Deivids izdomāja, ka mums jādodas fotografēt. Ielas, cilvēkus, ikdienu. Viņš gribēja iemācīties rīkoties ar savu jaudīgo Canon fotoaparātu un pie viena uzzināt, ko vairāk par Pnompeņu. Khmeru valodā viņš mācēja pateikt tikai dažas pieklājības frāzes (nav jau tā, ka es mācētu diži vairāk), bet atšķirībā no manis Deivids varēja pazust pusstundu garā sarunā pat ar visu valodas barjeru.

Šovakar mēs devāmies uz Dimantu salu, Koh Pich, tur tika bērtas smiltis no baržām, kas strādāja pie Mekongas gultnes padziļināšanas. Sala tika mazliet paplašināta un smilšu kalni pievilināja vietējos makšķerniekus, kas ķēra izmisušās zivis, kurām vairs nebija kur sprukt. Jaunieši ar mopēdiem devās randiņos uz šo kluso Pnompeņas nostūri.

Dimantu sala ir vieta, kur notiek kāzas milzu apjomos. Tur ir speciālas kāzu halles, milzīgi angāri, kur var viegli uzaicināt 200-300 viesus, ja kāzas ir mazas un pieticīgas, bet var arī pāris simtus vairāk, ja tiešām nopietnas precības ieplānotas.

Mūsdienās daļa no salas ir pārvērsta par Eiropu, tur pēc ķīniešu modes ir sabūvēta Parīzes “kopija,” Elizejas kvartāls, milzīga Triumfa arka un daži debesskrāpji.

Lūk, vēl viena spilgta aina, kas labi raksturo Deividu un to, ko viņš uzskatīja par labi pavadītu laiku. Man nav saglabājušies selfiji, bet tas notika ātri. Viņš jau bija sadraudzējies ar traktoristu vai traktora sargu, īsti nebija skaidrs par ko mēs runājām un kā (ņemot vērā valodas barjeru), bet sēdējām visi trīs uz traktora, taisījām bildes, pļāpājām, dzērām, ēdām un labi pavadījām laiku.