Daži komentāri par Montesori disciplīnas rakstu un īss ieskats mūsu ģimenes pieredzē.
Te noteikti nav minēta pat ne desmitā daļa no lietām, kuras ievērojam mūsu ģimenē, jo šī galvenokārt ir reakcija uz rakstu – A Montessori approach to discipline. Angliskais raksts ir galvenokārt attiecināms uz bērniem, kas jaunāki par 3 gadiem, bet daži no principiem ir aktuāli līdz pat pirmajai skolas klasei un iespējams pat vēlāk. Katru reizi, kad kaut ko šādu pamanu, mana pirmā reakcija ir par to, ka redz, cik forši no 17 lietām mēs jau ievērojam lielāko daļu, bet ir vēl dažas labas idejas, kuras varam ikdienā censties atcerēties un kuras varētu mums palīdzēt būt labākiem vecākiem.
Šobrīd mūsu meitai jau ir 5 gadi, dēlam pēc pāris mēnešiem būs 1 gads un mums ar sievu ir diezgan laba sajūta par to, ko darām pareizi un domāju, ka saprotam arī savas robežas, jūtam, kur ir vērts piestrādāt. Atceros, ka pirms pāris gadiem bija daudz biežāki tādi brīži, kuros nodomāju: “jā, tiešām mums arī ir jādara šāda X lieta, kāpēc mēs to nezinājām un nedarījām agrāk”. Bet tagad jau ir diezgan stabila sajūta. Un tad es pēkšņi padomāju, atceros un pamanu, ka dažiem tas viss varētu likties, kā pilnīgs kosmoss un nekas no šī ikdienā netiek realizēts.
Ok, lai neizplūstu detaļās es vienkārši sekošu līdzi punktiem, kas minēti rakstā un pakomentēšu savu pieredzi. + noteikti jāpiemin, ka mēs neesam nekāda 100% Montesori/Valdorfa/Reggio Emilio ģimene, mēs izvēlamies labus padomus un tādas vadlīnijas, kas ir pētījumos balstītas, kas atbilst veselajam saprātam un mūsu pašu izjūtai par to, kādām ir jābūt mūsu ģimenes iekšējām attiecībām vienam pret otru.
Esmu gatavs uzklausīt arī citus padomus un ieteikumus, zemāk komentāros.
Aiziet:
neizmantojam kukuļus, balvas, draudus vai sodus
Soda mēri, atlīdzības un kukuļošana ir ārēji motivātori.
Mēs gribam, lai mūsu bērni, dara lietas nevis tāpēc, ka viņi dabūs par to atalgojumu (vai sodu nedarīšanas dēļ), bet tāpēc, ka viņi paši to vēlas. Mēs vēlamies mūsu meitā attīstīt pašdisciplīnu, lai viņa pati spētu pieņemt lēmumu par to, vai viņa spēj palīdzēt ikdienas darbos.
Pētījumos ir pierādīts, ka atalgojumu sistēma darbojas īstermiņā. Tas laikam būtu loģiski. Skaidrs, ka darbojas, bet ilgtermiņā var nonākt pie situācijas, ka balvas tiek pieprasītas, ka darbības tiek veiktas, jo tiek gaidīts atalgojums. Mēs gribam veidot ilgtermiņa attiecības, kurās ģimene viens otram palīdz bez ārējiem motivatoriem. Mājas darbus mēs darām tāpēc, ka gribam viens otram palīdzēt.
No pavisam maza vecuma mūsu meita, atkarībā no izjūtām, pati izvēlas palīdzēt, vai arī neizvēlas palīdzēt, ja tajā brīdī viņa labāk grib darīt, ko citu. Piemēram. Mēs kopā gatavojam ēst, cik vien tas ir iespējams un nav bīstami. Jau pavisam maza būdama viņa sāka palīdzēt griezt salātus. Viņa palīdz mazgāt traukus un nokopt galdu. Visas šīs lietas viņa dara ar prieku. Pie vecvecākiem ciemojoties viņa ar sajūsmu grābj lapas. Es domāju, ka galvenais nopelns ir tas, ka ikdienas darbi mūsu ģimenē nekādā gadījumā netiek uzstādīti kā soda mērs. “Ja neuzvedīsies tā, kā mēs gribam, tad tev būs jāmazgā trauki/jāgrābj lapas,” pēc šādas frāzes ir skaidrs, ka lapu grābšana ir sods un no tā nevar nekādu prieku gūt. Esam iemācījuši, ka ar tirgošanos/draudiem neko nevar panākt. Ir patīkami un smieklīgi dzirdēt, ka meita saka mums pašiem vai kādam no radiniekiem: “tā, nevar teikt, tie ir draudi/tā ir tirgošanās.” Esam iemācījuši, ka ar draudiem neko nevar panākt. Lietas vajag sarunāt.
cieņas pilna komunikācija
Mēs runājam un klausāmies savos bērnos ar cieņu. Dažreiz sev to īpaši atgādinu, lai arī cik nenozīmīga man personīgi liekas šī konkrētā lieta, kura man tiek stāstīta, man ir jāatceras, ka tajā brīdī šis mazais sīkums var būt vissvarīgākais notikums meitas dzīvē. Mums ir svarīgi rādīt mūsu bērniem, ka mums interesē viņu pasaule un viņu piedzīvojumi – interesē mazās lietas tagad un lielās lietas nākotnē. Bērniem tās visas šķiet vienādi lielas.
Bērni mācās no tā ko redz sev apkārt, ja pieaugušie risina domstarpības mierīgi, tad arī bērni to darīs mierīgi, bet, ja pieaugušie dusmās kliedz, tad arī bērni uzskatīs, ka tas ir normāls problēmu risināšanas veids. Ja ir kāds konflikts mēs atgādinām sev un mūsu meita atgādina mums: “visu var sarunāt mierīgi.” Mēs kopīgi varam izdomāt risinājumu jebkurai problēmai. Vajag tikai runāt.
