Gribēju mazliet plašāk izklāstīt, kāpēc mēs uz diviem gadiem braucam prom no Latvijas un kāpēc tieši uz Kambodžu.

Kāpēc braucam prom?

Šī būs pirmā puse no atbildes.

Jau divus gadus, mēs zinājām, ka Zanei būs iespēja doties strādāt uz kādu citu skolu, citā pasaules nostūrī. Tā mums radās iespēja pārcelties uz dzīvi citur. Divu gadu laikā varējām mierīgi apdomāt, vai šo iespēju izmantot, vai arī palikt Latvijā.

Pie iespējas mēs tikām, bet iemeslus nebija tālu jāmeklē. Jau sen zinājām, ka gribam padzīvot kādā atšķirīgā pasaules valstī ilgāk, kā to darītu tūristi. Mēs gribējām paskatīties uz savu dzīvi Latvijā no cita skatu punkta un labs veids, kā to izdarīt būtu dzīvojot citā kultūrā. Svarīgs iemesls šādai “izceļošanai” ir arī tas, ka strādāšana starptautiskā skolā ārpus Latvijas dotu milzīgu devumu Zanes profesionālajā izaugsmē.

Dažās Eiropas valstīs ir gadījies dzīvot vairāk kā nedēļu un katrs šāds garāks ceļojums ir devis noderīgu un interesantu pieredzi, kuru nav iespējams gūt lasot grāmatas vai skatoties filmas. Ja gribas īstus piedzīvojumus, ir jādodas laukā un lietas jāpiedzīvo pašam.

Pāris dienas viesnīcā ir tūrisms. Dažās dienās var iegūt aptuvenu saprašanu par to, kas notiek attiecīgajā pilsētā, bet neko vairāk. Es ticu, ka divi gadi Kambodžā mūs izmainīs un pārveidos mūsu pasaules uzskatus. Divus gadus dzīvojot Kambodžā mēs ceram apgūt Indoķīnu un lielu daļu Dienvidaustrumāzijas.

Pa pasauli var klīst dažādos veidos un dažādos dzīves posmos, bet es domāju, ka šis ir īstais brīdis, lai izmestu tālāku loku pa pasauli. Gribas izkāpt mazliet ārpus komforta zonas un ar savām acīm redzēt to, ko parasti redz tikai vietējie iedzīvotāji nevis, kam akli izskrien cauri tūristu pūļi.

Kāpēc braucam uz Kambodžu?

Tā nu mēs divus gadus perinājām visādas domas un idejas, līdz šī gada janvārim, kad vajadzēja doties uz Londonas “darba tirgu”, kur sabrauc skolu pārstāvji un skolotāji no visas pasaules. Līdz tam brīdim bijām izskatījuši dažus variantus, taču visu noteica piedāvājums.

Tālāk manas piezīmes par uzmanības lokā nonākušajiem reģioniem. Iespējams jau pēc gada vai diviem es smiešos par savu naivumu, bet uz šo brīdi, šis diezgan precīzi raksturo manas sajūtas.

Eiropa

Eiropa atkrita galvenokārt tāpēc, ka tur ir neizdevīgi nodokļu likumi, kā arī “Eiropa nekur nepazudīs”. Vecās Eiropas valstis manī neizraisa nekādas dižās emocijas. Dienaskārtība Eiropas valstīs bez izmaiņām turpinās sen noteiktā ritmā un laika plūdums tur ienes tikai jaunus imigrantu viļņus.

Dzīves nogalē būs gana daudz iespēju laiski izbraukāt Eiropu, izpētīt vecpilsētas, katedrāles, pilis, muižas, bruģētās ielas un dakstiņu jumtus. Ja būs tāda vēlēšanās vai vajadzība, tad Eiropā varēsim dzīvot jebkurā brīdī. Šobrīd ir visas iespējas pāris stundās nokļūt jebkurā Eiropas valstī un laikam ejot šāds prieks nepazudīs.

Ja mēs uz diviem gadiem pārceltos uz Eiropu, tas noteikti daudz vairāk patiktu mūsu radiem un vecākiem. Lai arī dažas pilsētas/valstis joprojām ir mūsu vēlmju sarakstā, piemēram, Barselona un Portugāle, tās tomēr nespēja konkurēt ar Kambodžu.

Ziemeļamerika

Dzīvē noteikti gribu redzēt ASV un Kanādu, taču manās acīs arī tās, līdzīgi kā Eiropas valstis, ir diezgan garlaicīgas vietas.

Dienvidamerika

Šis reģions joprojām ir ļoti iekārojams. Lai arī dažās valstīs nav droši un tur nav nekādas kārtības, nekur nav pazudusi vēlme apceļot/dzīvot Dienvidamerikā. Pieņemu, ka ja no šīs pasaules daļas būtu nācis, kāds patiešām labs darba piedāvājums, tad mūsu jaunajam blogam būtu cits nosaukums. Nākotne rādīs, kur mēs dosimies tālāk, bet Dienvidamerika, katrā ziņā ir viena no retajām vietām, kas šķiet interesanta.

Austrālija, Jaunzēlande

Šis reģions arī tiek pieskaitīts pie foršajiem. Mazliet neinteresanti ir tas, ka tur būtu dzirdama tikai angļu valoda, bet gan jau mēs to pārdzīvotu. Diemžēl, Londonā nebija piedāvājumu no šī reģiona, jo šīm valstīm ir savs “darba tirgus”.

Āfrika

Labprāt dzīvotu kādā mierīgā Āfrikas valstī. Ja būtu jānosauc, tad no Āfrikas valstīm, bez domāšanas varētu dzīvot Dienvidāfrikā, bet par pārējām būtu jāveic krietns izpētes darbs, lai saprastu, kas ir kas.

Tuvie Austrumi

Šīs valstis, pagaidām jāatstāj tūristiem. Lai arī bija pāris piedāvājumi strādāt šajās valstīs, ir skaidrs, ka musulmaņu uzskati par to, kā ir jāuzvedas sievietēm ir ļoti liels šķērslis, lai mēs pat sāktu apsvērt tur doties.

Āzija

Man ļoti gribējās braukt uz Japānu. Ja no Japānas būtu nācis labs piedāvājums, mēs uz to visdrīzāk piekristu bez lielas domāšanas. Indija ir saistoša kultūras ziņā, taču mēs droši vien netiktu galā ar milzīgajām cilvēku masām.

Visvairāk mūs interesēja Indoķīnas reģions. Pavīdēja iespēja doties uz Vjetnamu un Singapūru, Indonēziju un Kambodžu, bet no visiem variantiem pievilcīgākā šķita tieši Kambodža.

Lai arī konkrēti Kambodžu mēs nebijām izskatījuši kā savu galamērķi, šī valsts pēc savas atrašanās vietas bija tieši desmitniekā. Tai apkārt, rokas stiepiena attālumā, ir visas mums interesantās valstis un Kambodža šobrīd piedzīvo pašus augstākos attīstības tempus reģionā.

pēc tam

Pēc diviem gadiem būs sakrāta pieredze un saprašana. Esošais plāns ir atgriezties Latvijā un tad nākotnē iespējams atkārtot šādu gājienu ar dzīvošanu tālienē. Tad jau redzēsim.