Es parasti neķeru šādus kadrus. Vai vismaz publiski neizrādu. Man šķiet, ka tas principā ir diezgan negodīgi piesavināties atzinīgos vārdus par šādiem skatiem. Daba jau tāpat ir skaista. Es nezinu, kā būtu jācenšas, lai šo mirkli fiksētu neglīti.
Ar daudzām dabas bildēm ir tā, ka skatoties virsū, saprotu, ka ir pa smuko, bet saprotu arī to, ka autora ieguldījums nemaz nav tik liels. Tāpat kā aizejot uz muzeju un nobildējot kādu gleznu, fotogrāfija jau tāpēc nav ģeniāla, pat ja mākslas darbs ir.
Savā ziņā šo var salīdzināt ar tādu, kā dabas ieskenēšanu. Skeneris, iesūc sevī tīru informāciju un parāda ne vairāk un ne mazāk to, kas viņam tika iedots.
Tāpēc man labāk patīk kadri, kuros ir ieguldīts darbs un izdoma. Ja labs kadrs iegūts prasmes vai/un labas acs dēļ, tad gandarījuma sajūta ir daudz lielāka.
Piemēram došu kādu senu, bet man tuvu kadru:
Šis ir knipsēts uz Bruņinieku ielas, tieši pret pirmo slimnīcu. Vienīgais veids, kā iegūt šādas biezas ēnas ir fotografējot no rīta, kad saule spīd ielas galā. Saules stari tad iet gandrīz paralēli ielai un tāpēc, katra līnija, kas uz mājas sienas, iegūst divkāršu spēku.
Šo bildēju pirms diviem gadiem, tāpēc pašai bildei nav īpaši laba kvalitāte, bet doma ir skaidra. Par šīm durvīm man ir lielāks prieks, nekā par jebkuru saulrietu vai saullēktu, kādu es nobildēšu savas dzīves laikā.
8 Responses
Man gan liekas, ka tā nemaz nav – par to ieguldīto darbu dabas bildēšanā! Lai nobildētu šo kadru bija jāpamana 50 m attālā laiva, jāizdomā aiziet līdz tai pa akmeņainu, slapju piekrasti tikai tāpēc, lai iekļautu to kadrā! Man tas nekad nebūtu ienācis prātā!
Es visticamākais nebūtu to pamanījusi, būtu nobildējusi tikai austošo sauli bez laivas, un kadrā nebūtu nekā TĀDA!
Tu esi tik romantisks! Droši vien dāmām tas ļoti patīk.
Līdzīgu ideju mēģināju izklāstīt jau flickr komentārā – par to pozitīvo attēlā. Saulriets ir un paliek saulriets, bet par pozitīvo autora ieguldījumu var teikt maz, jā.
uz pastkartes principā ir liekami abi kadri. ;)
tās durvis zinu. no sākuma lodziņam bija arī zils dēlītis pa vidu, tad kāds nolauza. bet par ēnām taisnība, no rītiem Bruņinieku, Stabu, Ģertrūdes un citās šitā virziena ielās smuki kontrastē melnas ēnas. sevišķi labi ir svētdienu rīti, jo tad ielas ir toāli tukšas.
Benvenuto:
Par pirmo teikumu nepiekrītu, par otro piekrītu.
man liekas, ka tas nav tik viennozīmīgi, ka “daba tāpat ir skaista” un ka “nezinu, kā būtu jācenšas, lai šo mirkli fiksētu neglīti”. paskaties vecāku kundžu ekskursiju bildes, kur fotografēti kalni vai upes – kādi leņķi, rakursi izvēlēti, kādi objekti iekadrēti (ja vispār mērķtiecīgi iekadrēti) un secināsi, ka ir iespējams nobildēt arī… nu, neteiksim, ka neglīti, bet no sērijas “varēja arī labāk”:) fotografējot dabu, tāpat var ietvert kaut kādu vēstījumu. un ne mazāk izteiksmīgu kā bildējot durvis. cita lieta, ka tas, iespējams, ir pat sarežģītāk. jo nofotografēt kalnus it kā var katrs, taču nofotografēt tos ar messidžu varbūt tomēr ne gluži katrs:) un ļoti iespējams, ka vēl kāds ir nofotografējis Bruņinieku zilās durvis, taču viņu fotogrāfijās tās izskatās pavisam parastas.:)
Onkuli, tu esi tik duāls. Sievietēm noteikti tas patīk.
Pofig:
puļķis ir uz laivas, nav tāda leņķa, lai to pazudinātu.
ir arī tādi kadri, kur saule ir vienā malā un laiva otrā malā, bet neizskatās diez ko labi (tas bija pirmais, kas ienāca prātā tipa “klasiskais variants”).
akmeņus un putnus, es negrasos ņemt no bildes laukā. un no augstāka skatupunkta bildējot sanāk vēl sliktāk kā tagad (ir arī tādi kadri).