5. aprīlī devāmies Ežu organizētajā laivu ekspedīcijā Anuļa – Jumara. Visi ekspedīcijas dalībnieki ir iegājuši vēsturē, kā pirmie, kas ar laivām braukuši pa šo upi.

Anuļa – Jumara ir pavisam neliela upīte, pa kuru līdz šim neviens ne reizi nebija laivojis un tikai pateicoties lielajiem palu ūdeņiem tas izdevās arī mums.

Nav vēl izdevies atrast kādu jel informāciju par to ka kāds būtu mēģinājis braukt pa šo upīti. Tieši tā arī vajadzētu uztvert šo pasākumu – Lieldienu svētku 4.diena kad laivu nešana gar krastu vai braukšana pa ūdens pilnu grāvi liekas labākā nodarbe pasaulē. Un tā kā Anuļa tās vidusposmā plūst pa laukiem un grāvjiem, tad ir cerības, ka mēs tomēr arī laivosim. Aiz Brandeļu dīķa līdz Gaujai (zem Kocēniem) pēc zinātāju nostāstiem gan sagaida pamatīga laivu cilāšana.
no ezi.lv

Ekspedīciju sākām pie Cimpēnu pilskalna un finišējām netālu no Anuļas – Jumaras ietekas Gaujā. Laivojām ar kanoe laivām.

Pirmais kilometrs bija jautrs. Upe (drīzāk urga) pavisam šaura un zemiem zariem piepildīta, jau pēc pirmajiem 50 metriem bija jābrauc cauri zem brauktuves ierīkotai caurulei, kas bija tikai nedaudz platāka par pašu laivu.

Aši izvēlējāmies kreiso un grabēdami izbraucām cauri.

Par to, ka pirmais upes posms mums laivojās lēni laikam nevajag īpašus paskaidrojumus. Pirmo kilometru mēs veicām ilgi – gandrīz tik pat ilgi, cik visu atlikušo ceļa gabalu.

Pie upes dzīvojošo māju iemītniekiem bija diezgan lielas acis, kad viņi ieraudzīja mūsu centienus laivot pa upi, kurā vasaras laikā lāga nebūtu iespējams pat kājas noskalot, kur nu vēl peldēties.

Kad Anuļa – Jumara izlīkumoja klajumā, tad padomju buldozeri to jau bija paspējuši iztaisnot par meliorācijas grāvi, kurā ik pa brīdim no malu malām ieplūda jauni grāvji.

Tālākais posms tāds arī bija – taisns skrējiens pa ātru grāvi.

Pa ceļam gadījās pāris gājēju tiltiņi, kuriem varēja izspraukties cauri pavisam mierīgi. Grāvis kļuva aizvien platāks un platāks.

Kad grāvis bija kļuvis pieklājīgā platumā mēs satikām zirgu, kurš ganījās netālu no mazbānīšu tilta. Pie un uz tilta ieturējām pusdienu pauzi un pēc brīža devāmies tālāk.

Skats no mazbānīša tilta.

Mazā upīte, kas nu jau bija kļuvusi pieklājīgi plata (no šāda platuma nebūtu kauns pat Gaujai) lēnām pārvērtās/ieplūda Brandeļu dīķī.

Pie Kocēnu slūžām pārnesām laivas pāri šosejai un braucām cauri Kocēniem.

Pirmais tilts bija zems, bet tam varēja tikt cauri.

Nākamais tilts izskatījās tāds, pats, taču izrādījās, ka otrā galā griesti ir daudz zemāki kā pabraucot zem tilta. Jau ap tilta vidu mums nācās gulēt pilnīgi uz muguras un uz priekšu pārvietoties ar pirkstiem taustoties pa “griestiem.” Tilts beigās bija tik zems, ka laivas priekšgals skrāpējās pret tilta apakšu un no sejas līdz betonam bija vien pāris centimetri. Ja es paskatītos uz mūsu tilta izeju es tik viegli nenoticētu, ka zem tā ir iespējams pabraukt ar kanoe laivām.

Tālāk upe gāja cauri mežam. Diezgan burtiski. Katrs pats varēja izvēlēties starp kuriem kokiem braukt, starp kuriem ne.

Braukt cauri pārplūdušam pamežam jau sen ir bijis mans sapnis. Sākumā upes vidū bija redzami tikai kārkli, pēc tam varēja manīt arī pa kādai eglei. Ūdens gluds un koki skaisti spoguļojās, interesantas sajūtas, kādas uz upes var iegūt tikai palu laikā.

Drīz arī finišs pie tilta un mežniecības ēkas, pavisam netālu no Gaujas. Kopumā nobraucām 10 km, un ļoti labi pavadījām laiku.

Nevaru vien sagaidīt, kad dosimies nākamajā Ežu laivošanas ekspedīcijā. Paldies Ežiem un Rolandam par lielisko ekspedīciju!

Foto Eži.lv, flickr.com galerija. Dažas manas bildes no iPhone.