Pamodāmies ap sešiem. Es paķēru fotoaparātu un devos laukā. Gaiss bija pilns ar miglu, sauli un putnu balsīm.

Viens no namiņiem. Dzīvojām uz mata tādā pašā.

Sasēdāmies piekabē un braucām uz ziloņu ciemu.

Šis jaunais ziloņu dīdītājs (mahouts) esot reiz izmēģinājis doties uz skolu, bet tur esot bijis pārāk garlaicīgi, tāpēc viņš vairs tur neiet, bet dienas pavada mācoties, kā kopt ziloņus.

Mums tika iedalīts mazliet vecāks mahouts.

Šķērsojām vairākas nelielas tērces, kas šķiet varēja būt viena un tā pati upe, kas met plašus lokus.

Kad bijām galā ziloņi tika palaisti džungļos uz pāris stundām, kur viņi paši sev meklēja barību. Tikmēr mēs pie maza ūdenskrituma vadījām laiku peldoties un garlaikojoties.

Kad ziloņi tika atrasti un atvesti atpakaļ sākās kārtīga šļakstīšanās un mazgāšanās. To, gan labāk var vērot ziloņu video klipā.

Ņemot vērā, ka sēdēšana ziloņa grozā ir viena no pasaulē neērtākajām un garlaicīgākajām nodarbēm es izlēmu savu vietu uzdāvināt Aramisam, bet pats devos pastaigāties ar kājām.

Ziloņu karavāna kustējās ļoti lēni. Man bija gana daudz laika, lai iztaigātos pa meža takām.

Pa priekšu vienmēr gāja kāds no vietējiem, kuram sekoja pirmais zilonis un tālāk arī pārējie. Mums skaidroja, ka tādā veidā ir vieglāk pamudināt ziloņus, lai tie soļotu pa šīm džungļu takām.

Fotogrāfijā redzamas sekas tam, kā tikt pie darvas. Paši khmeri, laikam to saimniecībā nemaz nelieto, jo galvenie uzpircēji esot vjetnamieši, kas nodarbojas ar laivu būvēšanu. Šo man skaidroja khmeriski ar angļu valodas akcentiem, bet es esmu diezgan drošs, ka šo jautājumu sapratu pareizi. Vēl tikai atgādināšu, ka Vjetnamas robeža ir pavisam tuvu, tikai 20 km attālumā.

Ceru, ka var saprast, bet bija arī pāris diezgan stāvas nogāzes, gan uz augšu, gan uz leju. Mazliet negribīgi, bet ziloņi tika ar tām galā bez problēmām. Zane pēc sava Taizemes dabas parka apmeklējuma jau bija noskaidrojusi, ka pat stāvākas gravas no ziloņu puses tiek pārvarētas bez īpašas piepūles.

Pašā takas vidū ir vienas trepītes, gadījumiem, ja kāds grib nokāpt lejā vai uzkāpt augšā.

Brīžiem, pa taku ejot, biju krietnu gabalu priekšā visai grupai. Vienā no tādām reizēm es satiku vīru, kas nesa banānu grozu. Sasveicinājāmies. Pamāju roku uz takas pusi un skaidroju, ka esmu kopā ar grupu. Sasmaidījāmies un devāmies tālāk. Viņš raiti soļoja uz priekšu, bet es lēnā garā turpināju savu foto pastaigu.

Izcirtums, kurā jau rosās banānu audzētāji.

Pēc laika atkal satiku banānu vīru. Šoreiz viņš bija piesēdis atpūsties nelielā pīpauzē. Atkal pārmijām dažus vārdus un šoreiz palūdzu, vai varu uztaisīt vienu foto. Parādīju viņam rezultātu un devos tālāk.

Esam galā.

Pēc ziloņu pastaigas mēs apmeklējām kafijas plantāciju, kurā iedzērām pa kafijai. Mazliet pastaigājām apkārt un pārgājām pāri pavisam sarkanam pakalnam.

Šīs esot sekas Agent Orange (brīdinu, ka vikipēdijas ieraksts satur nepatīkamus fotoattēlus) – tā ir briesmīga ķīmija, kuru amerikāņi gāza virsū uz Vjetnamas džungļiem, lai iznīdētu lapotni, kurā pēc viņu domām slēpās “ienaidnieki”. Protams ar militāro precizitāti viņi nekad nav izcēlušies, tāpēc cieta arī Kambodža. Turklāt ķīmijai bija klāt vēl kaitīgāki piemaisījumi, tas viss kopumā veidoja vienu no bīstamākajām toksiskajām vielām, kādu cilvēce jebkad radījusi.

Vjetnamā gāja bojā vai tika sakropļoti vairāk nekā 400 000 cilvēki un vēl 500 000 bērnu piedzima ar veselības traucējumiem.

Papildus lapotnes iznīcināšanai, amerikāņi lauku teritorijās nodarbojās arī ar lauksaimniecības platību indēšanu, lai “samazinātu ienaidnieka militāro spēku pārtikas krājumus un panāktu mierīgo iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām.” Tas beidzās ar to, ka saindējās mierīgie iedzīvotāji, kā arī vairāki tūkstoši vjetnamiešu cieta bada apstākļos.

Kambodžā šādas vietas neesot pārāk daudz, bet Vjetnama cieta krietni vairāk un tika pie platībām, kur pat tagad, pēc 40 gadiem pat nezāles īsti neaug. Ja nemaldos, tad mums stāstīja, ka vienīgais veids, kā pakāpeniski uzlabot augsni ir sastādot skujkokus, kuri sevī uzsūc ķīmiju un tālā nākotnē ir iespējams, ka zeme, kļūs kaut cik lietojama.

Noteikti jāpiebilst, ka daļu no šī mums pastāstīja mūsu khmeru gidi, kuru sniegto informāciju vienmēr der uztvert kritiski, jo ne visam, ko viņi saka var atrast atbalstošus faktus.

Visbeidzot mēs atkal sakāpām piekabē un devāmies uz mūsu eko mītni.