The New York Times ir publicēts lielisks raksts “Don’t Call Me, I Won’t Call You” – beidzot lasu publisku viedokli, kas ataino manus telefona lietošanas paradumus. Beidzot es vairs nejūtos, ka būtu vienīgais dīvainis, kam ir īpašas attiecības ar telefona sarunām.
Raksts ir par to, ka mēs ar prieku saņemam telefona zvanus tikai no ģimenes locekļiem un draugiem, pārējos gadījumos telefona zvans ir pārāk uzbāzīgs. Protams ir profesijas, kurās cilvēki vēl turpina viens otram traucēt ar telefona zvaniem, bet ārpus izņēmuma gadījumiem telefona zvans ir kaitinošs traucēklis. Jā, es uzsveru – traucēklis.
Uzskatu, ka telefona zvans ir nepieklājīgs žests un katra zvana laikā pateiktajam ir jābūt tik vērtīgam, lai tas atsvērtu tās neērtības, kuras ir jāpacieš zvana saņēmējam. Vienīgie, kas drīkst zvanīt jebkurā diennakts laikā un bez īpaša iemesla ir ģimene, tuvi radi un draugi. Pārējiem ir trīs reiz jāapdomā, vai viņu sakāmais tiešām ir tik ļoti svarīgs un īpašs, ka to nav iespējams nodot ar epasta palīdzību. Ja zvanītājs nav spējīgs savu sakāmo ietilpināt epastā, tad tā ir necieņa pret manu laiku un darbu, kuru veicu zvana saņemšanas brīdī. Ir jābūt pamatojumam, kāpēc tiek veikts telefona zvans nevis epasts.
Vienīgais pieklājīgais saziņas līdzeklis ir epasts. Epastu, mēs varam izlasīt sev ērtā brīdī un atbildēt sev ērtā laika posmā. Epasts daudz mazāk ietekmē dienas kārtību, jo var ieplānot, kurā dienas daļā epasti tiks lasīti un kad uz tiem tiks atbildēts.
Telefonu noteikti var atstāt ārkārtas gadījumiem, kad tiešām nepieciešama steidzama rīcība, bet ja tā padomā, cik gan bieži tādas lietas gadās. Visbiežāk tās “steidzamības” ir pārspīlētas.
Nedēļas nogalēs es ignorēju jebkuru zvanu, kas nenāk no ģimenes un draugu loka, un pēdējā laikā līdzīgi rīkojos arī ārpus darba laika. Dažreiz gadās šo principu pārkāpt, bet ne pārāk bieži. Man ir grūti saprast, kas TĀDS svarīgs var būt sakāms, jo tāpat tam varēs pievērsties tikai darba laikā.
Vēl, esmu pārgājis uz tik minimālu telefona lietošanu, ka līdzīgi, kā minēts rakstā, uz neatbildētiem zvaniem raugos ļoti bezrūpīgi, bet vienlaikus tie mani var arī satraukt, jo dažreiz patiešām sāk šķist, ka ir atgadījies, kas slikts, ja reiz ar viena neatbildēta zvana atstāšanu ir bijis par maz.
Ja kāds grib nosodīt šādu piegājienu var to droši paturēt pie sevis. Mani šoreiz drīzāk interesē līdzīgi domājošie, ja tādi ir.
NYT saite via @gunasniedzina
59 Responses
vēlies par to parunāt pa telefonu?.. :D
bet vispār piekrītu, ja es no rīta guļu (un es ļoti ilgi guļu), tad es neceļu tel ja zvana nepazīstams numurs vai ģimenes neloceklis. izgulēšos un atzvanīšu, ja numuru zinu, bet ja nezinu, tad lai paši atzvana ja ļoti vajag.
“If you have a smartphone, you don’t need to call” :) Man ir +/- tāpat, bet uz zvaniem gan atbildu gandrīz vienmēr. Tikai to ir palicis krietni mazāk, īpaši ar darbu saistītu, tur man ir gandrīz tikai epasti.
