200 dienas Kambodžā

[dropcap]E[/dropcap]s dzīvoju Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā. Pat skaļi izrunājot šie vārdi neliekas ticami. Bet pietiek tikai spert vienu soli laukā no mājas, lai karstais gaiss ieskrietu sejā un tūlīt atgādinātu, ka šis nav Latvijas vasaras vai nevēdinātas siltumnīcas karstums, bet gan Kambodžas ziema. Tomēr par spīti tam, ka esam tūkstošiem kilometru attālumā, dažbrīd šķiet, ka dienas rit uz priekšu ļoti pierastā ritmā.

Jā, šeit ir silts, varbūt pat karsts. Ielas ir pilnas ar motocikliem un gaiss vienmēr smaržo pēc kādas no tuvējām ēstuvēm vai svaigi ceptām bagetēm. Ja nepaveicas, var sajust arī kanalizācijas smaku. Bet tepat vien mēs esam. Kāds smejoties piemin, ka esam aizmukuši, bet mūsdienu tehnoloģijas ļauj vienā brīdī ēst ceptas vardes, bet pēc mirkļa jau skatīt vaigā un pārrunāt redzēto ar vecākiem, kas dzīvo aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām. Nē, nekur vairs neaizbēgsi.

Mums bieži jautā, vai mums šeit patīk. Tā jautā gan vietējie, gan citi ārzemnieki, gan draugi un paziņas no Latvijas un mēs vienmēr esam aizrautīgi stāstījuši par saviem piedzīvojumiem un bez minstināšanās teikuši,

jā, mums šeit patīk.

Agrāk vēl varēja šaubīties, vai šī nav kaut kāda rožainā fāze, kurai cauri iziet visi, kas dzīvo tālienē, bet ne tagad, kad esam šeit nodzīvojuši pusgadu un joprojām priecājamies par katru dienu, kuru mēs pavadām šajā skaistajā pasaules nostūrī.

Brīžiem pārņem satraukums, ka esam šeit jau tik ilgi, bet vēl par maz esam redzējuši. Pārāk daudzu pilsētu nosaukumi šķiet sveši, pārāk maz esam izpētījuši Kambodžas nostūrus. Tomēr mierina doma, ka tur, kur esam bijuši, esam bijuši uz pilnu klapi – Kepā ar mopēdiem izbraukāti gandrīz visi kakti, Siem Reapā jau tagad esam pavadījuši vismaz 5 reizes vairāk laika nekā caurbraucēji tūristi un zinām, ka brauksim tur arī nākotnē. Ar divriteni esmu apbraukājis Pnompeņai visus tuvākos un izbraucamos ceļus. Protams, ar to vēl nav gana. Domāju, ka pietiek ar to, ka mēs izmantojam visas iespējas, pie katras izdevības mēs sakām “jā”, un vairāk jau neko nevar vēlēties. Man gribētos domāt, ka līdz šim esam pieturējušies pie šīs apņemšanās, cik vien atminos, mēs neko garām neesam palaiduši – tad jau arī uz priekšu būs tik pat labi.

Vēl mums bieži jautā par ēdieniem un ēšanas kultūru Kambodžā. Bieži ēdam restorānos un ēstuvēs, jo tas izmaksā salīdzinoši lēti. Labas vakariņas diviem cilvēkiem izmaksā sākot no 10 dolāriem (kopā, iekļaujot dzērienus un uzkodas). Viss ir atkarīgs no vietas. Tas var būt vietējo restorāns, vietējo biezo restorāns vai uz [abbr title=”no angļu vārda expat – expatriate, cilvēks, kas uz noteiktu laiku dzīvo un strādā ārzemēs”]ekspatiem[/abbr] un tūristiem tēmēts restorāns. Protams, cenas ātri pieaug, ja tu apmeklē, ko tādu, kas skaitās īpašs. Esam jau tik izlutināti, ka restorānus un ēstuves vērtējam pēc tā, vai mums ļoti garšoja vai vienkārši garšoja. Tas tāpēc, ka negaršīgu ēdienu šeit ir grūti atrast. Izvēle ir tik liela un gatavošanas līmenis ir tik augsts, ka var regulāri atrast ļoti garšīgas vietas un “vienkārši garšīgās” vietās nekad neatgriezties.

