Šodien ir mūsu simtā diena Kambodžā. Nolēmu uzrakstīt nelielas pārdomas par to, kā tad mums īsti te iet, ko darām un kā dzīvojam.

Pirmkārt, gribas sākt ar to, ka mums patiešām iet labi. Sākam lēnam saprast vietējās paražas un tradīcijas, pierodam pie lietām, kas notiek savādāk un vietējām tradīcijām, ko redzam apkārt. Šķiet, ka visgrūtāk ir pierast pie karstuma – ar to vēl mācāmies sadzīvot. Arī pašlaik ārā dienas laikā ir ap 35 grādiem, bet naktī “nokrītas” līdz 28. Šī arī skaitās lietus sezona, kas lēnām iet uz beigām – tas savukārt nozīmē, ka ārā ir “vēsāks”, visbiežāk reizi (dažkārt divas) dienā līst pamatīgs lietus. Tas gan parasti notiek pēcpusdienā – pēc nākšanas no darba, līdz ar to – lietus mums nav īpaši traucējis. Varbūt vienīgi izņemot to gadījumu pirms apmēram nedēļas, kad vējš bija iegriezies savādāk un pa visām balkona durvju spraugām mums ātrā tempā istabā lija ūdens. Ūdeni, kas krājās istabas vidū, mēģinājām slaucīt un savākt, bet drīz vien sapratām, ka netiekam galā – zvanījām īpašniekam un mums atsūtīja palīgā puisi. Vietējie saka, ka decembrī šeit būšot “auksts” – temperatūra varot nokristies līdz pat 20 grādiem, bet ticamākais, ka līdz 25. Savukārt īsta karstā un sausā sezona būs aprīlī un maijā – pagaidām vēl nezinu, kā mēs to varēsim izturēt, ņemot vērā, ka jau tagad ar to karstumu mums iet grūti.

Bet katrā ziņā lēnām sākam pierast un saprast arī dažādas šīs tautas paražas, arī tādas, kas sākumā liekas pilnīgi ačgārnas un nepieņemamas. Pirmkārt, tā trakā satiksme uz ielas, kur mašīnas, tuk-tuki un mocīši “vajadzības gadījumā” brauc pa pretējo joslu, neievēro stop zīmes un luksoforus – sākumā tas viss izskatījās pēc pilnīga haosa.

Bet tagad – zinot par braukšanas kultūru mazliet vairāk, ir skaidrs, ka tas ir ļoti organizēt haoss. Pašlaik esam arī tikuši tik tālu, ka varam bez bailēm (lielākoties) šķērsot jebkuru ielu – piemēram, man pie skolas ir sešu joslu iela, kurai regulāri eju pāri pēc pusdienām un arī mājup ceļā – sākumā tas likās kā bailīgs piedzīvojums. Esam arī pieraduši pie dakšiņu un nažu pasniegšanas stikla kausā ar verdoši karstu ūdeni. Tā vienkārši ir acīmredzama zīme, ka visi rīki ir tīri – arī tas sākumā šķita jocīgi. Esmu arī pieradusi pie pilnīgi automātiskas galvas pakratīšanas teikuma vidū, jo ejot ar Miku pa ielu, mums ik pa minūtei, kāds prasa, vai mums nevajag tuk-tuku. Un, neatbildēt, protams, nav pieklājīgi, bet arī neatbildot tiek dota iespēja tuk-tuka vadītājam piebremzēt vairāk, plaukšķināt plaukstas un bļaut skaļāk, jo kāpēc gan vēl, lai mēs nebūtu atbildējuši, ja nu vienīgi – mēs nedzirdējām!