Sakarā ar to, ka vēl mācos, man lielākoties zvana tikai ģimene un draugi, un tie retie “svešo” zvani īpaši netraucē. Reizēm vispār telefonu varētu nenēsāt līdz.
Pilnībā piekrītu un atbalstu šādu pieeju.
Ar lielām mokām piespiežu sevi atbildēt uz telefonu, ja uzrādās kāds telefona grāmatai nezināms numurs. Neatbildētiem zvaniem neatzvanu principa pēc – ja vajadzēs, pārzvanīs. Pats pārsvarā lietoju vai nu sms, vai epastu. Ģimene, protams, ir izņēmums, taču arī labprātāk izmantoju sms.
Diemžēl tāds darbs, ka uz kolēģu zvaniem jāatbild, bet arī to daru ar ne tām labākajām izjūtām :)
Pēc reizes, kad man zvanīja draudzene ārkārtas gadījumā no cita nr, jo viņas telefons tika nozagts (es pacēlu tikai pēc 4. reizes, jo arī pielietoju principi “nezinu nr. – neceļu”), es ceļu jebkuram svešajam nr. + man sveši nr. zvana ārkārtīgi reti, jo darba darīšanām telefons nav vajadzīgs. bet ja būtu, tad noteikti iegādātos citu telefonu, kuru ieslēgtu darba dienas sākumā un izslēgtu darba dienas beigās.
praktiski vispār nav tālruņa. ignorēju visus, zvanu pats, ja vēlos.
nez cik gadu varēja izdzīvot, kāpēc tagad nevarētu.
Emm tomēr par spīti aicinājumam – tomēr nedaudz oponēšu!
Es no sarunas ar svešiem cilvēkiem nebaidos un man nesagādā problēmas parunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem pa telefonu, ja jau viņi zvana man! Un parasti ja cilvēks zvana – tad ir reāls iemesls! Nezvana jau tev svešinieki ar domu tāpat pajautāt – vārot boršču vispirms katlā likt bietes vai kartupeļus?!
Un lai arī zvana man pēc darba laika vai vīkendā! Pacelšu telefonu – izdosies man palīdzēt cilvēkam atrisināt sasāpējušu jautājumu – lieliski – esmu kādam palīdzējis un darījis viņa dienu foršāku! Nesanāca palīdzēt – nu diemžēl neko nevar padarīt! Varbūt citreiz sanāks. Vismaz zvanītājs zinās to faktu nevis mēģinās vēl un vēl zvanīt!
Es teiktu – esiet atvērtāki, sabiedriskāki un komunikablāki, neslēpties aiz kaut kādiem epastiem, uz kuriem tiek atbildēts katra mēneša pirmajā un trešajā otrdienā no plkst 14 līdz 15.
Runājiet – jo tas ir veids kā visātrāk kaut ko atrisināt.
Jā ir besīgi, kad zvana brīvdienās vai kādā citā laikā, bet no otras puses nekad nevar zināt ko tas zvans atnesīs, varbūt kādam tavam draugam/rada gabalam nepieciešama palīdzība un iespēja piezvanīt tev ir tikai no sveša numura? Vai arī tev varbūt zvana kāda supermodele no Parīzes un saka ka viņas draudzene ir iedevusi tavu tel. nr. un grib sarunāt randiņu ar tevīm! :) Laidīsi tādu iespēju garām? :)
Un ja godīgi – vari jau būt vienkārši pieklājīgs un pacelt telefonu – pateikt ka, jā palīdzes, bet lai pārzvana šajā jautājuma pirmdien no rīta! Tas prasīs pāris sekundes un nevienam no tā nekāds gabals nenokritīs! Tikai atstāsi pozitīvu iespaidu par sevīm!!
Mani 0.02Ls par šo tēmu!
Janis
Pilnībā pievienojos šim viedoklim!
…un es jau baidījos, ka esmu tāds vienīgais :D
Dažs labs ik pa brīdim sūkstās, ka es esot nesazvanāms elements. Bet man patiesi bieži vien negribas atbildēt uz telefona zvaniem – kaut tāpēc vien, ka tie pārtraukuši kādu labu domu, piemēram. Tad principa pēc klusītēm “ieriebju pretī”.
