Daudzi mani kolēģi darbu skolā sauc par labāko darbu pasaulē. Viena no brīnišķīgajām lietām ir daudzās brīvdienas (ir arī citas lieliskas lietas un sajūtas, bet par tām kādā citā reizē). Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam par godu skolā mums bija 3 nedēļu garš brīvlaiks. Pietiekami ilgs laiks, lai uz brītiņu dotos mājup un nosvinētu svētkus ģimenes lokā. Un šis stāsts ir gandrīz par to, bet tomēr par kaut ko citu.

Lai nosvinētu svētkus ģimenes lokā, nevis devāmies uz Latviju, bet gan sagaidījām visus četrus mūsu vecākus ciemos Kambodžā. Esot ar viņiem kopā apbraukājām mūsu mīļākās Kambodžas vietas, apskatījām skaistākos skatus un ēdām visdažādākajā vietās. Nogaršojām visu, ko vien varējām, sākot no krabjiem Kepas krabju tirgū, līdz pat gardiem steikiem Brazīliešu restorānā. Baudījām burvīgās franču krepes kafejnīcā, no kuras paveras skats uz Siāmas līci, bija arī īsta itāļu pica Jasmīnu ielejas džungļos, kā arī varžu kājiņas, sienāži un visbeidzot mājās gatavots khmeru ēdiens. Laikam jau jāpiekrīt, ka latviešiem laba paēšana ir ļoti svarīga. Šķiet lai aprakstītu visu to, ko baudījām vajadzētu sarakstīt vismaz trīs atsevišķus bloga rakstus. Ēdiens te ir garšīgs un tā ir arī daudz :) pajautājiet mūsu vecākiem, ja neticiet mums :)

Dzīvojot Kambodžā pie dažādām lietām ļoti ātri pierod. Jau pēc dažām dienam tuk-tuki uz ielām, satiksmes (ne)organizācija, vadu jūkļi it visur, dzeloņdrātis pie māju vārtiem un vēl simtiem citu mazu lietiņu, liekas tik pierastas it kā tu būtu te nodzīvojis jau gadiem ilgi, un tu sāc tās nepamanīt, nepievērst tik pat kā nekādu vērību. Tad nu mēs ar Miku, visa vecāku Kambodžas brauciena laikā, baudījām to unikālo iespēju – skatīties uz lietām tā it kā tās redzētu pirmo reizi. Sajūsmināties par četriem cilvēkiem uz mocīša, priecāties par mazajiem bērniem, kas uz močiem stāv kājās, izbrīnieties par visu to, ko viņi ir spējīgi pārvadāt ar mazu mocīti, satraukties un priecāties par lietām, kas citādi jau šķiet normālas. Tāpēc šeit arī publicējam dažas bildes, ko iegūst vērojot Kambodžu ar iebraucēja acīm.

Kā jau minēju vecākus vedām uz vietām, kas mums pašiem visvairāk patīk. Sākām ār Kepu – šķiet esam nolēmuši, ka tā ir mūsu mīļākā Kambodžas pilsēta. Neliela, ne pārāk populāra tūristiem, bet ar izbijušu franču šarmu, burvīgiem saulrietiem, salām un pludmalēm, un, protams, krabju tirgu. No Kepas devāmies arī uz slavenajām piparu plantācijām un gan uz vienu no Kambodžas alām, gan salām.

Neiztrūkstoši devāmies arī uz Siem Reap – tempļu pilsētu. Apskatījām fantastiskos Angkor Wat tempļus.  No Siem Reap devāmies nedaudz tālākā izbraucienā uz Phnom Kulen, kur vērojām milzīgo klintī izcirsto budas statuju, džungļu vidū esošo super-dzidro strautiņu, upi, kuras gultnē izcirstas 1000 lingas auglības veicināšanai (ūdens plūst pāri, “kļūst auglīgs” un tad apūdeņo rīsu laukus, tādējādi palielinot paredzamo ražu), kā arī peldējāmies ūdenskritumā. Atpakaļ ceļā piestājām ciematiņā, kur tiek taisīt palmu cukurs. Nogaršojām karstu palmu cukuru tieši no katla un, protams, nopirkām arī līdzņemšanai.

Tam visam pa vidu apskatījām arī Pnompeņu un sagaidījām Ziemassvētkus mūsu mājās ar nelielu zaļu puķi eglītes vietā. Bet Jauno gadu devāmies sagaidīt uz Vjetnamas bijušo galvaspilsētu Hošiminu.

Sajūtas, iespaidi un piedzīvojumi ir tik daudz vairāk nekā dažas bildes vai notikušā ašs pārstāsts. Tāpēc pavisam publiski aicinām katru no vecākiem uzrakstīt vienu rakstu par vienu lietu, iespaidu, vietu vai sajūtu, kas viņiem šķiet stāstīšanas vērta. Solāmies šos stāstus nopublicēt mūsu blogā, tiklīdz tie būs tapuši.