Šodien ar bērniem devāmies uz Nacionālo botānisko dārzu.

Salaspils botāniskajā pēdējo reizi biju skolas gados, ja nemaldos, tas bija laikā, kad piedalījos mazpulku nometnē Daugmalē. Toreiz bija iespēja mācīties praktiskas iemaņas par stādiem, bet tas viss jau sen aizmirsies, tomēr viena no lietām, ko atvedu mājās bija īpašs mūžzaļais krūms, kas aug vēl līdz šai baltai dienai. (neprasiet, kā to sauc, to neviens nezin)

Tagad, atgriežoties pēc tik daudziem gadiem, var redzēt, ka attīstība ir bijusi milzīga. Ārā šajā gadalaikā protams vēl nebija īsti daudz, ko redzēt, bet oranžērija ir itin iespaidīga. Liela augu daudzveidība, patīkams siltums, papagaiļi, zivis un prieks atkal satikt augus, kas pazīstami no dzīvošanas Japānā un Kambodžā.

Prātā nāk viens dikti jauks Tokijas dārzs un parks, kur arī ir skaista oranžērija iekārtota (Meklēju rudeni Tokijā: Shinjuku Gyo-en un ģimenes pastaiga Tokijas parkā). Viņi vēl visai dabas lietai komplektā ir diezgan smalkā manierē izveidojuši sadarbību ar Starbucks, kas atrodas parka vidū un kur plūst papildus apmeklētāju straume. Skaisti koki, laba arhitektūra un kafija – kas var būt labāks par to.

Salaspils gadījumā, jāizlīdzinās ar parasto kafijas būdiņu, kas ļoti uzkrītoši un galīgi nedizainīgi nolikta tieši pie ieejas durvīm.

Botania arī ir kaut kas, ko noteikti varu ieteikt visām ģimenēm. Tikai jāatceras, ka Botania mājas lapā ir laicīgi jārezervē apmeklējuma laiks. Tur bija interesanti, gan mums, kā vecākiem, gan skolas vecuma bērnam, gan arī enerģiskam četrgadniekam.

Ja kāds tik tālu lasa, tad jāpiebilst viena čīkstēšanas lieta. Vienā no plakātiem, kur tiek runāts par vēsturi ir minēts, ka dārzs tika nacionalizēts un pēc nacionalizēšanas kļuva slavens PSRS ar savu daudzveidību. Gan krievu gan angļu valodas tulkojumā tā būtu bijusi lieliska vieta, kur tikai ar dažiem vārdiem, pat ne pilnu teikumu paskaidrot, ka nacionalizācija, notika nevis no zila gaisa, bet tās bija okupācijas sekas. Var droši pieņemt, ka ārzemnieki vēsturi nezin un arī krieviem, kas lasa, būtu svarīgi atcerēties, ka Latvija tika okupēta, nevis “pievienojās draudzīgajām padomju valstīm.”