Čau, čau.

Pašlaik pie mums ir pulkstens pus 10. Esam piekusuši un taisamies iet gulēt. Bet kā tad mums šodien gāja?

Ielidojām, nopirkām vīzas, izgājām cauri pasu kontrolei un ļoti priecīgi konstatējām ka mūsu somas ir vienīgās palikušās uz lentas :) Labā ziņas – somas bija atbraukušas.

Par lidostām: Rīgā mums iečekoja lielo bagāžu līdz pat Kambodžai un izdrukāja biļetes visiem trim lidojumiem. Teica arī, ka par bagāžu mums vairs nav jādomā – tā būšot jāizņem tikai Pnompeņā. Tā kā ielidojām Berlīnē laicīgi un Inga vēl nebija atbraukusi – nolēmām mazliet pagaidīt pie koferu izdales. It kā jau somām tur nebūtu jāparādās, bet ja nu tomēr, kas sajaukts. Tā arī bija. Mūsu somas lēni un pārliecinoši iznāca ārā vienas no pirmajām.

Tad jau mazliet bažīgāki (kā nekā kilogrami taču par daudz) devāmies uz bagāžas nodošanu Berlīnē. Vīrietis rādīja ļoti pārsteigtu seju ieraugot, ka mums jau ir izdrukātas biļetes. Paziņoja, ka varam mest tās ārā un izdrukāja vietā citas – atkal gan tiešajam lidojumam, gan nākošajam. Par pārsniegto bagāžu tikai nomurmināja un neko nepateica. Tad radās ķibele – izrādās, ka rokas bagāža drīkstot būt tikai 6 kg (nevis 10 kg, kā plānots). Mikam rokas bagāžā – deviņi, bet man – 12 kg. Nācās samaksāt un nodot manu mazo koferi, kā lejas bagāžu. Viss notika tik ātri, ka paliku tikai ar rokas somiņu un dažām pirmās vajadzības lietām Mika mugursomā (no tās dažas lietas pārlikām manā koferī, lai būtu tie vajadzīgie kilogrami).

Lidojums no Berlīnes kavējās. No sākuma gaidījām uzgaidāmajā telpā, tad sēžot lidmašīnā (tikām ļoti labās vietās, Mikam pie loga bija vairāk vietas nekā man sēžot pie ejas). Kopā lidmašīna kavējās par apmēram 2 stundām.

Lidojums bija mierīgs. Deva gan ēst, gan dzert – izmēģinājām tualeti lidmašīnā. Pagulējām. Skatījāmies filmas. Atkal dzērām. Ēdām. Gulējām. Un tā 10,5 stundas.

Tā kā pacēlāmies 2 studas vēlāk, tad nolaižoties Bangkokā likās, ka varam nepaspēt uz nākamo lidmašīnu. Tas vīrietis Berlīnē, kuram samaksājām naudiņu, teica ka Bangkokā mums bagāža būšot jāizņem un jāiečeko vēlreiz – bet maksāt gan vairs nevajadzēšot. Nolaižoties Bangkokā, ap 300 pasažieru dodas vīzu pirkšanas/kārtošanas virzienā. Esam vieni no pēdējiem. Līdz nakamajam lidojumam ap 1,5 stundām. Saprotam, ka nopirkt vīzu, tikt pie bagāžas un iečekoties atpakaļ noteikti nepagūsim.

Satikām ļoti izpalīdzīgu vietējo lidostas puisi, kurš perfektā angļu valodā nočekoja mūsu biļetes, parunāja pa rāciju un teica, ka mantas aiziešot līdz Pnompeņai pašas – mums esot jāiet tikai uz reisu un nekur čekoties nevajag. Tā kā laika starp lidmašīnām bija maz – likās, ka droši vien nepaspēs pārkraut mūsu koferus, bet labāk, ka vismaz mēs paši esam laikā, nekā ne viens, ne otrs :)

Tad nu ļoti priecājāmies ielidojot Kambodžā un ieraugot visus trīs savus koferus – sveikus un veselus :)

Atbraucām uz viesnīcu un nolēmām izmest loku pa tuvējo apkārtni.

Dažas interesantas lietas: mazo mocīšu uz ielām ir tik daudz kā tēta bildēs no Vjetnamas, un ielas ir jāšķērso tieši tā, kā filmās un youtube video klipos. Lēni jāiet pāri. Pirmās reizes mēģinājām sekot kādam vietējam cilvēkam, gājām blakus budistu mūkam un jutāmies varen droši. Pēc tam jau gājām paši. Esam sveiki un veseli – gan jau kādreiz, kad būsim pieraduši Miks nofilmēs, kā izpaužas iešana pāri 6 joslām, kas pilnas ar maziem mocīšiem un džipiem.

Noteikumi autovadītājiem praktiski nav. Brauc tas, kurš brauc drošāk – arī pa pretējo virzienu, nogriežoties, griežoties apkārt vai savādāk.

Te ir foršs parkveidīgs laukums – cilvēki spēlē bumbu, badmintonu, skrien, iet – atpūšās.

Visi uz mums visu laiku skatās. Bez jokiem – pagaidām tas šķiet jautri.

Gar ielu malām pārdod augļus, benzīnu plastmasas pudelēs, bagetēm līdzīgas baltmaizes – tātad kaut kas līdzīgs maizei IR :)

Mēģinājām atrast kādu vietu, kur paēst – tiklīdz kaut kur apstājāmies, tā kāds mēģina piedāvāt mūs aizvest (kaut kur) – neko nevarēja saprast. Pēc tam ieraudzījām pieņemama izskata restorānu, šķiet ar japāņu ēdienu un gājām iekšā. Tas gan bija interesanti. Par noteikti būs raksts arī mūsu blogā :) Īsumā, no sākuma neko nesapratām, pat, kad vairākas viesmīles centās runāt angliski. Pēc tam izrādījās, ka var ēst cik grib un visu, kas ir redzams gan uz slīdošās lentas, gan dažādās bufetēs un jāmaksā 3,50 Ls (7 $) no cilvēka. Tas laikam ir ļoti dārgi priekš vietējām cenām – mums likās OK, jo var iet un apskatīties un redzēt ko ēd. Es pārsvarā ēdu makaronus, Miks visu ko :) tad augļus un tas spring rollus.

Tagad esam viesnīcā. Nopeldējāmies – iedzērām mazliet alkohola (tas lai maniem vecākiem mierīgāks prāts) un tagad Miks jau mieg ciet.