Jā – man arī zvani un zvanīšana laikam ir pēdējā izvēle. Bet bieži vien tiešām nevar to apiet. Bet telefonu, ka ierīci ar visām tās citām funkcijām, lietoju ļoooti daudz un bieži. :)
Mani netraucē zvani, lai gan vienmēr esmu centies visu izdarīt pa epastu. Ja var kaut ko noordganizēt rakstiski, izvēlos to variantu. Epasta saturu var lēnām izanalizēt un apdomāt, nav jāatbild momentā divu sekunžu laikā, kā tas ir pa telefonu.
Tieši tā! Bieži vien pat jau sarunājoties pa telefonu, palūdzu, lai visu, ko grib teikt atraksta uz e-pastu. Tad var ilgāk to lietu apmarinēt un izdomāt kā reaģēt. Bet ikdienā cenšos celt visus zvanus kad vien esmu pie telefona. Galu galā telefons tam ir domāts, lai sazinātos ar cilvēkiem un neba visi zvani ir par boršču :)
E-pasts kā ērtākais sazināšanās veids? Ne visiem. Mākslinieki e-pastus čeko ārkārtīgi reti. Uzskatu, ka šāds apgalvojums par e-pastu ir neviennozīmīgs – viss atkarīgs no katra cilvēka dzivesveida, amata, paradumiem utt.
Savukārt ja man atnāk e-pasts ar svarīgu informāciju, bet neesmu saņēmusi zvanu par emergency situāciju, tas tracina. Respektīvi, domāju, ka katrā situācijā jāizvērtē, ko īsti lietot/nelietot un kā.
Vēl viens fenomens – uz telefona vai e-pasta ziņām atbildēt Twitter mesidžos. Šāda starpelektroniskā komunikācija (kanālu miksēšana, kad nezini, kurā vietnē kāds atbildēs uz jautājumu), manuprāt, liecina par etiķetes nezināšanu, audzināšanas, takta trūkumu…
Un laikam esmu īpašs piemērs, kas labprātāk atbild uz svešu cilvēku zvaniem, nevis “draudzeņu” zvaniem. Tikai pāris tuvo cilvēku, kuru zvanus gaidu un ar prieku atbildu. Labākos draugus satieku klātienē. Jo tuvāks un labāks draugs, jo retāk sazināmies telefoniski vai citādi elektroniski.. ; )
M.
Esmu makslinieks/ dizainers un epasts ir 99 proc komunikacijas lidzeklis.. reti kad zvanu kadam ..
Nevispārini. Ir cilvēki, kas izmanto. Un ir tādi, kas neizmanto. Apsveicu, ja Tu izmanto. Cheers.
lol, puisis runaa par sevi, bet madara saka nevispaarini
Ja ir darba tālrunis un sistēmas produkcijas vidē ir failure, tad vien nākas atbildēt ārpus darba laika. Bet tā vispār man arī ir šāds viedoklis, ka rakstā minēts.
Cerams, ka no vizītkartēm un kontaktinformācijas telefona numuri ir izņemti!? Pretējā gadījumā stulbi sanāk, ja cilvēks norāda, ka ir sazvanāms, bet neceļ klausuli.
“Telefons nav jūsu, bet manām ērtībām”, kaut kur lasīju par vīru, kurš ar šādi skaidrojis to, ka reti ceļ klausuli. Tas esot noticis padomju gados. Šodien šis vīrs droši vien iebēgtu mežā, nespēdams tikt galā ar moderno komunikāciju, ar nemitīgo “bla bla bla” visapkārt.
Reiz es mēģināju kaut kā “sadalīt” telefonu grāmatiņu cilvēkos, kuriem jāceļ jebkurā diennakts laikā un tādos, kuri ja ļoti vajadzēs, atzvanīs. Nekas prātīgs tur nesanāca, jo cilvēki “pārklājās”, turklāt dažādas aktivitātes profesionālajā dzīve ik pa laikam liek “gaidīt” kādus zvanus. Un tad šī sadalīšana kļuva apgrūtinoša, un es, tāpat kā visi, esmu spējīgs pat pārtraukt “dzīvo” sarunu, lai atbildētu uz zvanu. Jo vienmēr šķiet, ka zvans ir svarīgāks, ka dzīvo sarunu es jau kontrolēju, bet telefona zvans slēpj sevī “lielo nezināmo”.