Un, protams, ka sarunāšana un klausīšanās nav vienmēr viegla. Mēs cenšamies.
Par šo tēmu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, tāpēc palieku tikai konkrētā raksta ietvaros.
uzvedības paraugs, palīdzēšana
Mūsu ģimenes gadījumā esam daudz strādājuši ar to, ka rādam kā paraugu, ka ir jāsasveicinās, jāatvadās, jāsaka paldies. Šis varbūt citās ģimenēs nav aktuāli, bet tā kā mūsu meitai svešu cilvēku klātbūtnē sākotnēji vajdzīgs ilgs laiks, lai iejustos, tad ar piemēru un “teikšanu kopā” palīdzam viņai justies droši un pateikt to “paldies” un “lūdzu”, ko sabiedrība no viņas sagaida.
meklējam, kā kopīgiem spēkiem atrisināt problēmas
Te, atkal, runa par to kukuļošanu, lai panāktu, ka bērns dara to, ko grib vecāks. Domāju, ka esam veiksmīgi no šīs lietas izvairījušies. Esam varējuši sarunāt, ka, ja mums nepieciešama meitas palīdzība viņa palīdz tāpēc, ka to grib pati, vai arī redz, ka mums tiešām ir pilnas rokas un ir jāpalīdz, piemēram, ar maisiņa nešanu.
Atkarībā no bērna vecuma šim punktam ir dažādas praktiskās izpausmes. Piemēram, sākot ar to, kā sarunāt, ka iesim prom no spēļu laukuma. Vienmēr var gadīties krīzes situācijas, bet kopš sākām iesaistīt meitu šajā procesā, mēs lielākoties varam sarunāt lietas diezgan viegli.
palīdzam bērnam viņa grūtajos brīžos
Ja ir viena mācība, kuru ir vērts atcerēties uz visu mūžu, tad tas ir par to, ka ja nu viss ir pavisam traki, tad galvenais ir atrast mieru un kopīgiem spēkiem darīt visu, lai bērns vairs nav satraukts. Tas nenozīmē tūlītēju bērna iegribu apmierināšanu. Tas nozīmē fizisku kontaktu, mierīgu elpošanu, klusu čukstēšanu, lai spētu atkal nonākt līdz mierīgam, līdzsvarotam stāvoklim.
brīvībai ir robežas
Tā vietā, lai visu laiku teiktu “Nē, nedrīkst, to nevar” utt., ir ātri jāapdomā, kāpēc es saku, ka to nedrīkst. Dažreiz lietas nedrīkst tikai tāpēc, ka vecākiem tā ir vieglāk. Bet tāda aizliegšana un plika “nē” teikšana ir notrulinoša. Mana labākā mācība bija par to, ka ir bērnam jāskaidro, kāpēc nedrīkst. Nevis pliks “nē!” bet “tur nevar kāpt, jo tas nav droši tev/man/vai brālītim.” Citreiz, ātri jāapdomā, kā pievērst uzmanību tam, ko var, piemēram, grāmatu mest nevar, redz kur bumba, metam to viens otram.
tu esi tulks
Šis bija punkts, kāpēc sieva man pārsūtīja šo rakstu. Un šī bija viena no lietām, kas viņu un mani uzrunāja. Visu, ko bērni dara, var tulkot un uztvert kā komunikāciju. Mēs paši esam savu bērnu tulki. Gan tad, kad mazs bērns mēģina atņemt citam mantiņu, mēs tulkojam viņa rīcību sakot, ka “es redzu, ka tu gribi ar šo spēlēties, ar to spēlējas Tomiņš, tu varēsi paspēlēties, kad viņš beigs”; gan arī vēlākā posmā, kad mēs tulkojam viņu emocijas sakot, ka “es redzu, ka tu esi dusmīga. Dusmoties drīkst, bet sist, nē.”
skaidras un saprotamas robežas
Šeit laiks paslavēt sievu, jo viņa spēj saglabāt vēsu prātu un burtiski ir teikusi gandrīz visus minētos piemērus vārds vārdā.
“Es gribu, lai tev, man un brālim būtu droši, tāpēc tev ir jākāpj/jālec/jāmet kūleņi otrā pusē”
“Es redzu, ka tu gribi sist, bet tu nevari sist cilvēkiem/brālim/tētim/mammai tāpēc sameklējam spilvenu, kuram tu vari kārtīgi iesist ar roku/kāju”
Ko tālāk?
Kā jau minēju, šeit ir pieminēti tikai dažas idejas un vadlīnijas, šie nav visi mūsu ģimenes darbības principi. Un šos aprakstot man ir brīži, kad liekas, ka nav taču jēga tos minēt, tas viss taču ir pašsaprotams, un es tiešām gribu cerēt, ka tā arī ir.
Bet, ja nav, tad iesaku meklēt plašāku informāciju, lasīt un mācīties, jo nekad nav par vēlu uzzināt, ko jaunu.
Te, piemēram, ir vērtīgs PDF kuru esam lietojuši un iesakām visiem vecākiem un vecvecākiem.
Iesaku rūpīgi iepazīties. Tas palīdzēja mums un gribētos, lai noder arī citiem.
Labprāt vēlos uzzināt, kādus citas labas idejas/principus, kurus neesmu šeit pieminējis. Kādi audzināšanas principi tiek lietoti jūsu ģimenē? Vai ir kāda vērtīga atziņa ar kuru esi gatavs dalīties? Priecāšos par padomiem un komentāriem.