Japāņiem patīk kārtība, un likumi tiek ievēroti bez vārda runas. Diemžēl, tas nozīmē, ka jebkuru formalitāšu kārtošana ir ilga un prasa milzumlielu pacietību.

Jau pirms bijām atbraukuši, mūs brīdināja, ka, lai uztaisītu bankas kontu vajag telefona numuru, bet, lai dabūtu vietējo telefonu, vajag bankas kontu. Aaaa un, pirms tam vajag atrast dzīvokli un piereģistrēties vietējā pašvaldībā, jo bez adreses nevar dabūt ne kontu, ne telefonu. Kamēr tas tevi neskar tieši, liekas samērā smieklīgi, vai ne? :)

Piereģistrēšanās pašvaldībā izrādījās vienkāršākā no visām lietām. Bija gan nepieciešamas 2,5 stundas, bet darbinieki bija ļoti laipni, palīdzēja aizpildīt formu un likās pat priecīgi par mūsu ierašanos. Telefona iegāde gan ir pavisam cits stāsts. Pirmajā veikalā pavadījām aptuveni trīs stundas. Un lai gan visu laiku likās, ka tulīt, tulīt jau būs – beigās sapratām, ka tomēr nebūs un ir jāiet prom. Darbinieki šajā laikā turpināja imitēt, ka pēta līgumus, skatās savos ipados, vada paroles un, godīgi sakot, pat īsti nezinu, ko vēl viņi tur darīja. Pēc tam gan spriedām, ka varbūt tad, kad sākumā mums teica, ka rīt telefoniem būšot akcija un lai nākam rīt, tas bija veids kā pēc iespējas pieklājīgi dabūt mūs prom. Neviens nerunāja ne vārda angliski, nezinu ko mēs darītu, ja nebūtu kopā ar japāniski runājošu cilvēku. No tāda rietumnieku skatu punkta gribētos domāt, ka veikala darbinieki ir ieinteresēti apkalpot 20 ārzemniekus, kas visi slēdz līgumus un maksā naudu, bet japāņi tā nedomā. Un mēs pat speciāli nācām tikai grupiņās pa četri, lai nesabiedētu darbiniekus un neliktu viņiem justies slikti par to, ka dažiem no mums būtu jāgaida.

Aizgājām uz citu veikalu. Tās pašas firmas veikalu, bet citā vietā. Šoreiz bijām tikai trijatā, un…. Pēc apmēram divu stundu garas procedūras, es biju pirmā, kas dabūja telefonu un pieslēgumu. Šī procesa laikā nepameta sajūta, ka pārdevējs tirgo telefonu pirmo (un pēdējo?) reizi mūžā (tajā veikalā tirgo tikai telefonus un datorus), līdz pēdējam nebija pilnas pārliecības, ka tiešām telefonu dabūsim. Vēl, gribētos domāt, ka, ja pirmo telefona pārdošanas līgumu aizpilda divās stundās, tad nākamie līgumi tiek aizpildīti ātrāk. Nekā – divas stundas bija laiks, kas nepieciešams katram līgumam. Grūti aprakstīt to neskaidrības un nesaprašanas līmeni. Kad gribēju noskaidrot cenu dažādiem telefoniem, lai tad izdarītu izvēli – pārdevējs samulst un iet kaut ko noskaidrot. Atnākot atpakaļ, pasaka cenu vienam modelim. Tad es interesējos par dažādām cenām atkarībā no telefona ietilpības. Pārdevējs uz 3 min iegrimst savā ipadā un nesaka neko. Pārējie tikmēr skatās uz mani dusmīgi, jo, ja šis pārdevējs nolems, ka mūs neapkalpos, būs, atkal, jāmeklē cits veikals. Kad dažas cenas noskaidrotas, nolemjam neinteresēties par pieejamajiem internetiem, jo liekas, ka mūs nesaprot. Kad izvēlos telefona krāsu un pārdevējs un dažām minūtēm aiziet, izrādās, ka šādas krāsas nav. Bet šī krāsa ir citam modelim. Vai šajā brīdī, Tu, uzdrošinātos jautāt par cenām šim otram modelim? Es pajautāju. Izrādās, ka šim ir akcija, ko neviens nebija pieminējis un tas sanāk lētāks par pirmo! Pēc apmēram stundas pieklājīgas smaidīšanas izrādās, ka līdz ar telefonu es iegādājos arī mājas pieslēgumu. Tajā brīdī saprotu, ka Miks būs neapmierināts, jo nevarēs izvēlēties labāko, ātrāko iespējamo. Bet, es jau 4 stundas pērku telefonu un man ir cerība to dabūt. Būs mums nezināms interneta mājās, par kuru vēljoprojām nav infomācijas, būs.

Līdzīgs ir arī stāsts par konta atvēršanu bankā. Meitene, kas mūs apkalpo, ātri sameklē lapiņu, uz kuras lauzītā un nepareizā angļu valodā rakstīti tie daži teikumi, ko viņa saka angliski. Pārējā laikā viņa ar pirkstu baksta angļu bukletā, smaida un prasa parakstīties. Šī esot banka, kur visvieglāk nokārtot formalitātes. Rezultāts? Pēc stundas un 20 minūtēm esmu pieteikusies kartei. Nav liels pārsteigums, ka ar karti nebūs iespējams norēķināties ārzemēs, bet ir neliels pārsteigums, ka ar karti nevarēs norēķināties arī Japānā. Šī karte paredzēta tikai naudas izņemšanai – es pat nezināju, ka tādas mēdz būt! :)

Esam priecīgi, ka lielā formalitāšu kārtošana ir jau aizmugures. Rezidenta karte bija gatava uzreiz, telefons nopirkts, internets drīz tiks ievilkts un pastnieks uz mājām atnesa bankas karti (pirms tam gan pasta kastē saņēmām ziņojumu skaidrā japāņu valodā, ka jāsazvanās ar pastu, lai vienotos par piemērotu laiku).