Diemžēl cilvēki rēķinās ar to, ka telefons ir viņu “pagarinājums”, gluži kā ausis vai mēle. Ja cilvēks var atbildēt uz jautājumiem klātienē, tiek automātiski pieņemts, ka viņš to var arī pa telefonu. Un nevienu tas patiesībā neuztrauc. Nu, gandrīz nevienu.
Taču, es pilnīgi piekrītu tam, ka telefona lietošanas kultūru derētu mācīt skolās, tāpat kā sēdēšanu pie galda un ēšanu ar nazīti un dakšiņu. Izslēgt telefonu pusdienojot, neatbildēt uz zvanu, runājoties ar kādu, nejautāt “kur tu esi” jo tā nav tava darīšana pat tad ja esi mana mamma, nepārmest “ka tu nekad necel”, neizmantot savas mīļākās melodijas kā zvanu, jo citiem tās var dziļi riebties un neknibināties ap spēlītēm ikreiz, kad parādās pirmās garlaicības pazīmes.
Starp citu, tomēr ir cilvēki, kuri attiecīgā situācijā atvainojas, ja ir iezvanījies telefons. Tātad gluži viss vēl nav zaudēts. Vēl mūsos mīt zināmas kultūras drumslas.
Paldies par komentāriem, man prieks par izteiktajiem viedokļiem, ieguvu apstiprinājumu tam, ka neesmu vienīgais “dīvainis”.
Man zvana ļoti, ļoti reti. Pats mēnesī knapi iztērēju 3lvl Okarti.
Zvanu mammai, vecmāmiņai un tie zvani tad arī sastāda rēķina superlielāko daļu, bet tas ir normāli. Nedzīvojam blakus, zinu kā ir kad paliek kas nepateikts. Tāpēc tieši ģimene ir vienīgie cilvēki ar ko sazinos pa tālruni. E-pasts ir bezpersonisks rīks, kas jāatstāj kolēģiem, paziņām.
Piem. ja zvanu vecmāmiņai pēc balss dzirdu kā viņa jūtas kaut arī pati saka, ka jūtas lieliski, ak, ko gan citu viņa ar savu dzīves rūdījumu spētu pateikt. Gausties nav mums raksturīgi. E-pastā ko saņemtu es izlasītu ka viss forši, čau un atā. Ar to ir par maz.
Tas pats ar manu vecāko puiku – man un viņam jau ir tas vecums, kad vēlos viņu dzirdēt, nevis izlasīt pāris bezpersoniskas burtu kombinācijas draugiem.lv vēstulēs.
aiziet sviestā, var redzēt.
ja jums tā labāk, tad rēķinies ar pretreakciju no citiem, jo ne visiem patīk šādas nejēdzības.
Agrāk kad strādāju nekustamā īpašuma biznesā, saskāros ar mākleru nekaunību, zvanīt sestdienā vai svētdienā no rīta, lai uzjautātu cik metru augsti griesti ir mūsu projektā, jo redz cilvēks, kurš saņem lielus procentus (manuprāt nepelnīti) par darījumu, nav pat papūlējies mūsu dzīvokļu projekta mājaslapā apskatītes tehniskos datus. Daži darījumu partneri savukārt bieži atļāvās piezvanīt, lai novadītu dusmas par pagaidām vēl nezināmu problēmas cēloni, bet piezvanīt un uzbļaut vai padalīties savā stresā kādam vajag, kaut gan risinājums tepat aiz stūra. Un vēl vienas tautības mentalitātei tik ļoti raksturīgais zvans 15 minūtes pirms tikšanās – kur tu esi? kaitinoši! stress no telefona lietošanas patiesībā ir tik liels, ka mēs nemaz neapzinamies cik ļoti tas ietekmē mūsu dzīvi, ģimeni, ak jā un braukšanas kultūru..