Ikdienā ēdu pie mājas, kur uz stūra ir ēdnīca, kurā ēd vietējie. Visi ēdieni parasti ir līdzīgi, bet katru dienu ir nelielas izmaiņas piedāvājumā. Interesantā ziņa ir tā, ka pat tvaicēti rīsi “pliki,” bez nekā ir garšīgi, ja Latvijā pie rīsiem obligāti ir nepieciešama kāda mērce, lai ēdienam piešķirtu garšu, tad šeit bieži gadās, ka pusdienu rīsi vieni paši spēlē galveno lomu. Manas pusdienas izmaksā, apmēram, 1,5 līdz 2 dolārus, atkarībā no tā, cik daudz gaļas esmu sev pieprasījis. Manu pusdienu cenā iekļaujas rīsi, auksts tējas dzēriens un divi mazi šķīvji ar dārzeņiem, mērci un gaļu. Ir dažādi maisījumi, kuros bieži ir dažādu veidu sēnes. Gaļa parasti ir dārgākā ēdienreizes sastāvdaļa. Ja īpaši nenorāda, tad gaļa būs maz un sagriezta sīkos gabaliņos. Nereti pusdienās var tikt pie gardumiem, kas man ļoti garšo, bet citiem noteikti nebūtu pa prātam – tie ir aknas vai mēles gabaliņi. Var gadīties arī dažādi citi nenosakāmas izcelsmes gabaliņi, kas parasti arī ir ļoti garšīgi. Neatceros, ka kādreiz būtu, ko atstājis šķīvja malā neapēstu. Zane pusdienas pērk netālu no skolas un viņa parasti maksā precīzi 1 dolāru – par to var nopirkt nūdeļu salātus vai arī dārzeņus ar cūkgaļu un rīsiem. Papildus par 1500 rieliem (~18 santīmi) var nopirkt kādu aukstu dzērienu. Lieki piebilst, ka ēdiens ir garšīgs un porcija patiešām ir pietiekami liela. Viss ir svaigs un prasmīgi pagatavots.

Liekas, ka šobrīd vismaz vienu Kambodžas šķautni esam iepazinuši – mūs aizvien retāk notur par tūristiem (mēs vienkārši esam “[abbr title=”ārzemnieki”]barangi[/abbr]”). Ir skaidrs, ka kambodžiešu ikdienu vēl līdz galam neizprotam. Varbūt kādam tas izklausīsies pēc pārāk liela aprēķina, bet viena no mūsu idejām ir sadraudzēties ar kādu no vietējiem skolotājiem vai mūsu mājas iemītniekiem. Gribam tapt ielūgti kādos vietējos svētkos un iepazīt tradīcijas daudz tuvāk – pēc pašu pieredzes.

Visbeidzot droši vien būsiet pamanījuši, ka šeit ir ļoti maz ikdienas bilžu. Nav redzami ne tuktuki, ne ielas, ne cilvēki, nekā. Tas tāpēc, ka es nejūtos pietiekami ērti, lai fotografētu savā kvartālā, kur mani pazīst, katrs mājas sargs un tuktuka šoferis. Es pārāk cenšos iejusties viņu lomā un domāju, ka viņi nesaprastu, ja es pēkšņi sāktu staigāt apkārt ar fotoaparātu un viņus fotografētu. Nezinu vai saprotat, bet brīžiem sajūta ir kā mazā ciemā, jo visi smaida un pamāj pat esot otrā ielas pusē, pat ja es nezinu, kā sauc viņus un viņi nezina, kā sauc mani. Mūsu kvartālā bez regulāras sveicināšanās vairs neiztikt. Padomājiet paši kā jūs justos, ja stāvot pieturā pamanītu, ka jūs fotografē kaimiņš, kā tādu zooloģiskā dārza iemītnieku vai muzeja eksponātu. Vai arī, vai jūs spētu iziet uz ielas un sākt fotografēt piemājas dārzeņu bodes tirgotāju vai kaimiņu, kas sēž savā automašīnā? Tā mazliet jocīgi būtu, vai ne?

Kopā ar Zanes kolēģi gatavojamies doties foto pēcpusdienās, kas varētu notikt vienu vai divas reizes mēnesī. Mēs būsim neliela grupiņa, cerams uz vienas rokas pirkstiem skaitāma, kas dosies ielās atsvaidzināt foto prasmes. Ja reiz bildējam, tad bildējam kārtīgi. Tad jau noteikti redzēsiet, kā mums klāsies.

 

6 Responses

  1. Apsveicam ar 200 dienām!!!!!
    Abi tādi smuki un smuki iedeguši bildē;)Jūs nevarat braukt uz otru pilsētas galu braukt fotografēt ikdienu? Vai arī tur jūs jau pazīst:)

  2. Izklausās labi :)

    Ja neesi gatavs iet un bildēt savu apkārtni, varbūt vari sevi piespiest uz portretiem ar pašu subjektu piekrišanu – uzrunāt savus kaimiņus, šoferus, apsargus, tirgoņus?

Leave a Reply to Fofo Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *