Zanes brālis Agnis par saviem piedzīvojumiem Kambodžā:

Ciemos pie māsas devos lielā mērā pateicoties Latvijas Universitātei un manam darbam kā zinātniekam. Pateicoties pieņemtam rakstam ar prezentāciju konferencē, kura notika Singapūrā, nokļuvu pietiekami tuvu Kambodžai, lai ar „vietējo Ryanair” (Tiger air) varētu par ļoti saprātīgām naudiņām nokļūt Pnompeņā.

Sākšu savu aprakstu ar nelielu pārskatu par pavadīto laiku Singapūrā.

Singapūras nacionālais zieds ir orhideja, tāpēc tam ir atvēlēta nozīmīga loma, gan apstādījumos, gan dažādās rotās un suvenīros. Šie attēli ir no Singapūras botāniskā dārza – Orhideju dārza.

Lai gan Singapūra ir pašā Āzijas viducī, Singapūras arhitektūra un vide parāda, ka Singapūra ir pasaules pilsēta, kur apvienotas un pieejamas visas lielākās pasaules kultūras.

Uz konferenci braucu kopā ar prof. Rūsiņu Freivaldu, kurš uzņēmās gida lomu un parādīja, un izstāstīja vērtīgāko, ko Singapūra var dot.

Singapūrā mūs silti uzņēma Laura Mančinska, kura nesen sākusi strādāt Singapūras Universitātē PostDoc pozīcijā.

Vienā no vakariem prof. Freivalds uzaicināja mūs vakariņās uz „jumta pie baseina”. Tas bija ļoti iespaidīgi. Un tas nekas, ka ārā lija. (Singapūrā bieži līst!)

Vienīgā līdzīgā sajūta bija pirms daudziem gadiem ASV, kad ieraudzīju skatu no Empire State nama skatu laukuma uz Manhetenu.

Centos izbaudīt maksimāli daudz Āzijas virtuves dažādības. Ēdu gan duriānu (augļu karali), gan krabjus, gan dažādu tautu nacionālās virtuves ēdienus. Spēcīgākais iespaids palicis no Singapūras nacionālās zupas – laksa, ko baudīju Ķīniešu kvartāla „Community Center” „Terry Katong Laksa” ēstuvē. Pats saimnieks draudzīgi piekrita ar mani nofotografēties. Viņš arī iepazīstināja ar zupu un pasniedza man „tūristu” variantu, bez pievienota čilli. Zupa arī bez čilli, tikai ar vietējo aso garšaugu laksa (kāds pārsteigums), bija pietiekami spēcīga. Svarīgākais, ko par zupu atzīmē eksperti ir, ka, lai zupu pilnīgāk izbaudītu, nevajag to smaržot, jo smarža tikai to sabojā. Maltītei noslēdzoties darīju ļoti “tūristīgu” lietu – palūdzu nofotografēties ar saimnieku. Tas radīja jautrību visos apkārtējos.

Biju arī Zoo – paaiztiku ķenguru un lemūru. Šajā kategorijā ceļojums pārsniedzis manis gaidīto. :)

Protams, piedalījos arī konferencē, kas bija samēra interesanta, lai gan jāatzīst, ka vērtīgākās zinātniskās atklāsmes nāca diskusijās ar Lauru un Rūsiņu. Bet tā jau parasti – Rīgā grūtāk ir atrast pareizo laiku un noskaņu, lai rastos zinātne.

Kopumā par Singapūru varu piekrist kolēģu teiktajam, ka tā ir „Asia Light”. Iespējams izbaudīt Āzijas labumus īsā laikā koncentrēti, bet saprotamas vides fonā.

Pa ceļam uz Kambodžu satiku lielo zilo draugu. Viņš draudzīgi ļāva ar sevi nofotografēties.

Visu Kambodžā pavadīto laiku Zane un Miks man teica, ka esmu atbraucis gada vēsākajā laikā, un, ka aizbraucot atpakaļ, visiem stāstīšu, ka tur nav nemaz tik karsts. Tad nu tā – tā arī ir. Ja braucat uz Kambodžu decembra sākumā, tad tur ir saprātīgi silts laiks. Nu apmēram kā pie mums karstākajās vasaras dienās. Bija, protams, arī brīži, kad bija ļoti karsts, bet tas parasti saistīts ar ilgāku staigāšanu pa sauli.

Sākšu savu foto pārskatu no Kambodžas ar šo fotogrāfiju, jo tas ir 2012. gadā mirušā Kambodžas karaļa Norodom Sihanouk’a piemineklis. Cik redzēju vietējos, tad viņi ļoti mīl savu esošo karali, bet radās sajūta, ka iepriekšējais karalis pelna ļoti lielu cieņu un uzticību no vietējiem.

Kamēr Zane strādāja skolā, Miks bija mans gids Pnompeņas apskatē. Vienā brīdī pamanīju, ka praktiski visas manas Pnompeņas bildes ir fotografētas no dzīvokļa balkona vai arī braucot. Tāpēc man ļoti gribējās kādu gabaliņu Pnompeņā paieties ar kājām. Pateicoties saprātīgajiem laika apstākļiem, to arī realizēju. Jaatzīst, ka neizturami karsts palika pēc aptuveni 20 minūtēm.