Bieži, jā, gadās, kā Kristaps saka, ka tik un tā nākas pēc 3 minūšu sarunas palūgt, lai to visu atsūta uz e-pastu. Neba tādēļ, ka grūti uztvert, bet strukturētu informāciju, ja ir svarīgas detaļas, vislabāk ir uztvert drukātā veidā. Mazāka iespēja kļūdīties.
Man vien jautājums, vai visi tie, kas var atļauties svešus numurus necelt vai ignorēt zvanītājus, jūs kādās darba vietās strādājat? :)
Manuprāt, pilnīga ignorance var novest pie nelaba paštēla. Kā te viens minēja, ka citi to uzskata par “nesazvanāmu tipu”. Personīgi mani, ja ir kas steidzams un tiešām svarīgs, šāds cilvēku tips kaitina.
Vēl par labu sarunai ir tīri psiholoģiskais aspekts – balss, saruna, toņa jušana/nodošana utml lietas.
Sava laika cienīšana un komunikācijas ierobežošana ārpus darba laika – tā gan ir uzteicama lieta, tomēr vienmēr der izvērtēt, kad ignorance pret zvanītāju (pazīstamu vai svešu) var atspēlēties pret jums pašu.
Es atvainojos, bet tu man tikko uzplēsi vecu sāpi: http://mikslatvis.lv/2011/03/24/ingnorance/
Tas galīgi nav domāts personiski.
Pareizi ir, telefons ir tikai manām ērtībām. Ja gadās dzirdēt, ka zvana tel. un tas ir kāds nepazīstms, tad paceļu, bet, ja neesmu dzirdējusi, tad neatzvanu. Ja jau tik ļoti vajag, tad atzvanīs. Dažkārt pat uz sms slinkums atbildēt.
Viss ir atkarīgs no draugu un darba vides. Es ļoti labprāt gribētu tādu režīmu, lai varētu atļauties zvanīt / celt zvanus tikai Tevis aprakstītajos gadījumos. Pagaidām tas priekš manis vienkārši nav reāli.
Tēma galīgi “garām”. Jā, ir brīvmākslinieki kas var atļauties neatbildēt uz telefona zvanu. Jā, ir tādi kam galvenais komunikācijas veids ir e-pasts. Ir arī sociopāti, kam, acīmredzot, bail runāt ar cilvēkiem un vienīgais pieņemamais saziņas veids ir sarakste e-pastos vai sms. Cilvēki ir dažādi un dažādi ir arī to paradumi.
Piekrītu Dzintaram.
Un vēl. Uzskatu, ka daudzi no tiem, kas raksta zvanīšanas vietā, acīmredzot nezina, kur laiku likt. Izrunāties ir ātrāk, nekā lasīt un rakstīt e-pastus. Abām iesaistītajām pusēm.
Protams, reizēm ir svarīgi nodot/saņemt kādus datus. Precīzus skaitļus, nosaukumus, terminus, saites, u.tml. Tiem tad īstais medijs ir e-pasts.
Hmm, tagad ir stilīga “nepatīk telefons” attieksme? :) Es nenosodu, tomēr viedoklis ir atšķirīgs..
Pirmkārt, daļai katrs zvans ir peļņa, tāpēc noteikti nepiekrītu, ka labāk epasts.. šim apgalvojumam ir arī psiholoģisks pamatojums – lasot epastu nāk klāt pārāk daudz subjektīvu emociju, kas, rakstītājam nav bijušas pat domās.. Telefona sarunas laikā ir iespējams dzirdēt nedaudz vairāk.. intonācija, tūlītēja reakcija uz teikto.. Pārdošanā bez šiem info nesējiem – nu nekādi :)
Ja cilvēks nedarbojas ar pārdošanu, klientu apkalpošana, iespējams, telefonu nemaz nevajag, ja reiz tas ir tik uzmācīgs.. Man pavisam droši izdodas filtrēt un neatbildēt uz zvaniem, kuri man nav nepieciešami, kad man nav nepieciešami..
