kaitinošiem, drīzāk kaitinoši ir tie, kas brauc ar visādiem līdzekļiem un traucē gājējam pārvietoties. Tev tā nešķiet?
bzz:
maniem kolēģiem jūtīgi deguni, neviens neko neaizrādīja, jo nebija jau arī par ko.
peech:
paskaties likumu vēlreiz. cik man zināms riteņbraucēji, drīkst braukt pa trotuāru. Nemaz nerunājot par to, ka, piemēram, pie Ķīpsalas visi bez sirdsapziņas pārmetumiem vazājas arī pa sarkano veloceliņu.
Sveiks!
Vai brauc ar kādu jaunā tipa velo vai kādu oldschool? Nu, jaunais tips laikam skaitās tie “ātrumnieki”, bet oldschool būs, teiksim, aists. :)
driikst braukt ja netraucee ;)
bet ir arii jaadomaa par gaajeeju simbiozi ar velocilveekiem, jo ir taadi eksemlpaari kas staav uz nobraucamajaam trotuaara vietaam, kaut arii ir vieniigie kas gaida krustojumaa. utt. es parasti censhos ienjemt kaadu malinju un mekleeju acu kontaktu ar pretiimnaakoshajiem, nav biijushas probleemas. Nav man arii gruuti pateikt kaadam “paldies” par to ka sis pakaapj malinjaa un palaizh utt..
Katraa zinjaa, tagad, kad neesmu pie velo stuures tad savaadaak braucu ar auto/eju kaajaam. jo nav viegli centraa ar riteni.
ojā, es ar jau no pavasara braukājos.
mana pieredze arī ir pārsvarā laba. palaiž gan gājēji, gan autovadītāji. vienu reizi aizķēru ar stūri vienu onku, kurš pie rokas veda ričuku un it kā taisījās paiet malā, bet tā arī nepagāja. tgd braucu VĒL uzmanīgāk.
braukāties ir forši un darbā var redzēt, ka tas ir arī lipīgi – riteņu statīvā citiem ričukiem vairs nav vietas :D
evija:
man ir vecs jaunā tipa veļļuks :)
tagad dzīvoju 10 min no darba (ar kājām), tāpēc nav jēgas stiept riteni augšā un lejā, jo istabā maz vietas.
bet 2005. un 2006. gada vasaras (no aprīļa līdz novembrim) ikdienas braucu ar riteni. ir ļoti ok. braucu ātri un pārsvarā pa ielām, ar mašīnām, jo tas ir daudz vieglāk un drošāk. pa trotuāru ripinājos tad, kad biju nogurusi. tad tiešām ripinājos, jo pa trotuāru nedrīkst ātri.
3 reizes nokritu. visas 3 uz veloceliņa pie Olimpijas. visas 3 reizes kritu, lai neuzbrauktu kājāmgājējam, kas pēkšņi maina trajektoriju un slāj pa veloceliņu. 3. reizē tas beidzās ar 11 šuvēm.
visas 3 reizes vienīgie, kas reaģēja un piedāvāja palīdzību, bija autobraucēji, kas apstājās un izkāpa (lai gan nebiju uz ielas) un citi riteņbraucēji. vainīgie gājēji notinās pēc iespējas ātrāk.
tagad, ja reizēm tur braucu, izvēlos braukt pa ielu. vismaz zinu, ka varu paredzēt lietas. un esmu nopirkusi drausmīgu tauri – zilu krokodilu ar drausmīgu balsi. gājējiem, kas rāpo pa tiem dažiem vienīgajiem veloceliņiem, kas Rīgā ir.
lai veicas riteņojot!
nee tas ir ljauni. atbraukt smirdiigam uz darbu.. galiig garaam..
buberts:
:) nav tik traki, kā jau teicu es noskalojos un mainu kreklu. turklāt atkrīt kolēģu kaitināšanas jautājums, jo šonedēļ sēžu kabinetā viens pats :).
