Šoreiz dažas bildes no mūsu brauciena uz zīda salu. Devāmies ceļā ar mocīti un šķērsojam upi ar vienu no tiem prāmjiem, ko noteikti esat redzējuši, kādā no Mika velobraucienu video.

Uz prāmja bija kādi 20 mūki. Visi bija sasēdušies rindā, viņiem aiz muguras leca saule – skats brīnišķīgs. Tikai… nu diemžēl tādas bildes nav. Kā nerakstīts likums Kambodžā tiek ņemts vērā, ka mūkus bildēt nedrīkst, ja vien viņi paši nepiekrīt, bet… uzrunāt mūkus arī nedrīkst, ja vien viņi paši nesāk ar tevi runāt. Mika un kolēģa Deivida (kurš bija devies šajā braucienā kopā ar mums) pamudināta, jautāju vai drīkstu nobildēt. Kā jau nojaušat – atbilde bija nē… Tad nu nobildēju vismaz divus no aizmugures :)

Lai gan pāri upei var pārbraukt 15 minūtēs un līdz ar to otras upes krasts ir salīdzinoši tuva vieta pilsētas centram, tur ir pilnīga lauku sajūta. Pa ielām ik pa brīdim pārvietojas arī šādi zirgu pajūgi. Vai kāds zina, kāpēc viņš stāv kājās? Es pati domāju, ka es zinu, bet jūs – zinat?

Meitene ar riteni.

Mans kolēģis Deivis, kas redzams pie bildē esošā mocīša stūres ir izslavēts ar savu draudzīgumu. Viņš iepazīstas ar visiem vietējiem un uztur sarunu, kaut gan nav iemācījies nevienu vārdu (nu varbūt dažus) khmeriski. Tā nu uz viņa mocīša aizmugures sēž khmeru puisis, ar ko Deivis iepazinās uz prāmja. Kā izrādās viņš braucot mājās no darba, esot iepriekšējā dienā saderinājies – rādīja smuku gredzenu. Strādājot celtniecībā un … viņam nebija kā nokļūt mājās no piestātnes – tā nu Deivis viņu piedāvājās aizvest, jo tas bija mums pa ceļam. Pie viena no 15 minūšu attālumā esošajiem tempļiem satikām puiša izredzēto meiteni un šķīrāmies kā draugi.

Tā kā visu laiku braucām gar upi, tad pieminēšanas vērts ir stāsts par govīm. Viss ir vienkārši karstākajā dienas laikā – pusdienslaikā, tās tiek vestas uz upi, mazgātas un atdzesētas.

Dažās saimniecībās ir tikai viena govs un viens puika.

Govju mazgāšana. Tas notiek rūpīgi un no sirds. Ārā, protams, bija karsts un upes ūdens bija veldzējoši vēss. Par spīti tā krāsai tā vien gribējās pievienoties un nopeldēties. Tie kmeri, kas mazgā govis izbauda peldi kopā ar viņām.

Dažas govju ģiemenes ūdenī grib iebrist tik ļoti, ka no blakus esošā kalniņa lejā skrien nelielā riksītī. Bija gan viena govs, kas nebribēja peldēties, tā bija izsprukusi – lēkāja pa riņķi un negāja pie ūdens, kamēr nebija noķerta.

Kamēr gatavojos bildēt, mazais khmeru zēns bija pazudis un ārā bija tikai pēdas.

Pirms bildēšanas ar govju mazgātājiem sasveicinājos un ar žestiem jautāju, vai drīkstu pafotografēt. Tad ieradās šis khmeru onkulītis, kas sāka ašā tempā ar mani runāties. Pēc manas atbildes (khmeriski), ka es khmeriski runāju tikai mazliet, viņš skaļā balsī atbildēja, ka arī viņam esot tāpat – arī viņš khmeriski runājot tik’ mazliet :)

Skolas forma. Balts krekls un melni vai tumši zili šorti.

Zīda šallīšu aušana. Šī ir ļoti interesanta vieta, kur noteikti ir vērts iegriezties. Khmeru meitenes runā perfektā angļu valodā, cienā ar vietējiem augļiem, izrāda un ierāda, kā notiek aušana. Un, protams, var arī kādu lakatiņu iegādāties par draudzīgām cenām. Meitene teica, ka ņemošot mani darbā – esot lieka istabiņa, pabarošot un es varēšot strādāt – man labi sanākot :)

Pidžammas Kambodžā tiek uzstkatītas par pilnīgi normālu, ērtu apģērba veidu. No sākuma likās smieklīgi, tagad jau esam pieraduši. Bildē redzams arī Deivids.