Epasts ir bezpersonisks un viegli pārprotams..
Esmu šādi “stilīgs” jau vairākus gadus, to būs grūti nosaukt par modes kliedzienu. :)
Pilnīgi piekrītu apgalvojumam par telefona zvaniem, jau labu laiciņu atpakaļ par to rakstīju un tad likās, ka tiešām esmu vienīgais, kurš tā domā (http://eriky.tumblr.com/post/1248757057/telefona-zvani) – prieks redzēt domubiedrus!
Es izvēlos SMS vai e-pastu, jo darbā ik dienas saņemu simtiem zvanu, tāpēc var teikt, ka man pret tiem ir alerģija… :)
kādi visi nervozi..
Tik daudz garu un gudru komentāru no visām pusēm, ka man nav spēka viņus visus izlasīt. Ok, tas ko es gribēju pateikt, ir tas, ka reāli pievienojos raksta autoram. Tā ir. Un kas te sākumā minēja par tuvo cilvēku zvaniem no svešiem numuriem problēmu gadījumā. Nu, pirmkārt, tas notiek ļoti reti, otrkārt, nu var taču īsziņu atsūtīt – kas, ko un kā. Un vispār, visi pārējie, ja viņiem kaut ko vajag, arī var atsūtīt īsziņu, bet jāceļ visādi nepazīstamie, ja es to nevēlos, man nav.
Jāpiekrīt arī par to, ka daži mums te jau ir tik totāli saraduši ar jaunajiem sakariem, ka domā, ka turēt ieslēgtu telefonu un būt atbildošā kondīcijā, ir mans pienākums pret cilvēci. Atceros, vēl nemaz ne tik baigi sen, kad braucām uz laukiem, bija dārzā tikai pāris vietas, kur bija bišķi zonas, un tā bija daudz kur Latvijā, visiem tas viss likās ļoti normāli.
Vai tās steidzami risināmās problēmas ir kļuvušas akūtākās kā pirms tiem gadiem? Nu nē, vienkārši cilvēki ir palikuši nepacietīgi. Un tā ir viņu, nevis mana problēma.
Paldies par rakstu!
Man vakar piezvanīja viens kadrs un ar nelielu latgaļu akcentu, ļoti skaļā rīklē teica: “Labdien, kartupeļus neavajag?”
Visi šeit paustie viedokļi, par laimi, raksturo tikai nelielu sabiedrības daļu.
Pilnībā piekrītu, bieži mēdzu neatbildēt uz zvaniem, ja to nevēlos, arī pats zvanu tikai pavisam un galīgi ārkārtas gadījumos.
Kad telefontirgotājaptaujātāji pamanās piezvanīt, pajautāju, vai viņi zina, kam piezvanījuši, ja nezina, tad tālāk nerunāju, galu galā numuru neslēpju un jebkurā meklētājā varat mani atrast. Ja zina, tad drusku papļāpāju pārsvarā gan bezjēdzīgi, vakar piemēram LMT uzdevumā dāmīte zvanīja un mēģināja man nopārdot internetu telefonā, ko lietoju jau vairāk kā gadu, nu papētiet taču, kam zvanāt!
Ir intravertie un ekstravertie.
Ir tādi, kuri strādā kubikā no 8-17 un tādi, kuri savu uzņēmējdarbību kruķī 24/7.
Un galu galā, ir cilvēki egocentriskie un tādi – ne tik ļoti.
Tu sevi esi saskaitījis un ar sevi skaidrībā ticis, ar ko arī apsveicu! :)
Ak, vai, ne reizi vien esmu dabūjusi “rājienu” no tiem, kas mani ir centušies sazvanīt, bet nav saņēmuši atbildi. Ir bijis arī tā, ka brauc skatīties, vai viss ar mani kārtībā. Tad gan es nedaudz nokaunos un apsolos vismaz aizsūtīt sms ar ziņu, ka neesmu pagalam:D Bet, ja godīgi, tā nav nekāda ļaunprātība, vienkārši telefons ir viens no tiem priekšmetiem, kas mūždien mēdz palikt citā telpā, ne tajā, kur uzturos, arvienvārdsakot, pamanās visādi “norakties”. Laikam jau priekš manis tas nav pietiekami svarīgs, lai vienmēr atcerētos paņemt līdzi. Un, kad nu tas tikpat nejauši kā noklīdis atkal pagadās man pa rokai, protams, tur ir 30 neatbildēti zvani.
