Izlēmām aizvien aktīvāk ceļot apkārt ar mopēdu, jo šķiet, ka tas ir labākais veids, lai redzētu to, kas notiek šajā valstī.

Mēs aizripinājāmies līdz Udongai, kas atrodas aptuveni 45 kilometrus no Pnompeņas. Vēlamies soli pa solim iegūt iemaņas, un pamazām kāpināt braukšanas apjomus, lai varētu doties vairāku dienu braucienos pa visu valsti. Zane šoreiz bija bez mocīša, viņa sēdēja aizmugurē un aktīvi māja un smaidīja visiem, kas mūs pa ceļam sveicināja – un parasti sveicina gandrīz visi, kas atrodas ceļa tuvumā. Un parasti ceļa tuvumā var sastapt gandrīz visus ciema iedzīvotājus.

Udonga šajā blogā jau vienu reizi ir pieminēta, jo šo pašu posmu esmu veicis arī velobraucienā Udonga – Pnompeņa, kopā ar Zanes kolēģiem.

Te Zane: no savas puses vēl gribēju piebilst, ka… Zinām, zinām – te nekas sen nav publicēts, bet tas tikai tādēļ, ka Ziemassvētku un Jaunā gada iespaidi bija un ir TIK lieli, ka tos grūti aprkastīt. Tāpēc tagad sākam ar nesanāku notikumu – jau šajā gadā, braucienu uz Udongu. Kā jau Miks rakstīja, braucām ar mazu mocīti pa nelieliem grants ceļiem. Pa ceļam izbaudījām pilnu komplektu ar “Kambodžiskām” lietām – redzējām, kā mazgā zirgus un govis, redzējām, kā daudz dažādi bērni laiž pūķi, abās ceļa pusēs vērojām nodzeltējušus rīsu laukus un palmas. Braucām pa ceļu, pa kuru paredzēts braukt mašīnām abos virzienos, bet reāli var izbraukt tikai viens mocītis. Bijām Udongas templī, tieši pie ierašanās templī mūs sagaidīja divi vietējie zēni, kas gluži kā jau ierasts, nāca mums līdzi un stāstīja, kurā gadā, kas ir celts, kāpēc celts un kuram karalim par godu. Tā kā templis atrodas kalnā tad no tā pavērās fantastiski skaists skats uz Kambodžas laukiem. Atpakaļ ceļā nopirkām divus arbūzus – tik mazus kā lielākais Latvijas tomāts. Atgriezāmies priecīgi un apmierināti – nolēmām arī turpmāk tuvāko apkārtni apskatīt ar mocīti.