Vakar mūs kārtīgi sabiedēja Zanes skolas darbiniece, kura paziņoja, ka no mājas nedrīkstam iet ārā, ja neesam sapūtušies ar DEET pretodu līdzekli. Izrādās, ka šis un nākamie mēneši (visa slapjā sezona) ir laiks, kad ir aktīvs upes drudža vīruss (dengue fever). Pret šo vīrusu nav nekādas vakcīnas, tāpēc vienīgais veids, kā sevi pasargāt ir labs pretmoskītu līdzeklis.

Šodien ieplānoju, ka pastaigāšu apkārt pa mūsu dzīvokļa rajonu. Sapūtos un devos ielās.

Staigāšanu pa Pnompeņas ielām var salīdzināt ar staigāšanu pa kalnu takām. Tā ir šķēršļu josla no sākuma līdz pat galam. Visu laiku ir jālēkā starp peļķēm, bedrēm, apmalēm un jākāpj virsū uz ietves un nost no tās. Uz katra stūra tuk-tuk vadītāji māj ar roku un sauc “tuk-tuk?!”. Dienas laikā tas notiek neskaitāmas reizes. Katrā krustojumā ir viens vai vairāki vest gribētāji. Viņi nespēj noticēt, ka kāds no laba prāta izvēlas pastaigāties pa ielu. Uz ietves var uzkāpt tikai retos gadījumos, jo tur visu laiku stāv džipi, mopēdi, būvmateriāli, atkritumi, pārtikas stendi un tuk-tuki. Paej piecus metrus, kāp nost, ej pa ielu, ej pa ielas vidu, ej atpakaļ uz ietvi – un tā visu laiku. Brīžiem nav skaidrs, kāpēc vispār jāiet pa ietvi, varbūt labāk staigāt gar ielas malu? Kad internets būs labākā kārtība nostaigāšu kādu kvartālu ar video un parādīšu, kā tas izskatās.

Pie satiksmes lēnām sāku pierast. Zanes kolēģi, kas strādājuši citās Āzijas pilsētās stāsta, ka Pnompeņa nav tas sliktākais variants, mēdzot būt vēl pilnākas ielas. Ielai pāri ir jāiet pārliecinoši un lēni, pat ja virsū brauc džips vai mopēdu varza, galvenais ir saglabāt mieru un virzīties nemainīgā tempā, pa paredzamu trajektoriju. Mopēdi piebremzē, vai apbrauc un nemaz nedomā skriet virsū. Pie luksofora stāvēt ir jēga tikai dienā, bet arī tad var pusdienu nostāvēt un nekur netikt. Labāk ielu ir šķērsot tieši tur, kur tev vajag un tieši tad, kad tev vajag, citādi ātrāk pienāks vakars nekā tiksi pāri ielai. Dienas laikā tās retās ceļa zīmes, kuras var manīt uz ielām patiešām ir kā dekorācijas. Mēdz ievērot vienīgi vienvirziena ielas, bet arī tās mopēdu acīs kļūst par divu virzienu ielām rītos un pēc tumsas iestāšanās. Vakaros ir vēl trakāk, naktīs arī luksofori zaudē daļu sava spēka, tikai retais tiek godīgi ievērots. Braucot tuk-tukā vienvirziena ielā esam braukuši pretējā virzienā tik bieži, ka tas vairs nesagādā pārsteigumu. Ovācijas izpelnās tie vadītāji, ka izlemj braukt godīgi.

Ejot garām tirgum pamanīju vietējo vīrieti, kuram plecā bija iekarināts AK-47, jeb kalašņikovs. Izturējās ļoti ikdienišķi, it kā tas būtu pavisam normāli. Vēlāk dienas gaitā redzēju vēl divus čaļus ar automātiem. Ceru, ka esmu bijis acīgs un ka tā nav ikdienas norma.

Pamanīju vairākas ēstuves, kur cenas norādītas rielos un khmeru rakstībā, ja vien varēsim tikt pie vietējās ēdienkartes, tās varētu būt lētas vietas, kur paēst.

Šodien izmēģinājām nūdeles, pie pašas mājas, pa tiešo no ielas – trīs porcijas par 2 dolāriem. Ja vadās pēc šāda līmeņa cenām, tad pēc kādas nedēļas tiešām pratīsim trīs ēdienreizes iekļaut piecos dolāros.

Noskaidrojām, ka praktiski visām precēm, pastāv trīs nerakstīti cenu līmeņi –  vietējo cenas, tūristu cenas un pastāvīgi dzīvojošo ārzemnieku cenas. Šobrīd papildinu savu khmeru valodas vārdu komplektu, lai ātrāk tiktu prom no tūristu cenām, tuvāk kaut kam lētākam. Nākamajā nedēļā vēlos pieteikties khmeru valodas kursiem, bet uz šo brīdi mani baida rakstība, nezinu vai vēlos tajā ieguldīt savus spēkus. Zanes kolēģe, kas šeit dzīvo 3 gadus apgalvo, ka valoda ir ļoti viegla, ja neskaita rakstību.

Dienas gaitā izmalu arī Krievu tirgu, kas ir viens no lielākajiem Pnompeņā. Kāda sestā daļa tirgus ir atvēlēta motociklu detaļām, tur var nopirkt visu sākot no spoguļiem, līdz pat motoriem. Es pieļauju, ka tehnisks cilvēks var iet iekšā un pirkt detaļas tik ilgi, kamēr sanāk vesels mopēds. Kaut kā paskrēju garām, bet tur arī ir tirgošanās vieta, kur esot “lielo” cilvēku drēbes un apavi, tas nozīmē, ka ir vismaz viena vieta valstī, kur varēšu sev nopirkt jaunus kreklus un apavus.

Netālu no mājām tirgo nelielas palmas, krūmus un kokus podos. Lai atdzīvinātu mūsu tukšo balkonu es vienu podu iegādājos un stiepu uz dzīvokli, lai visi tuk-tuk šoferi, kas nīkst mājas apkārtnē ielāgotu, ka esmu vietējais un ka man pienākas mazliet zemāka cena.

Pēc darba dienas beigām Zane man parādīja skolas telpas, neko neatceros, jo skolas teritorija ir kā trīsdimensiju labirints, trepes, kāpnes, balkoni utt..

Tālāk devāmies uz banku pēc bankas kartēm, bet vietējie laikam tiešām uzskata, ka visi baltie ir vienādi, jo iedotās kartes ir ar cita džeka fotogrāfiju (arī uz Zanes kartes otrā pusē ir baltā vīrieša foto). Bankas darbiniecei kartes nācās sagriezt un tiek solīts, ka drīz būs jaunas. Nav gan garantijas, ka jaunās kartes būs pareizas.

Vakarā bija jauno skolotāju tusiņš restorānā, vienu mazu daļu jau es labi pazīstu, jo dzīvojām vienā viesnīcā, bet ar pārējiem īsti nesanāca parunāt. Dažus vārdus izdevās pārmīt ar pašu skolas direktoru. Ļoti patīkams cilvēks, viņš pastāstīja, kur varu tikt pie sava izmēra apģērbiem un deva padomus, kā tikt pie sakarīga interneta pieslēguma.