Onkuli, tu mani pārsteidz par to mūzikas klausīšanos. jau kājām ejot nevajadzētu klausīties mūziku, kur nu vēl braucot pieklājīgā ātrumā ar riteni. tev ir ipods, tā ka pieņemu, ka nehreņa tu nedzirdi apkārtējos trokšņus, var jau kko klusu fonā klausīties, bet tikai fonā. austiņu bīstamība dzīvībai attainojas tieši šajā apstāklī, nevis kkādās glupās runās par dzirdes bojāšanu. Nevis dzirdes, bet dzīvības bojāšana :D
Un runājot par braukšanu pa trotuāru, jeb gājēju celiņiem – tur priekšroka 100% dodama gājējiem, tādēļ vairāk tracina gājēji, kas dod priekšroku man kā riteņbraucējam, jo ja es braucot savā procesorā virs deguna aprēķinu visas gājēju iespējamās kustības un velosipēda trajektoriju, man vēl papildus ir jāaprēķina tas, ka gājējs var pēkšņi izdomāt, ka viņš lūk man traucē, un aiziet priekšā manis izrēķinātajai trajektorijai, un dēļ tā gan man gan gājējam nākas apstāties. Tieši tādu iemeslu dēļ es braucu pa ielu, nevis ietvi, protams ir savs bīstamības moments, bet Brīvības gatve ir gana plaša :D un ļoti iesaku iegādāties spoguli, vēlams divus, lai nevajadzētu kā tādam škoļņikam visu laiku piecelt dirsu no krēsla, tad skatīties uz aizmuguri, nedaudz zaudēt līdzsvaru, tātad nobraukt no sava atļautā 1 metra, kas ir smieklīgs platums velosipēdam. mana stūre garumā ir 62 CM, tas nozīmē, ka man atliek 20 centimetri uz abām pusēm pieļaujamā nobīde.
Un trešais moments ir tiesi par to pieļaujamo 1 metru. TĀ IR PATI SŪDĪGĀKĀ ASFALTA daļa. cik filmās redzēts ASV visas notekas ir pa skaisto iebūvētas zem ietvers, tieši zem paaugstinājuma, bet Rīgā visas ir tieši tajā metrā, pa kuru mums ir atļauts braukt, un teju visas ir pārlieku dziļas, un nākas bojāt savu velosipēdu, ja vēlos nepārkāpjot CSN braukt pa savu teritoriju. un pats asfalts tur ir izdangāts, gadu gaitā pakāpies uz augšu…
un ceturtais – atvainojiet zaļie, bet nost ar trolejbusiem :D
Visi kājāmgājēji un citi priekšmeti ir jāapbrauc nemazinot ātrumu un paredzot visas to iespējamās kustības trajektorijas. Protams, tas nāk ar laiku, taču tas būtiski iespaido pārvietošanās ātrumu. Kā arī nav svarīgi – trotuārs vai brauktuve. Galnais, pats esi savas drošības kalējs.
:)) Elegants bunny hops un traucies talāk.
http://www.youtube.com/watch?v=QiIunH47qew
Kaspars:
veicu eksperimentu. šodien braucu ar austiņām, skaņu pagriezu klusāku un mierīgi dzirdēju i mūziku, i apkārt notiekošo.
SVILPE:
ne vienmēr ir iespējams tik traki lēkāt :) mans braucamais varētu pat pilnīgi izjukt. Es piekopju metodi, kad laicīgi parauju uz augšu priekšējo riteni un vajadzības gadījumā arī pakaļējo. Jo bunny hopu nav iespējams izveikt ripinoties pāri krustojumam – ātrums par mazu.
blin, man kauns par sewvi, ritenis ir jau teju 4us gadus, un nemāku pat palēkties :D bet nav īpaša vajadzība, neesmu trenējies + bail, ka ritenis izjuks :D
Es piekrītu par asfaltu ceļmalās. Dažviet ir ok, bet lielākoties ir drausmīgi. Notekas ir viens, bet vēl jau smagais transports to asfaltu ceļa malās sadzinis tādus pampakos un risēs, ka nevar normāli pabraukt. Un tomēr pa ielu ir visātrākā braukšana.
He hē!
Patiešām priecē fakts, ka kāds sāk braukt ar velo ikdienas gaitās. Ar velo arī ikdienas izbraucieni zināmos maršrutos (kurus var arī pamainīt) ir feini.
p.s. Es klausos mūziku minot pedālus. Bet ir reizes, kad labāk dzirdēt apkārt notiekošo (parasti naktīs, kad Rīga ir klusa).
Vienīgais mīnuss ir tas, ka ciskudrilli nevar atstāt bez pieskatīšanas un ne visur ļauts ievelties ar to. Un nedāvinās jau kādam >500 rubļu vērtu mantu.
Jā, Latvija ir valsts, kas atrodas kādā ģeotehniskās anomālijas zonā, jo atšķirībā no vairuma citu valstu, pie mums vienkārši nav iespējams ielikt kanalizācijas aku vākus vienā līmenī ar asfaltu. Unikāli mēs esam, unikāli.
