Ieejot tumšajā kino zālē mūs pārņēma kondicionieru radītais aukstums. Savāds nemiers un mājīgums.

…

Ritēja filmas pēdējie kadri un mēs abi vienlaicīgi sapratām, kas par lietu. Kino skatīšanās Latvijā mums ir ierasts rituāls. Tūlīt beigsies filma un nokāpsim lejā, iesim cauri tunelim, būsim pie mašīnas, brauksim mājās, kāpsim līdz pašam jumtam un nonāksim atpakaļ mājās. Kino zāle ar mums izstrādāja elegantu triku, tā bija kļuvusi par savādu mašīnu, kas mūsu prātus pārvietoja prom no mūsu atrašanās vietas. Mēs vēl neesam sagaidījuši titrus, bet mūsu prāti jau kāpj lejā pa trepēm, darbina Alfiņu un tūlīt dosies uz dzīvokli Miera ielā.

Tā bija dīvaina sajūta, kad izejot uz ielas mēs sastapām tuk-tuku nevis savu Alfiņu.

P.S.

Ar mani viss ir štokos :) Šis ieraksts ir tapis, lai atkārtoti iegruzītu Zani :)