Tā kā Lezlijai un Jānim atvaļinājums beidzās apmēram tad, kad man sākās, tad jau nākamajā Koh Mak dienā viņiem bija jādodas prom. Bijām palikuši uz brīnišķīgās Koh Mak salas divatā un nolēmām to kārtīgi izpētīt. Jau iepriekšējā dienā bijām noīrējuši mocīti, kas viennozīmi ir ērtākais pārvietošanās veids. Skatoties kartē, Miks paziņoja, ka gribot aizbraukt uz visiem tālākajiem salas punktiem (lai pārbrauktu visai salai pāri vajadzīgas tikai kādas 15 minūtes, līdz ar to – pārāk traki tas nemaz neizklausījās). Domāts, darīts – devāmies ceļā.
Uzsākām ceļu uz vienu no attālākajām salas daļām – Bruņurupuču pludmali. Pa ceļam piestājām pie bākas, lai to nobildētu.
Viena no salas centrālajā daļā esošajām pludmalēm. Var novērtēt, cik “daudz” cilvēku ir šajā pludmalē :)
Lēnām tuvojamies Bruņurupuču pludmalei – pa ceļam piestājam vietā, kur šķiet nemaz nav nosaukuma. Pārsteigti pamanām, ka uz salas ir arī ne tik skaistas pludmalas – šī ļoti akmeņaina. Pie tam šajā vietā dzirdama ļoti skaļa sīkšana – kā zinām jau no iepriekšējiem braucieniem pa Kambodžu, tā esot putnu suga, kas taisot sīkšanas skaņu. Ja gribat iedomāties kā tas ir, tad sīkšana diezgan stipri atgādina to, kas dzirdama šausmu filmās neilgi pirms tam, kad notiek kaut kas slikts.
Braucot uz Bruņurupuču pludmali mūsu ceļš lēnām pārvēršas par jauku, nelielu taciņu. Vēl pēc brīža taciņa pārvēršas par pēdas platuma meža teku – bet pārliecība mums ir liela – gribam nokļūt salas tālākajā ziemeļu punktā. Braucam cauri džungļveidīgām palmu audzēm – tur lielās kaudzēs sagrābti kokosrieksti – nu gluži kā āboli rudenī, kad to ir tik daudz, ka neko labāku par sagrābšanu izdarīt nevar. Ik pa brīdim redzams arī šāds interesants skats: starp diviem kopā saaugušiem kokiem iekritis kokosrieksts, bet tajā iesējusies sēkliņa un sācis augt jauns kociņš. Redzējām šādus skatus vairākkārt – interesanti!
Beidzot esam nonākuši Bruņurupuču pludmalē. Diemžēl, neviena bruņurupuča tur nebija. Kā jau var iedomāties – tur nebija arī neviena cilvēka. Viss tukšs, kluss, saulains un mierīgs. Jūra, kā jau jūra šajā pasaules malā – nedaudz par karstu, lai sniegtu veldzējumu tajā iebrienot. Ūdens liekas kā uzsildīts pirms vannā iešanas, bet apkārt – skaisti gan!
Skats uz palmu audzi, kurai braucām cauri.
Dodoties tālāk savā izpētes braucienā pa salu – ieraudzījām ananāsu plantācijas. To es vēl nekad nebiju redzējusi – cik vien tālu var redzēt, visur aug ananāsi. Tie ir arī ļoti populāri ēdienos. Ananāsus pasniedz gan pie gaļas, gan zivs, gan vienkārši salātos vai saldajā.
Nokļūstot uz cita salas raga, atradām nelielu namiņu – tādu kā templīti kādam vietējam “dieviņam”, kas bija pilns ar dažnedažādām kaķu figūriņām.
[autors-miks]Šķiet, ka šo varētu saukt par lielāko un galveno salas piestātni. No šīs piestātnes mēs nākamajā dienā brauksim šņurkulēt.[/autors-miks]
Piebraucamais ceļš pie mūsu viesnīcas. Tur bija skaisti, forši un labi! Ja nu kas – iesakām arī citiem.
[autors-miks]Vakarā atkal devos uz mūsu viesnīcas piestātni, lai noķertu kādu interesantu kadru.[/autors-miks]
[autors-miks]Nākamajā reizē parādīsim, kā mums gāja šņurkulējot.[/autors-miks]