Šodien devāmies uz netālo Enoshimu, lai jūras krastā paskatītos uz Fudzi vulkānu.

Viena stunda, divi vilcieni un bijām klāt. Otrais, gan tehniskai laikam nav vilciens. Tas ir tas, kas karājas un lidinās virs pārējās satiksmes. No vilciena ir lieliski saskatāms vulkāns, bet sēdējām otrā pusē un neko diži nobildēt to nevarēja.

Kad bijām mazliet pastaigājušies bērniem parādījās apetīte. Viesturs paziņoja, ka gribot “udona nūdeles”. Atradām lielisku soba restorānu. Trāpījām tieši pirms pusdienlaika trakuma. Kad gājām iekšā bijām tikai otrie apmeklētāji, puse no galdiņiem izrādījās rezervēti un ejot ārā, pie durvīm jau bija izveidojusies tipiskā japāņu rinda. Ja Japānā ir kāds populārs restorāns tad ārpusē vienmēr būs rinda. Vai arī rindas nebūs, bet būs rezervācijas, kas jāveic nedēļām vai mēnešiem iepriekš. Bilžu nav, bet bija tik garšīgi, ka noteikti tur atgriezīsimies un vedīsim arī citus. Paspējām apēst skaistās uzkodas pirms, kāds attapās, ka ēdiens taču ir arī jānofotografē. Viena no oficiantēm, teicās, ka esot bijusi Latvijā, kā tūristu grupas vadītāja.

Pēc ēšanas Viesturs bija pavisam miegains. Pagājām 50 metrus un iekāpām tuvākajā vilciena stacijā. Tas ir tas mazais un slavenais Enoshimas vilcieniņš. Mazi un piebāzti retro vagoniņi. No ārpuses visi bildē, jo šis skaitās dikti populārs. Pēc 10 minūtēm nonācām Kamakurā.

Bijām jau noskatījuši jauku kafijas vietu pie sliedēm, lai var vērot vilcieniņu un ēst kūkas, bet saimniekiem brīvdiena. Lai jau tiek, gada nogalē pienākas atpūsties, un mums būs iemesls braukt atkal.