Arī bez štruntīga asfalta Rīgā ir ielas, kur pa ielu braukt nerekomendējas – piemēram, Valdemāra iela, kur divām mašīnām tāpat ir pašauri. Otrs bīstamākais faktors, kas sit pušu jebkuru neprognozējamu gājēju, ir joriki, kas no vārtrūmēm slaidi lido ārā – iesaku turēties tuvāk ielas malai, lai izvairītos.
Svilpe – ar 500 rubļu vērtu mantu pa ielu vienkārši nebrauc, ja nav kur atstāt. Praktiski visiem, kuriem ir dārgie riteņi, ir arī alternatīvais ielas variants – sacensībās un treniņos brauc ar to, kas maksā 500+, ielai pilnīgi pietiek ar lietotu objektu, ko var dabūt zem 150. Ja nozog (kas agrāk vai vēlāk notiek :)), nav žēl, toties ikdienā var braukt visur, kur ievajagas.
vai, vai, vai mazliet iesviidu un tagad i vaaks – jaamaina krekls un veel sazin kas….var maniit, ka ofisaa cauraam dienaam seedi
dms:
tu laikam nejēdz ko runā. nobrauc 8 kiļus un pamēģini pēc tam visu dienu sēdēt sasvīdušā kreklā. Ja ikdienā nodarbojies ar fizisku darbu, tad jau nav problēmu, bet kā jau minēji visu dienu birojā sēdēt sasvīdušam nav nekāds prieks.
Interesanti no kurienes nāk teksts par 1 metru. Ja nav braucamas nomales, tad mierīgi drīkst braukt arī tālāk:
224. Velosipēdu un mopēdu vadītājiem pa ceļu atļauts braukt vienā rindā iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai. Tālāk uz brauktuves atļauts izbraukt, tikai lai apbrauktu, apsteigtu vai apdzītu vai ja braukšanai attiecīgajā virzienā ir iekārtota atsevišķa braukšanas josla, kā arī šo noteikumu 229.punktā minētajos gadījumos, lai nogrieztos pa kreisi vai apgrieztos braukšanai pretējā virzienā. Netraucējot gājējus, atļauts braukt pa nomali, bet velosipēdu vadītājiem – arī pa ietvi.
Pats braukāju pa ielām, krietni mazāk bumsīšanās augšā-lejā, un mazāk problēmu ar gājējiem.. Vienīgi kaitina tie smagie un autobusi kas krustojumā iekārtojās pie paša trotuāra.. tad tiešām jāstumjās ar kājām lai sev spoguļus neaplauztu. Reizēm – ja iespējams braucu apkārt, tur tomēr vairāk vietas..
Noteikti iesaku uzmanīties no mikriņiem, krustojumos ripināties tiem garām īpaši uzmanīgi. Vakar buz Brīvības ielas viens mikriņš apstājās pie sarkanā – līdz ietves malai pusotrs metrs, es mierīgi braucu garām un pēkšņi tante atrauj durvis vaļā.. Nu ja reiz jāizlaiž pasažieris – vari pie ietves piebraukt..
Jā, iesvīdušam tā ir kā ir … Es labu nodomu vadīts mēģinu lenām braukāt, lai nekļūtu mikls, bet parasti beigās tas izvēršās par divriteņa prieku, lekšanu kur nu var un vīlīju menedzhēšanu … :P
SVILPE:
man jau ir mini stratēģija – no rīta mierīgi, pēc darba trakojam cik uziet.
Skatos tēma nav vienaldzīga un diskusija ir panākta. :)
Galu galā pat ja ar vienu sabiedrisko jābraukā, 80 saņi plusā pa dienu. Nerunājot jau par braukšanās prieku un zināmu neatkarību.
Onkuli, vot sagaidīsi pirmo lietutiņu savā velo karjera, tad domas radikāli mainīsi :D
onkuli,
Es dodu priekšroku vecajiem labajiem krievu ražojumiem! Vismaz zinu, ka nobraucot 100 km velo neizjuks, turklāt atjaunots/restaurēts izskatās ĻOTI skaisti. Nav man uzticības ātrumniekiem. Vispār mīlu klasiskas lietas un tā ir gaumes lieta.
