Šodien devāmies uz Kamakuru skatīties japāņu sarkanās kļavas – momiji.
Startējam no Yamate stacijas.
Kamakuras dabas pastaigas mums patīk sākt vienu pieturu pirms Kamakuras, stacijas nosaukums Kita-Kamakura (stacija uz ziemeļiem no Kamakuras)
Lai gan sarkano kļavu laiks jau iet uz beigām, pie stacijas ir diezgan daudz cilvēku.
Kad pirmās košās krāsas bija izpētītas, bija laiks doties tālāk uz meža pusi. Garām bambusu birzīm un tad jau meža taka pavisam tuvu. Ātrums niecīgs. Mēs jau parasti ejam lēni, bet bērni sen nebija mežā tikuši, tāpēc pētīja katru mietiņu un akmeni.
Pavisam drīz jau būsim pie mūsu iecienītās piknika vietas. Brīžiem, pa kalnu kori staigājot, paveras skats uz ieleju.
Laiks piknikam!
Uz brīdi izvilku no somas arī veco labo Pentaflex f1.8 50mm
Paskatījāmies pulkstenī. Laiks doties uz stacijas pusi.
Kāpjam lejā no pakalniem un aizdomājos par to, kā šajos nostūros sabūvē mājas. Brīžiem tur knapi kāds piebraucamais ceļš ir. Kā to visu sabūvēja? Ar ķerrām un rokām visu darīja vai? Nu jā, te vēl nav tik traki, citur ir daudz nomaļākas ēkas redzētas, bet tik un tā…
Šļūcam cauri klintīm. Burtiski.
Pavisam drīz jau esam atpakaļ pilsētiņā.
Un pastaiga ir galā. Nepilni 5 kilometri gliemeža ātrumā, bet kaudzēm bilžu un bērniem dabas prieki.
4 Responses
Vai nav kaut kā baigi nomācoši, ka 99% japāņu joprojām maskās? Jeb tieši otrādi – tas rada kaut kādu drošības sajūtu un liekas OK? Ar k0v1d tur nekāda sakara. Viņi staigāja maskās arī pirms tam (nezinu “uz aci” cik tas bija procentuāli). Domāju, ka tā ir pieklājība pret apkārtējiem, bet nezinu vai tas nav iegājis jau kaut kādā slimīgā “darīsim tā visu dzīvi” izpausmē.
Jā, gribētos, lai beidzot dzīve atgriežas kaut kādās normālās sliedēs. Bet taisnība, ka te katru dienu cilvēki staigāja maskās arī pirms pandēmijas. Gan skolnieki gan biroja darbinieki – visi, kas saslimuši, vai arī baidījās saslimt tieši pirms eksāmena, svarīga darba vai lidojuma – izvēlējās staigāt maskās.
Tagad tas ir tā iegājies, ka neviens vairs pie tā nepiedomā, vienkārši visi visu laiku ir maskās. Kā laukā pa durvīm, tā maska virsū. Bet nu lēnām, jau tas arī mainās. Es dzīvoju Jokohamā un gan šeit, gan Tokijas centrā 99% ir maskās, bet runā, ka Japānas laukos esot daudz mierīgāka attieksme un % ir daudz mazāks. Mēs kā ģimene pieturamies pie principa, ka maska ir tikai telpās / taksī / vilcienā / stacijā utt. Bet sākumā sekojām paraugam un ar maskām staigājām pat dabas takās, skrienot un braucot ar velo pa ielu. Šajā pēdējā pastaigā jau bija manāmi cilvēki, kas dabas takā bija bez maskas, bet pārsvarā jau tik un tā visi bija maskās.