Ko labu var sadarīt divās nedēļās?
Līdz karantīnas beigām ir palikušas tikai 2 dienas un esam iegājuši savā ritmā. Esam pielāgojušies pie laika zonas. Jau labu laiku mostamies pareizajā laikā.
Esam sagādājuši visu nepieciešamo, lai pēc gadu ilgas pauzes atkal ceptu savu maizi. Latvijā un Siguldā varējām izbaudīt labu maizi atliku likām, bet Japānā mums ļoti patīk tā sajūta, ka no rīta pamostoties mūs gaida svaigi ceptas maizes smarža. Iepriekšējā vakarā saliekam visas sastāvdaļas, ieregulējam vēlamo laiku un viss notiek. Patīk kontrolēt to, kādas sastāvdaļas, kādi milti un piedevas ir maizē. Tas arī noder, jo sekojam līdzi dēla potenciālajām alerģiskajām reakcijām. Viesturam vēl nav gads tāpēc ir vēl virkne ar produktiem, kurus viņš vēl nav izmēģinājis.
Pietiekami daudz laika pavadām iekārtojot istabas. Tik bieži pārvācoties no viena dzīvokļa uz otru, no vienas valsts uz otru, sākam novērtēt, kas ir tās lietas, kas mums ir patiešām nepieciešamas un bez kā varam mierīgi iztikt.
Ir dažas pavisam vienkāršas lietas, kas mums liek sajust, ka esam mājās. Mums patīk mūsu ierastās grīdas lampas, mūsu nobružātais maizes dēlītis, mūsu paklājs un citi mazāki un lielāki ikdienišķi nieki, kas telpu uzreiz padara par mūsējo.
Katras dienas centrālais notikums ir pastaiga. Kāpēc mēs drīkstam karantīnas laikā doties pastaigās? Tas droši vien ir vesela ieraksta vērts jautājums, bet īsumā ir tā, ka Japānas valdība pārsvarā operē ne tik daudz ar aizliegumiem, kā ar stiprām rekomendācijām. To, ka drīkstam iet laukā uzzinājām nejauši, kad kāds no kolēģiem, jautāja, kur esam gājuši izstaigāties. Tad centāmies izdibināt plašāku informāciju, līdz saņēmām apstiprinājumu, ka tiešām neviens nav aizliedzis iet laukā no dzīvokļa. Mēs nedrīkstam iet veikalos un lietot sabiedrisko transportu, bet drīkstam uzturēties svaigā gaisā prom no pūļiem. Labi, tūlīt jau 14 dienas būs pagājušas un varēsim dzīvot “normālu” dzīvi tāpēc par šo vairs nav jēgas īpaši lauzīt galvu.
Cenšamies izstaigāt tuvējos parkus un ielas tā, lai būtu gan sen iestaigātas “takas” gan arī pavisam svaigas un neredzētas sānu ieliņas.
Pārējais laiks paiet gatavojot ēdienu un spēlējoties ar bērniem. Kā smejamies savā starpā – mēs esam tādā dīvainā stāvoklī, neejam uz darbu, bet visu laiku esam aizņemti.
Daži kadri, kas tapuši no mūsu mājas logiem un balkoniem:
