Sestdien, 9. aprīlī nobraucām pa Amatu.
[youtube]http://www.youtube.com/watch?v=FkF5BXvSgBw[/youtube]
Pirmoreiz pa Amatu braucu 2009. gadā, bet pagājušā pavasara ūdeņus palaidu garām, tāpēc šoreiz biju pavisam nepacietīgs, lai tikai tiktu pie upes.
Amatas stāvlaukums pie Melturu tilta izskatījās kā gadatirgus, pilns ar mašīnām, cilvēkiem un visa veida upes braucamrīkiem. Kad beidzot bijām gatavi kāpt laivās, drūzmēšanās pie upes bija jau norimusi, arī pati Amata bija krietni tukšāka.
Mūsu kompānijā bija vairākas laivas ar dažādiem pieredzes līmeņiem. Pats braucu, kā vēlāk izrādīsies, ļoti veiksmīgā trijniekā: priekšā pie kreisā borta es, vidū pie labās puses Gatis un aizmugurē stūrēja Mikausis.
Pirmie līkumi pārbaudīja mūsu trijnieka garu. Manevrēšana cauri līkumiem šķita samocīta un neveikla, bet jau pēc 15-20 minūšu darbošanās visi bijām uz viena viļņa un tālākajos līkumos spējām rīkoties visnotaļ saskaņoti.
Tālāk Amata kā jau Amata, milzīgu pārsteigumu nebija, tik vien kā prieks par straumi un upes spēku. Ūdens līmenis gāja pāri praktiski visiem akmeņiem, tāpēc domas tika koncentrētas uz līkumu izņemšanu un reto šķēršļu apbraukšanu.
Lustūža otrais līkums apgāza mūsu kompānijas pieredzējušāko laivu. Skatāmies, ka pa upi peld ķivere. Tālāk arī laivas iemītnieki. Laiva tika piespiesta pie klints un laivotājiem nācās riņķot pa atstraumes cilpu. Mēs piesteidzāmies palīgā, bet labi, ka daudz tuvāk bija arī citi laivotāji, kopīgiem spēkiem visi izvilkāmies krastā un noskaņojāmies uz atlikušo posmu.
Nepagāja ne minūte un no laivas aizmugures izvēlās arī Mikausis. Pat nepamanīju brīdi, kad tas notika, bet izrādās laiva bija strauji sasvērusies un mums atlika vien noskatīties, kā Miks kūņojas pa ūdeni. Vienu mirkli mēģināju viņu ievilkt atpakaļ laivā, bet straume nesa mūs jau nākamajos sanesumos un prātīgāk likās kontrolēt laivu, citādi pēc brīža arī mēs būtu tur pat upē iekšā. Pēc līkuma piestājām krastā, mēs ar Gati laivā, Miks laivas ārpusē.
Tajā pašā brīdī pa upi peldēja kārtējais pārsteigums. Tā pati kompānija, kura tikko jau peldēja un izglābās atkal peldēja pa straumi ārpus laivas komforta. Šoreiz viņu laiva aizsteidzās pa priekšu un ieķērās sanesumos. Labi, ka tur pat krastā bija palīgi, no mūsu kompānijas, kas gar upes krastu bija atnākuši palīdzēt.
Kāpām laivā un devāmies pakaļ tukšajai laivai. Gatis pieķērās pie laivas un mēs devāmies uz finišu, kurš bija vairs tikai dažu minūšu attālumā. Izrādās tāds divu laivu plosts ir diezgan nekontrolējams braucamais. Mazliet piesmēlām laivu un kūņojāmies krastā.
Finišā karsta tēja un smaidīgas sejas, visi priecīgi un apmierināti, pat ja gadījies nopeldēties.
Nākamnedēļ braucam atkal!
P.S.
Var gadīties, ka trakumus un asumus precīzi neatceros, ja lasa kāds no dalībniekiem, esat laipni aicināti labot un papildināt manu sacīto.
5 Responses
Mikausis sēž kā tāds peldēties gribošs :) veči jāpiedomā ir pie drošības un arī uzvedības uz upes…
prieks ka esat palikuši dzīvi, arī šādā ledus aukstā ūdenī jāzin kā peldēt un jāzin arī kā glābt. žēl ka šāda vieglprātīga attieksme pret upes lielo spēku.
Šādā “bīstamajās stūtrētāja” pozā esmu izbraucis 4 Amatas un Ogres bez peldēm :) kājas aiz bortiem un viss kārtībā. Šoreiz pie vainas bija citu glābšana. Jābūt stulbam, lai iedomātos jokoties ar Amatu :)
OK, es piekrītu, ka poza varbūt nav veiksmīgākā no drošības viedokļa, bet kā reiz ar attieksmi mūsu kompānijai nav ne vainas, braucam godīgi un uzmanīgi jau kopš 2008. gada. Ar Amatu joki mazi un jo biežāk sanāk braukt, jo ar lielāku atbildību sēžos laivā.
Arī īsti nesapratu Atoma “tēvišķo pamācību”. Esmu braucis laivojumā kopā ar abiem Mikiem un cerams brauksim vēl. Šiem džekiem ar attieksmi un atbildību viss kārtībā.
Diemžēl, to nevar teikt par tipisko latviešu laivotāju. Vasarās, palīdzot bračkam laivu nomā, un pašam braucot nācies satikt dažādus cilvēkus, tostarp tādus, kurus upei tuvumā labāk nevajadzētu laist, bet šis toč nav tas gadījums.
P.S. Ar šādu pūsli gan esmu braucis tikai vienreiz, bet arī sēdēju tāpat kā Mikausis. :)
kā jau minēju man prieks ka ar jums viss ir ok, es esmu saistīts drusku ar ūdenstūrismu kā tādu un zinu šo to no tā kā jāuzvedas uz ūdens, un tas kā uzvedas Mikausis nav labi, protams tā var darīt, bet tas nav droši, šogad pat kolēģi vilka tādu kas jau pie Melturu tilta izvēlās ārā tieši šādi sēžot… es nesaku ka jums nav atbildības sajūtas, tikai man tas šķiet nepieņemami no drošības viedokļa. Ja vēlaties izbaudīt foršu braucienu uz nedēļu ar laivām, tad būtu vērts jums aizbrauc uz Čeremošu, un tad arī pa Amatu šādi varētu braukt. Neaizmirstiet, ūdenim ir varens spēks, pašam vakardien gadījās gandrīz liela kļūda, labi ka viss beidzās labi un es vēl šodien te rakstu.