Noskrēju savu pirmo maratonu.

Vasarā pamēģināju noskrēju maratona distanci Ķesterciemā – Engurē, lai saprastu, vai to spēju. Tagad bija laiks piedalīties īstā maratona skrējienā.

Ļoti daudz jaunu sajūtu, beidzot redzēju un uz savas ādas izjutu, kā notiek liela mēroga skriešanas sacensības.

28000 skrējēju. 28 tūkstoši. Traki, tas ir trakoti daudz. Visi sadalīti grupās, lai pie starta nebūtu liekas drūzmēšanās.

Yokohamas maratons ir lieliski organizēts, brīvprātīgie (kopā esot bijuši 7000) visās malās un stūros palīdz, regulē cilvēku plūsmu un uzmundrina.

Pirms starta mazliet jāpasalst, jo starp debeskrāpjiem ir ēna un krietni vēsāks, kā saulē. Laiks ideāli piemērots skriešanai. Zilas debesis, viegls vējš un patīkams vēsums. (+13 no rīta un vēlāk jau pavisam silts)

Lai saprastu pūļa mērogus – pēc starta šāviena pagāja gandrīz 10 minūtes, kamēr varēju ieraudzīt starta vārtus.

Pirmie 5km pagāja cīnoties ar pūli, kas manuprāt, skrēja lēnāk par manu plānoto tempu tāpēc izmantoju katru izdevību, lai sprauktos garām. Varbūt tas bija lieki, jo pēc tam varēja skriet mazliet brīvāk. Tik daudz cilvēku, ka būtu gandrīz neiespējami apstāties, lai, piemēram, sasietu kurpju šņores. Kādu gabalu pirms 10km palika brīvāk un varēja jau itin viegli izvēlēties skriešanas pozīciju.

Pirms desmitā kilometra maratona trase gāja garām arī mūsu mājai, tur krietni sapriecājos par sievas un meitas uzmundrinājumu.

Pirmie 20km, kā jau ierasts, likās itin viegli. Centos lieki nesteigties, skrēju mierīgi. 20km ir skrieti pietiekami bieži, tāpēc jutos pārliecinoši. Zināju, ka līdz 30km vēl būs salīdzinoši saprotamas sajūtas, bet pēc tam jau paliks grūtāk.

Pirms 35. kilometra mazliet sajutu kāju krampjus un beidzot pamanīju tualeti pie kuras nebija rindas. Tas arī ir mans lēnākais kilometrs. Izkustināju kājas un skrēju tālāk. Jutos labi, uzņēmu tempu, lai ieriebtu kāju krampjiem.

Nezinu, kas notika pēc 40. kilometra, mazliet zaudēju savaldību, mazliet sāpēja krampji, pāris vietās skriešanas vietā sāku soļot, laikam sapratu, ka neiekļaušos savā super mērķī 4h30min un tāpēc neredzēju iemeslu īpaši steigties. Pēc soļošanas epizodēm saņēmos, skrēju un finišēju. Plānojot nākotnes skrējienus saprotu, ka tiešām biežāk jāpaskrien ar nogurušām kājām. Svarīgi šad un tad paskriet virs 30km, lai sajustu tās kāju noguruma sajūtas, kuras parasti nekad nemanu skrējienos zem 20km.

Finišā sajūtas lieliskas, prieks. Medaļa protams ir forša lieta, bet redzot tās cilvēku un medaļu masas, tā liekas tāda mazliet smieklīga formalitāte. Visvairāk priecājos par to, ka pēc finiša dalībniekiem deva neticami gardus onigiri (rīsu pikas) un svaigus tomātus.

Kopumā esmu apmierināts ar rezultātu, lai arī saprotams, ka gribētos ātrāk. Tuvākais mērķis joprojām būtu tikt mazliet zemāk zem 4h 30min, bet tālākā nākotnē zem 4h. Domāju, ka regulāri skrienot un sekojot prātīgiem skriešanas plāniem tas varētu izdoties.

Kāpēc esmu tik optimistisks par 4 stundu barjeras krišanu? Mans pirmais pusmaratons pirms 10 gadiem bija 2h 43min, šī gada sākumā, pēc 10 gadus garas pauzes noskrēju 2h 14min. Pavisam nesen treniņos noskrēju pusmaratona distanci zem 2h (rezultāts gan nav ieskaitījies Strava, jo manas kļūdas pēc nenoskrēju pēdējos metrus). Citiem vārdiem sakot, redzu, ka rezultāts uzlabojas, ja vien tiek ieguldīts laiks regulāros ikdienas skrējienos.

Saite uz Strava aktivitāti.