Šīs pastaigas laikā apskatīju galvenos tūrisma objektus. Karaļa pili, netālu esošo templi, kā arī upes promenādi.

Izdevās nofotografēt arī dažus budistu mūkus. Man īpaši patīk bilde ar lietussargu.

Vērtīgus (no tūrisma viedokļa) iespaidus guvu apmeklējot karaļa pili gida pavadībā.

Šis ir “Cannon Ball Tree”, koks, kura augļi atgādina lielgabalu lodes. Tas svarīgs arī budismā, jo zem tieši šāda koka Buda piedzima, kā arī aizmiga savā mūžīgajā miegā.

Khmeri daudz pieturas pie senām tradīcijām. Tā piemēram, katrai dienai ir savas krāsas tautastērps. Ja ir kādi lieli svētki pirmdienā, tad velk sarkano, vai piemēram sestdienā-tumši zilo.

Šajās bildēs redzami kapiņi. Piramīdveidīgajās celtnēs novietoti bijušo karaļu pīšļi. Katrā piramīdas līmenī atrodas rituālam atbilstoši artefakti un vienā arī mirušā pelni.

Khmeri nodarbojas ar zīda aušanu. Ja Latvijā būtu zīdtauriņi, tad arī latvieši nodarbotos ar zīda aušanu, bet mums vairāk paveicies ar linu un dzijas produktiem. Tehnoloģijas ziņā zīda aušana ne ar ko neatšķiras no tās, kas izmantota Latvijas stellēs, kas agrāk bija daudzās latviešu mājās. Tikai zīda gadījumā – diedziņš ir smalkāks.

Ļoti svarīgi šķiet parādīt arī kādu ne tik tūristīgu bildi. Šis ir skats uz Krievu tirgu, manuprāt tas ļoti labi parāda Pnompeņas ielu gaisotni.

Vēl viens svarīgs „ķeksītis” bija dzert kokosriekstu sulu no īsta kokosrieksta. Šis gan ir Kepas kokosrieksts un man ir sajūta, ka sula bija ieskābusi. Toties tie kokosrieksti, ko dzēru Pnompeņā bija debešķīgi.

Zane ar Miku mani veda brīvdienas pavadīt Kepā. Pa ceļam uz turieni viņi saskaitīja, ka bijuši tur jau 9 reizes. Pirmo nakti Kepā pavadījām Jasmine Valley Eko viesnīcā. Viesnīca ierīkota džungļos un nakšņošana notiek koka namiņos bez stikla logiem un ar tualeti un dušu ārā… gandrīz džungļos. Lai gan pa nakti bija diezgan neomulīgi, toties skats, kas pavērās no rīta uz lecošo sauli pār džungļiem bija to vērts.

Otro nakti pavadījām viesnīciņā ar skaistu baseinu un skatu uz jūru.

Šī bilde ir spec pasūtījums Mika tētim. Zilonis pie iebraukšanas piparu plantācijā.

Te arī paši pipari un Mango, kas šajā reģionā tiek plaši audzēti. Mango gan šajā gadalaikā bija zaļi, bet arī tādus tos novāc, jo zaļi mango tiek izmantoti salātos, līdzīgi kā āboli Latvijā.

Jāpiemin, ka Kepu Zane un Miks reklamē kā mazu un klusu pilsētiņu jūras krastā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka Kepā tieši mūsu apmeklējuma laikā notiek festivāls, kas nozīmē, ka tur bez mums bija daudzi tūkstoši Khmeru. Tāpēc pieņemu, ka mans skatījums uz Kepu ļoti atšķiras no citiem cilvēkiem ar ko Zane un Miks tur bijuši.

Ņemot vērā, ka pats visu laiku lūdzu, lai Zane uztaisa rakstu par vietējiem ēdieniem, tad šīs bildes nevarēju neielikt. 1. foto – Jūras veltes zaļo piparu mērcē. 2. foto – Krabis zaļo piparu mērcē/ 3. bildē – citas jūras veltes ar rīsieim un dekorācijām.

Tie gan nav tipiskie Khmeru nacionālie ēdieni, bet no fotogēniskuma viedokļa – labākais, kas man ir. :)

Diemžēl īsā Kambodžā pavadītā laika dēļ, nesanāca aizbraukt uz SiemReap un apskatīt Ankorvatu, bet toties pēc ilga un fiziski nereāla kāpiena kalnā redzēju PnomČizor, kas ir Ankorvatas mazāka kopija. Templis un tam apkārt iekārtotais komplekss radīja „pareizu” Āzijas budistu tempļa sajūtu… nu kā filmās. Viss tāds, sens, uz apcerīgumu velkošs. Nedaudz saprotu kā budistu mūki uztur savu dzīvesveidu. Vide palīdz.

Dodoties mājup Changi lidostā satiku „Lielā zilā” brāļus. Arī viņi bija diezgan draudzīgi un piekrita fotogrāfēties.