Un, protams, kurpju novilkšana pirms ieiešanas telpās – to gan pārsvarā dara tikai vietējie, bet dažkārt arī pie veikaliem var redzēt apavu pārus ārpusē. Un tad vēl cenas… Nu skaidrs, ka cenas lietām atšķiras atkarībā no tā vai esi vietējais, vai arī ne. Mēģinām runāt vietējā valodā un ceram, ka tas palīdz – tik un tā jau ir skaidrs, ka pārmaksājam…

Kopumā ņemot, tās visas ir tikai detaļas milzīgas bildes, ko te redzam – grūti jau to visu vārdos izstāstīt.

Brīvdienās pēc iespējas cenšamies braukt ārpus pilsētas. Visbiežāk Miks visu izplāno pa nedēļas vidu un, kad pienāk pelnītās brīvdienas mums plāns jau ir gatavs. Esam devušies uz dažādām vietām ārpus pilsētas gan ar īrētu auto, gan tuk-tuku, gan ar riteņiem un mocīti, gan arī ar sabiedrisko autobusu, esam devušies arī izjādē ar zirgu – vēl palikušas ir tikai laivas un ziloņi. Katram no transporta līdzekļiem ir savs šarms un savas vainas. Dažkārt brīvdienās arī paliekam mājās vai ejam uz baseinu (pagaidām gan tiešām tikai dažreiz).

Pa nedēļas vidu Miks strādā pie dažādiem projektiem, bet es eju uz skolu. Arī skolā viss ir kārtībā – darbiņa ir daudz un strādāt ir interesanti. Gan skolēni, gan kolēģi ir forši un interesanti cilvēki. Skolā lēnām sākam gatavoties “International Day” (Starptautiskās dienas) svinībām – protams, ka bez lieliem jautājumiem piekritu pārstāvēt Latviju. Pēc tam es uzzināju, ka Starptautiskās dienas ietvaros katras valsts pārstāvji izveido nelielu stendu, kurā prezentē savu valsti, organizē dažas aktivitātes un sagatavo kādu nacionālu ēdienu. :) Laikam būs mazliet lielāka darbošanās nekā likās.

Kopumā mums patiešām iet labi. Liekas mazliet neticami, ka ir jau pagājušas 100 dienas – no otras puses, protams, ir notikušas tik daudz dažādas lietas, ka varbūt tā tam arī jābūt. Mēģinām uz lietām skatīties pozitīvi – priecājamies par to, ka ārā līst lietus, jo tad paliek mazliet vēsāks un varam kādu brīdi pasēdēt uz mūsu āra mēbelēm, ko nopirkām vienā no pirmajām nedēļām. Izbaudām vietējo ēdienu, kā teica mana mamma, man apmēram reizi nedēļā parādās jauns “mīļākais” restorāns Pnompeņā.

Viss ēdiens, ko esam šeit ēduši ir bijis vai nu garšīgs vai arī ļoti garšīgs. Priecājamies par iespēju ēst daudz dažādus augļus, daudzus no tiem pirmo reizi dzīvē.

Satiekamies ar dažādiem interesantiem cilvēkiem no visas pasaules – ir tik interesanti klausīties stāstos, kā katrs no tiem nonācis šajā Āzijas valstī un ko šeit dara – tā esam satikuši gan vairākus tūrismā strādājošus cilvēkus, gan arhitektus, gan banku darbiniekus un biznesmeņus. Pēc katra no pasākumiem, kuros esam – vienmēr priecājamies, ka esam nolēmuši aiziet un to piedzīvot. Priecājamies par iespēju vizināties tuk-tukos un par sargu, kas vienmēr smaidīgs sveicina verot vaļā mājas vārtus. Baudām mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus – priecājamies par iespēju rakstīt blogu, sūtīt e-pastus un skaipot ar draugiem, vecākiem un radiem – bez tā patiešām būtu grūti iztikt. Priecājamies arī par katru komentāru, kas parādās pie kāda no rakstiem un īsākām vai garākām epasta vēstulēm, ko saņemam – arī bez tā būtu grūti iztikt.

Bet pats svarīgākais jau ir vienkāršs – ir labi tur, kur esam kopā.