Šodien iesākām tempļu apskati ar apmēram 60 km attālo templi Beng Melea. Lai gan domājām, ka centīsimies izbraukt no viesnīcas dikti agri un nonākt pie pirmā tempļa jau rīta agrumā – pirms tūristu autobusu grupām, tomēr ļāvāmies, lai viesnīcas pārvaldnieks mūs pārliecina un palikām viesnīcā uz brokastīm. Tas nozīmē, ka no viesnīcas izbraucām tikai ap pulksten astoņiem, bet tas, atkal, nozīmē, ka pie 60 km attālā tempļa bijām tieši ap to pašu laiku, kad pārējie tūristi un autobusi. Tajā pat brīdī nosolījāmies, ka nākamajos rītos noteikti dosimies ceļā agrāk (redzēs gan kā sanāks).

Beng Melea templis tiek uzskatīs par attālu, bet apskates vērtu templi. Var jau būt, ka tikai tāpēc, ka tas bija mūsu “pirmais” – iespaidi bija neiedomājami. Milzīgais apmērs, sīkie grebumi, precizitāte, stabilitāte un iespaidīgums, un tas viss tapis gandrīz 1000 gadus atpakaļ. Ir grūti iedomāties, ka tā ir īstenība. Spriedām, ka bildēs un filmās šie tempļi liekas, kā fotošopa darinājums, kā skaista bilde, kas nevar būt īsta. Es cerēju, ka atbraucot un redzot dzīvē, es varētu tam noticēt, bet pat staigājot pa šiem tempļiem, brīžiem vienkārši liekas, ka esam iekāpuši filmā un pastaigājamies pa dekorācijām.

Ieraugot šī tempļa arku veidojumus, atcerējos par savu 10. klases zinātniski pētniecisko darbu. Galvenais darba jautājums – cik tālu iespējams izbīdīt klucīšus tos liekot vienu virs otra, lai konstrukcija būtu stabila. Un – šeku reku, pirms 900 gadiem tieši izmantojot šādus izbīdīšanas paņēmienus kmeri ir cēluši savus tempļus!

Pēc Beng Melea tempļa apskates devāmies Siem Reap virzienā uz nākamajiem tempļiem – uz Rolous grupu. Šī ir tempļu grupa, kurā ietilpst 3 lielāki un daži mazāki tempļi, kas atrodas dažu kilometru attālumā viens no otra. Salīdzinājumā ar Beng Melea templi šie ir veidoti no salīdzinoši maziem, sarkanas krāsas ķieģelīšiem (Lolei un Preak Ko). Mikam ļoti patika mazie – torņveidīgie templīši.

Vienā no Rolous grupas tempļiem Bakong skaidri redzami fraktāļi – lielā tempļa priekšā ir tā samazināta kopija. Tā kā Rolous grupas tempļos bija daudz mazāk tūristu, tad izbaudījām nesteidzīgu mieru un klusumu.

Pie tempļu ieejām varēja redzēt dažādus tirgotājus un lūdzējus, tai skaitā bērnus. Saprotu, ka pie lielajiem un populārajiem tempļiem tādu būs vēl daudz vairāk. Bet gribēju izstāstīt bērnu viltīgo taktiku. Pirmkārt, viņi pieskrien mums klāt tieši tajā brīdī, kad kāpjam ārā no auto, tad viņi piedāvā savas preces. Pārsvarā tie ir dažādi auksti dzērieni un zīda lakati. Tad, protams, mēs sakām, ka neko negribam, un tad iespējami divi varianti: vai nu bērni mēģina iedot atlaidi pārdodamajai lietai, vai arī saka, labi – tu neko negribi tagad, bet tad kad nāksi atpakaļ, tad gan taču nopirksi. Arī tad vēl ir jābūt “stipram” un jāsaka, ka, nē, nedomā gan, ka pirksi atpakaļ nākot. Un tad ir tā daļa, kas mums ar Miku patika visvairāk – bērni saka, ka, ja nu tu pārdomā, tad gan tev noteikti jāpērk tieši pie manis. Tad, lai mēs zināt pie kā tad mums jāpērk  viņi ātri saka, kā viņus sauc un prasa tavu vārdu pretī. Saprotu, ka, ja nu tu apsoli, ka pirksi un tad nepērc vai nopērc no kāda cita, ka tad bērni varot skriet pakaļ un skaļi bļaut, ka tu esi melis (to man stāstīja kolēģis no ASV). Tā kā tādu kaunu piedzīvot negribējām, tad centāmies neko nesolīt un neko arī nepirkt :)