Citreiz es patiešām negribu konkrētajā brīdī pļāpāt pa telefonu. Tādā gadījumā telefonu varbūt varētu atslēgt, bet – ja nu tiešām kas ļoti svarīgs? – tad vismaz ar sms var sazināties.
Rezumē: nav telefona – nav problēmu!:D
hm, es pamēģināju mēnesi bez telefona padzīvot, jo saplīsa un negribēju ķert pēc jauna, izmantoju izdevību. un… kāda brīvības sajūta! neviens nezvana, neprasa, kur esi. kļuva interesanti staigāt pa pilsētu skatoties, ko satiksi, pat nekautrējos tāpat vien iet iekšā pazīstamos bāros, lai paskatītos, vai kāds paziņa tur nesēž. reiz pat metu sniegu logā, kad gāju ciemos, bet aizmirsu durvju kodu, nostrādāja. ļoti interesanta tāda beztelefona dzīve. turklāt disciplinē arī. ja sarunāts tikties, jābūt laikā. atkrīt arī tas stulbais paradums visu laiku zvanīt un teikt “nu, es esmu pie durvīm, nu es tūlīt būšu, es jau kāpju augšā, es būšu pēc 10 min., utt.” – bezjēdzīgi tak. kādreiz cilvēki gāja viens pie otra un zvanīja pie durvīm, biji mājās – labi, nebiji – nāca citreiz.
varētu daudz ko pateikt par šo, bet “paturēšu pie sevis” … vienu tik Jums novēlu – neuzraujieties uz tādu pašu kādi esat, bet ja uzraujieties, tad savu problēmu “paturiet pie sevis” kamēr kādam labpatiks tai pievērsties.
sviests.
khe! arī esmu no tiem, kas neatbild uz svešiem Nr. dažreiz esmu pamatīgi šitā izbesījis darba kolēģus un citus interesentus. nu nepatīk man runāt pa telefonu! auss sāk sāpēt jau pēc 40sec. sarunas. tāpēc arī OKartes kontā jau miljons, bet tante klausulē tik īd, ka kārtējo reizi iztecējis kartes derīguma termiņš :(
Nepazīstams numurs – modele no Parīzes, kas vēlas iepazīties? Ka tik ne arī :D Parasti tie izrādās Viasat un antibakteriālu paklāju tirgotāji, ka jupis viņus.
cilvēks, kam tiešām mani vajag, atspiedīs īsziņu.
Tas tiesa, par šo rakstu nevar nepiekrist. Man arī reizēm tracina, ka zvana, kaut arī to pašu varētu pateikt epastā.
Man parasti ir taa, ka telefons kadu laiku nezvana un ir baigais miers, pat divas – tris dienas, jo lielakoties viss tiek sarunaats tiekoties aci pret aci, bet dazkart gadas, ka nedelas nogale rodas tads birums ar zvaniem, kad nezin kur likties.
Cilvēki ir izgudrojuši telefonu lai varētu viens ar otru sarunāties, neesot tiešā klātbūtnē. Punkts. Ja tev ir telefons un tu to necel, tad tu esi tikpat gudrs kā tas kas nopērk maizi vai alu un sapūdē to plauktā, nevis apēd vai izdzer.
Ir daļa taisnības – pa darba līniju ir tā, ka defaultā uz 80% zvanu nākas atbildēt, ka “pilnīga infa jums tiks nosūtīta uz epastu”, vai “atsūtiet savu jautājumu uz epastu”. Bet īpaši zvani krīt uz nerviem tad ja tu tiešām kaut kamā svarīgā esi iegrimis un reāli strādā, jo tad tevi ar idiotisku, nesvarīgu jautājumu nosit no domas un tev pēcāk 10 minūtes vajag lai uzskaņotos atkal pazudušajam domas pavedienam.