Kaspar – nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs :P
Esmu braukusi cauru gadu, arī pa lietiem un slapjdraņķiem, pie tam visai prastā ielas apģērbā – ja līdz darbam ir tikai 8km un ir iespēja pārģērbties, tad lietus nav nekas. Galvenais – pārvalks somai, līdzi maiņas apģērbs, ūdensnecaurlaidīgi apavi un (optional) bahilas (var iztikt arī ar vienkārši vilnas getrām).
evija:
man arī patīk vecie dampji. Kad biju Dānijā manīju, ka cilvēki mierīgi laiž ar 50 gadus veciem brīnumiem. Pats arī tādu pamēģināju. Tam pat bija 2 vai 3 ātrumi (mehānisms rumbā), kārtīgs ādas sēdeklis un riktīgi jokaina stūre. Ar tādu ir baigais kaifs lēnām braukt un izbaudīt katru metru :) Bet nu pa apmalēm es tādu negribētu lauzt.
uzticība “ātrumniekiem” zūd, ja tos pērk maksimā par 100 latiem. Kārtīgs divritenis kārtīgi maksā.
Ja man būtu iespēja tikt pie krievu ražojuma es domāju, ka brauktu ar to, jo tad mazāks kreņķis, ka kāds gribēs zagt, turklāt esmu pamanījis, ka pārējie riteņbraucēji vienmēr ar skaudību skatās uz divriteņiem “vectētiņiem”. Savukārt savu “ātrumnieku” atstātu laukiem, mežiem, kāpām un takām.
Es sev nopirku jaunu ZZK pilsētas variantu, kopā ar bagāžnieku un dubļiniekiem izmaksāja ap 150 LS.
Noplēsu visas firmu uzlīmes, tagad viņš man ir eleganti melns un nav pārāk pievilcīgs zaglēniem. Protams klāt vēl jāiegādājas “pakavs” kas maksā ap 20 Ls un nelāgi grab braucot pa bruģi vai citiem grubuļiem, bet varu atstāt riteni gandrīz vienalga kur.
Interesanti, ka tie retie velostaļļi, kas Rīgā ir, gandrīz visi ir tādi, lai pie viņa varētu pieslēgt tikai riepu, nevis rāmi, tapēc es izvēlos ceļa zīmes un citus veidojumus, kur pieslēgties.
Nu jau gadu sadzīvojam ar manu melni.
Nu, pats ar riteni pa Rīgas centru uz darbu braucu jau ne pirmo gadu un arī citiem iesaku, vismaz no rīta var pamosties un darbā ierasties žirgts un ņiprs.
Piebildīšu, ka viens no variantiem kā to darīt ir braukt *tiešām lēni*, t.i. apmēram reizes 2, un ne vairāk kā 3 ātrāk par kājāmgājēju. Ātrumu krasi neuzņemt, izvairīties bremzēt vai mainīt ātrumu. Izmantot zemos pārnesumus, par spīti mazajam ātrumam (toties viegli). Visu laiku sekot slodzei, t.i. tīšām “relaksēties”. Drīkst skatīties pa malām, filozofēt utt. Kādēļ? Tādēļ, ka tad svīšana nav neko lielāka kā vienkārši ejot kājām. Un karstā vasaras dienā pat mazāka – jo atvēsina vēja lūsma. Un ātrums 10-15 km/h praktiski ir pilnīgi pietiekams pilsētas apstākļiem. Tad arī var mierīgi apbraukt kājāmgājējus, kas mūžīgi lien ceļā utt. Novērojumi liecina, ka “skrējēji” ar “lēnajiem” tik un tā atkal sastopas pie nākamā luksofora. Pilsētā steigties *nav jēgas*; esmu rēķinājis, ka ātra braukšana man tikai apmēram par 10-15% saīsina ceļā pavadāmo laiku.
Nu, bet ja grib braukt ātrāk, tad, protams, jāņem līdzi maiņas apģērbs.
P.S. Un ja kas, velosipēdiem ir spidometri, tos var nopirkt jebkurā veloveikalā.
P.P.S. Ja kas, velosipēdus neganti zog. Tādēļ iesaku iegādāties resno motocikla pieslēgšanas ķēdi un velosipēdu *vienmēr* pieslēgt pie neaiznesama objekta.
REx:
braucu tikai trešo dienu, bet laikam varu tikai piekrist par to steigšanos. Normāli čunčināt nav ne vainas.
onkulis:
gluži manas domas. Varbūt vēlāk parādīšu kādas bildes no sava dampja. ;>