Zvani sestdienās 9.00 no rīta vispār ir ārpus jebkuras kritikas. Vienreiz pat rakstīju kļauzu kaut kādam kantorim, kurš pēc jāņiem atļāvās zvanīt 8.30 no rīta.
Kas jums tik daudz tur zvana, ka negribas celt telefonu? Varbūt vajag vienkārši divreiz padomāt, kam dodat savu telefona numuru un viss. Jā, protams, kāds kautkur vienmēr to uzzinās, bet nu anyway – kur var būt tik daudz zvanītāju, ja tas sāk palikt apgrūtinoši… Dīvaini jūs esiet.
Pilnīgas muļķības. Ja nu Tev zvana tuvs draugs vai ģimenes loceklis no sveša nr., kurš nokļuvis nelaimē?
“Telefons nav jūsu, bet manām ērtībām”
> Un tad, kad visi tā sāks uzskatīt, tad ko – dzīvosim, necelsim, nerunāsim un būsim īgni veci piepes?
Miskate uz ielas jau arī nav manai, bet sētnieka ērtībai. Man ērtāk ir mest zemē, bet ja kādam tas nepatīk – nu lai staigā aiz manis un paceļ.
Piekriitu un nepiekritu vienlaiciigi. Tachu esmu noveerojis, ka tagad pret telefona zvaniem izturos neveeriigaat, pat ir vienalga, ja telefons aizmirsies maajaas… Vieniigais diskomforts ir ka twitteris jaalieto no datora. Vakaraa paarnaaku, apskatos kas zvaniijis, peec paaris denaam atzvanu nezinaamajiem numuriem. Tas nav biezi, bet ir gadiijies.
No otras puses, muusdienu visapraakt soc tiiklu paarbagaatiibaa, ja nesanaak satikties, tad telefona saruna ir teju vai vieniigaa reaalaa kontakteeshanaas ar cilveekiem. Manupraat, tas lielaa meeraa atkariigs no pasha civeeka. Miks ir nedaudz klusaaks un sevii vairaak ieraavies kaa es vai kaads cits, taapeec arii katram ir savs skatiijums.
nu… telefons ir domāts tam lai Tu varētu kādu sazvanīt, nevis Tevi :DDD
Iesaku mēnesi pastrādāt par producentu. Nekad vairs neuzskatīsi, ka VISS ir jākārto e-komunikācijā.
Pilnībā pievienojos rakstam un zinu vēl daudzus, kuri domā līdzīgi.
Darbā nākas šad tad runāt pa telefonu, bet, ja ir kas nopietnāks, tad kārtoju lietas caur meilu (patīk, ka ir pierādījumi kaut kam, nevis jāatbild ar “bet es taču teicu to un to”, ko cilvēks pēkšņi neatceras). Arī visi kolēģu kontakti man ir piefiksēti, ja zvana – vienmēr atbildēšu.
Ja nezināmi numuri zvana brīvdienā, tad ir tāda pati situācija kā ar Jehovas lieciniekiem pie durvīm – neatbildēšu.
KUDA DAĻŠE? Nabadziņš aizvainotais! Kā tādam princim kāds vispār uzdrošīnās zvanīt, traucēt! LOL
Yes, tā ir. Arī epastā viegli atrast un atcerēties, kas ko rakstījis.
Ja neieraksti visus zvanus tas nav tikpat ērti.
Es piekrītu autoram. Es piemēram pieturos pie šādas metodes, jā ar pirmo reizi nevaru sazvanīt, bet vajag ko svarīgu pateikt, tad vienkārši aizsūtu SMS(jo ne vienmēr mēs varam pacelt klausuli, bet SMS izlasīt varam). Ļoti nepatīk cilvēki, kuri zvana atkārtoti – var tak SMS aizsūtīt, jā ir patiešām, kas svarīgs sakāms, mazums esmu sapulcē, kino vai vēl nezin kur, kur vienkārši nevar runāt pa telefonu.